...tāpat kā man nav.
skola ir iesākusies,visi ir baigie gudrīši atradušies,ir saaugusi liekuļu paaudze,man pietrūkst kaut kas uzspēlēts.
maskas,kuras bija karnevālos,tika saliktas uz cilvēku sejām,bet tagad tās tika norautas nost un izmestas mežos..
tieši tāpēc mežā,kad ir nakts un kad apkārt staigā traki cilvēki (kuri uzvedas kā vilki), ir visbailīgāk.
es nekad neesmu baidījusies iet ārā pa naktīm,tumsu cilvēku dēļ.
man bail no ēnām.
jo man šķiet,ka šīs ēnas ir savilkušas mūsu mestās maskas un tagad atriebsies mums par aizmiršanu.
kaut es varētu aizmirst.
kaut es varētu noraut maskas un palikt par asfaltu.
jo es arī nezinu kā ir pareizi.
es vairs tik bieži nemurgoju šeit tekstus,piespiediet manu kāds,lūdzu,to darīt,ja ne-es zudīšu haosā.
__________________________________________________________________________________
asfalts,jo apakšā ir smiltis,viņas visas ir saspiedušās kopā (tie mazie graudiņi) un viņām ir silti un labi un tā. (tas ir grants ceļš). kurām palaimējas,tās kopā ar mašīnu riepām var uzlidot augstāk un redzēt ko vairāk,bet tad ir asfalts. tas nedzīvais un aukstais,kur visi ir salipuši kopā. ja kāds akmens sastrīdas,tad tikai var cerēt,ka pēc iiiillllga laika parādīsies bedre un viņi tiks prom. asfalts mums melo-tas patiesībā nemaz nav tik labs,jo grants ceļā ir dzīvība.
___________________________________________________________________________________
tas ir tas,ko es rakstīju savā otrā diensgrāmatā,kurā ir ziņas,kuras var lasīt visi.
es šodien varētu rakstīt visiem par visu,bet es to nedaru.
laiks ir nepielūdzami ātrs,man ir jāsteidzas,lai paspētu uz savu pēdējo atmiņas vilcienu,kurš aizgāja vakar.
vai aizdosi savas cerības manai vakardienas vilciena biļetei? cerības uz manu aizbraukušo laimi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru