Vai krūmi ir koki?

Stāsts norisinās kādā gluži parastā miestiņā. Parastā nevis tāpēc,ka tā skan pietiekami labi,bet tāpēc,ka te kā vairums miestiņos pēc pusnakts visi,dzēruši vai nedzēruši,guļ,skatās Tv vai vienkārši mokās ar bezmiegu,kā jau pilnmēness naktīs notiek. Bet šajā miestiņā katru vakaru,līdz ko visi pārējie ļautiņi saritinājušies savās ērtajās vai pilnīgi pretēji ļoti neērtajās istabiņās,viena meitene dodas savā bezmērķīgajā pastaigā. Un tieši šonakt,kad ir pilnmēness,daudz zvaigznes bez mākoņiem,balts sniedziņš un pat degošas laternas,pastaiga vis nav parasta un bezmērķīgā,tā jau kopš iziešanas brīža ir satraukumpilna.
Ceļš. Balts sniegs un neviena cilvēkpēda. Bet ieskatoties vērīgāk var manīt,ka kāds jau pirms meitenes ir devies pastaigā,un tas kāds ir no ķēdes norāvies suns. Precizēšu,suns ir norāvies ar visu ķēdi,to var saskatīt atstātajos nospiedumos sniegā. Mazs satraukums,jo skatoties uz atstātajiem nospiedumiem,suns nav nekāds mazais. Satraukums,cik ātri uzradies,tik ātri ar pazudis,jo suņa ceļš ir aizgājis pa kreisi,bet meitenei ir vajadzīgs pagrieziens pa labi.
Miers un klusums,tikai ceļš un kaut kādas uzbāzīgas domas,kuras tāpat kā odus karstā vasaras naktī nav iespējams atgaiņāt.
Ceļš,kā jau katru nakti,ir novedis meiteni pie ēkas,kura ir kā lielisks balsts visam un visiem. Tajā mirklī,kad meitene tieši aizdomājās,cik lieliska sajūta ir būt vienai pašai naktī ārā,aizdomīga paskata un aizdomīgi lēnā tempā ripojoša mašīna pabrauca garām vienai no drošās ēkas sienām. Meitene paslēpās aiz ēkas pagarinājuma un cerēja,ka mašīnas vadītājs vienkārši ir ļoti piesardzīgs un ka patiesībā nav kāds maniakāls vīrietis,kas meklē tieši naktīs klaidojošos,mēness pusapēstos plānprātiņus. Bet mašīnas vadītājs tomēr kaut ko meklēja un tādā pašā lēnā tempā apbrauca visai ēkai apkārt,apstājās uz mazu brītiņu. Meitene pieplaka pie sienas,nobijās,ka tuliņ,tuliņ viņu ieraudzīs un ka nāks ar viņu "aprunāties". Pat tajās milisekundēs prāts visu jau bija paspējis izplānot,ka viņa atbildēs,ka iznāca apēst pašmājceptu smalkmaizīti,ka nezin,cik pulkstens un nezin kā tikt līdz tādai pilsētai,ka nē,tā nav viņas atombumbjg Sliktākajā gadījumā viņa iespers vīrietiem pa kājstarpi,iesitīs ar lādētāju,kurš nezināmu iemeslu dēļ atradās kabatā un tad bēgs. Bet neko nevajadzēja darīt,mašīna apgriezās un lēnām aizslīdēja augšupkalnā. Nostrādāja kaut kāds izdzīvošanas instinkts un meitene sāka skriet pāri apstādījumiem uz nākamo ēku. Bēga no savām slimajām iztēlēm. Nākamā ēka bija drošāka tikai tāpēc,ka tur apkārt nedega spožas laternas,bet tas dumjais mēnesis bija pietiekami gaišs,lai visu varētu redzēt. Un arī sniegs,nodevējs,atstāja nospiedumus. Bet meitene jau bija aiz sienas,bija savā drošībā. Bija ilggaidītais smēķēšanas mirklis. Aizdedzināšanas brīdī varēja dzirdēt kā smadzenes aiz triumfa salecas,bet tā bija tieši tāda pati ilūzija kā vēlme uzsmēķēt,ķermenis neņēma dūmus vairs pretī. Meitene nodzēsa kvēlojošo ogli,izņēma līdzpaņemto smalkmaizīti,sāka to gremot un doties uz mājupusi. Pa īso slēpšanās mirkli bija uzradušās jaunas suņu pēdas,bet tas vairs neuztrauca. Meitene gāja pa spilgti apgaismoto ielu,ēda savu ēdamo un smējās,jo iztēle padara visu daudz dzīvelīgāku un rosa daudz vairāk sajūtu kā plika dzīvošana. Iztēles labākā draudzene nakts pasmējās kopā ar meiteni.