vakarnakt biju 20 min īsā pastaigā,vēroju krītošas lidmašīnas un vienmēr stāvošās zvaigznes,dubļu samērcētās peļķes,domāju nenozīmīgas domas un cerēju,ka mani neviens nedzird,bet mani soļi bija pārlieku skali,tāpēc paslēpojs pie tuvākās ēkas sienas,kurai no jumta pilēja smagas un spēka pārpilnas lāses tieši uz manas spēka iztukšotas,bet starojošās rižās galvas,un tieši tajā brīdī mazlietiņ sajutos kā Ņūtons,kuram uz galvu uzkrita ābols,bet lāse bija tomēr mazāk ģenialitātes pārņemta,tāpēc es neizdomāju nekādus jaunus fizikas likumus,bet tomēr ,ejot mājās,gandrīz iekāpu lielā peļķē,jo nodomāju,ka tas ir asfalts,bet labi,ka reaģēju pietiekami ātri un sapratu,ka tas ir tikai apmāns,gluži kā jebkas cits naktī,jo patiesībā arī krūmi naktī paliek krūmi. aizmirsu pieminēt,ka pa ceļam ēdu baltmaizi,kura nezināmu iemeslu dēļ garšoja citādāk,bet tas laikam tikai tāpēc,ka es baidījos no suņiem,jo baiļu ielenkumā mainās garša pat dzirdei.
bet tagad man drīz būs jādodas mājās,bet man ir ļooti bail to darīt,jo es zinu,kas sagaida,bet man ir jāstājas pretī bailēm,es taču izlasīju ohso grāmatu un tagad esmu daudz gudrāka,bet tas neko nemaina,man ir un būs bail.
vļjāāā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru