Vakarnakti mēs pavadījām uz ceļa,laternas mūs apspīdēja un vējš
mūs sildīja. Vējš atpūta mums jautājumu- ko mēs mainītu,ja spētu
pagriezt laiku atpakaļ.
Viņām atbildes nāca ātri-kaut nebūtu sāpinājušas mātes. Es
nezināju ko atbildēt. Dodoties mājās,sāku domāt atbildi.
Domāju,ka atgrieztu to dienu,kad es aizbraucu no tevis. Iztēlojos
kā iekāpju vilcienā,bet pēdējā mirklī izlecu ārā,skrienu tev
pakaļ,lecu ap kaklu un... bet tad jau bija par vēlu.
Otrs variants ir pagriezt laiku mazliet ātrāk atpakaļ un braukt
pie tevis kaut nakts vidū,lai pierādītu,ka tu man esi ļoti
svarīgs. Tajā naktī es stāstītu,cik ļoti mīlu tevi,ka esmu
redzējus mūsu šķiršanos un sekas pēc tās- cik nožēlojama es
kļuvu,cik vēss tu kļuvi,bet...Tad arī diemžēl jau būtu bijis par
vēlu.
Viss bija jāmaina pašā sākumā,kad atzinies,ka mīli mani,bet es
vienkārši vēlējos pamēģināt.Es zinu,ka mīlēju tevi jau pašā
sākumā,tikai tev to neteicu.Es baidījos,ka man sāpēs.
Sāp tagad,tad viss būtu bijis labāk.
P.S. Sapnī es atkal biju pie tevis. Nekāda mulsuma,nekāda
spriedze. Mēs satikāmies,apjēdzām,ka šķiršanās bija kļūda. Es
sēžu tev blakus,tu uzliec man roku uz celi un saki,ka tev tik
ļoti pietrūka tas,ka vari pieskarties man. Mēs atkal bijām
laimīgi.
No rīta es vairs nevēlos celties,jo tikai miegā es vēl varu būt
ar tevi,vēl varu būt laimīga.
(teksts ir tapis pāris dienas atpakaļ,bet tas nemaina faktu,ka
man tu pietrūksti.kādēļ es nespēju tagad aizbraukt pie tevis un
vienkārši būt?kādēļ?)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru