Par daudz mazuma

Prāts ir fenomenāls. Tam nav atbilde uz pat tik vienkāršu jautājumu "kādēļ gan es naktīs eju pastaigā". Kāda gan tā ir pastaiga? Bēgšana no nesaprotamā,kāju kustināšana uz kādu jau izdomātu galamērķi. Citos gadījumos pat rāpošana (tad,kad kerzas ir nograuzušas papēdi,un katrs solis paver iespēju sāpēm iegriezties dziļi pēdā gluži kā ar dzeloņdrāti glāstīt miesu no iekšpuses.vai arī kad celis izdomā apgriezties uz otru pusi,tādejādi cenšoties pavēstīt,ka ceļš ir bīstami slidens un ka uz priekšu ir paredzamas kādas briesmas),bet galvenais-lai notiek kustība uz priekšu! Un gaidāmajā nav nekā īpaša. Tikai adrenalīna pacelšana,jo ir taču tāda lieta kā klaiņojoši suņi un mašīnas,nepatīkami cilvēki,drūmi meži un slideni pakāpieni,piloši jumti,draudoši atspīdumi. Kur ir jēgesošā pastaiga? Nu tāda,kurā apbrīno apkārtni,debesis,sakārto sapinušās domas(pieņemu,ka domas ir gluži tas pats,kas austiņas,jo abiem ir tieksmes sapiņķerēties jebkādā veidā un vietā),izbauda austiņās skanošo mūziku? Man tādas pastaigas nav. Tad kādēļ es vakaros/naktīs eju staigāt,katru rītdienu? Var taču staigāt dienā,var taču vispār nekur neiet un palikt siltajās telpās,paveikt nepabeigtos darbus. Prāts kaut ko līdz galam neatklāj,kaut kam ir sagatavojies,kaut kur grib aizvest,kaut kad grib parādīt ko īpašu. Tikai neatklāj iemeslus.
Ja es pati nezinu atbildi uz šo jautājumu,ko lai es atbildu savai mātei,kurai manas nakts pastaigas ir apriebušās? Atbilde,ka nezinu,nelīdz. Izskaidrojums,pat ja viņa saprastu,nepārliecinātu. Tādēļ man atliek skandināt par nakts putniem. Vai arī uzsākt strīdu par dvieļiem,kurus,manuprāt,viņa kolikcionē,-bezjēdzīgi,neizprotami. Gluži tā pat kā nakts kustība.
Prāts ir fenomenāls! Nezin pat atbildi uz vienkāršiem jautājumiem.