Es garšoju pēc tabakas,skumjām,svešu cilvēku smaržām un notikumiem. Es garšoju šķebinoši saldi. Kā pagātne,kura ir patīkama,bet kuru ir sāpīgi atcerēties. Esmu zudusi un atradusies. Noslīkusi pārdzīvojumu straumē un ļāvusi upei sevi iznest krastā. Tieši tur man nācās apzināties,ka nekas nav labi. Katru reizi,kad pamats zem kājām šķiet drošs un debesis pietiekami tuvu,es paklūpu aiz kāda ceļā nomesta akmeņa un nespēju piecelties. Nejau tāpēc,ka nevarētu,bet gan tāpēc,ka es to nevēlos. Izvēlos būt nožēlojama,jo tad man nav nedz jāmirst,nedz jādzīvo-ir tikai jāvēro un jāgaida,kad paliks labi (labi nekad nebūs). Tagad esmu tieši tādā dzīvē,no kuras es visu laiku izvairījos,bet klusībā par to sapņoju. Viss ir tik nepareizs,cik tam vajadzētu būt. Varbūt tikai ziema dzen depresijā (un pāris duču problēmu),un pavasarī atkal būs laiks mosties un meklēt sevi,bet kaut kur es nojaušu,ka pat pēc ziemas es nevarēšu atrast savu vietu (varbūt man tādas nemaz nav).
Vāuč, skaisti uzrakstīts. Un pēdējos gados jūtos līdzīgi, par to vietas atraššanu, tikai sāku jau saprast ka viņas pa tiešām nav.
AtbildētDzēst