būšu vārdos brutāla,jo tas tik tiešām spēj atspoguļot kā es jūtos šobrīd.
visu savu dzīvi laikam neesmu bijusi tik app*sta kā šo dažu dienu laikā. labi,bērnībā mani
izmantoja,neuzskatīja pa kruto,biju baigi atstumtā,bet tas ir nieks salīdzinājumā ar tagadni.
sajūtos tā,ka man pagrūž un izsmērē pa grants ceļu,kur mazie akmentiņi ar nošķeltajām galvām
saduras manā jau tā neesošajā treknumā un iespiežas kaulu rievās. pienāk cilvēki klāt,atspārda mani ļoti graciozi un pašās beigās iespļauj man sejā savus pretīgos melus,liekulības,aizvainojumus.tie man pielīp un es nevaru tikt no viņiem vaļā. tad es sāku
asiņot.
un nez no kurienes tie pretīgie cilvēki man vēlas palīdzēt piecelties,uzliek pat glaimu
plāksterus uz manām asiņojošajām brūcām. tajā brīdī,kad esmu jau pussēdus,kāds pienāk klāt
un ar smagu kerzu iegāz man tieši pa purnu un es atkal nonāku uz tā paša grants ceļā.lai
situācija kļūtu vel dramatiskāka,ar pazemojuma nažiem man nogriež no ādas nost plāksterus un
uzkaisa pārmetuma pilnu sāli. tad parādās dedzinoša saule un es tieku izcepta. tajā brīdī es
izgaistu sevī un apsolu vairs neļaut kādam sev darīt pāri. nekad un nemūžam.
esmu tagad smilšu grauds,kurš slēpjas zem akmeņiem bez galvām,slēpjas auksta lieta
peļķēs,pielīp pie dzīvnieka,dažreiz pat cilvēka pēdām. esmu cieta niecība.
citi vēl brīnās kādēļ es tik bieži staigāju ar nobrāztiem ceļiem un asiņojošu degunu-paši
man to nodarīja. nezināja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru