Esmu naiva govs,kura aizvakar pārvērtās pa sivēnu un vārtijās uz grīdu no smiekliem,bet pa laimi pārējie cilvēki zina manu lielisko stulbuma personību,neiebilst,bet pievienojas kopīgai smieklu un dumju tekstu šaltij,kurai nebija un nav nekāda jēga,bet patiesībā jēga nav nekam,nekam,izņemot pāris tūkstoš lietas,kuras kaut kā padara to dzīvi interesantāku,savādāk šis trakais vējš un vilinošā tumsa būtu mūs iepūtuši kaut kādā debīlā griestu šķirbā,kur viss griežās un trako,un kliedz,un dejo un kuru ciet aiztaisīt nevar,jo tā griestu šķirba ir tikai iztēle,tāpat kā viss pārējais,kas reiz pazudīs,jo,kā jau teicu,jēgas nav,dzīves ir pa daudz un to mēs nemākam izmantot,tāpēc saslēpjam visu savā atmiņā,notēlojam kārtējo izrādi ar emocijām,bet vienatnē pētam tās sķaudošās griestu šķirbas un dzeram siltu benzīnu,lai prāts sadegtu ātri un bezsāpīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru