21.01.2012.
Es Tevi neredzu. Šo dienu laikā manas acis ir pilnībā sadegušas un iztecējušas kā karsta lava,kura savā ceļā nodedzina vaigus. Kādreiz mani plakstiņi bija koši, gluži kā tauriņspārni. Tagad tie ir tikai kā vāks,kā vairogs plūstošajai lavai. Bet tā ir tik karsta,ka vairogi arī tiek iznīcināti.
Es Tevi vairs neredzu. Tāda pati sajūta bija guļot uz sapuvušiem dēļiem Dievu pamestā un cilvēkiem aizmirstā būvē-es dedzinu. Acis tecēja pār manu ķermeni tieši uz grīdas un sadedzināja gaismu. Es nezinu kā īsti es tur nokļuvu,jo man nebija kājas,es tās nejutu,bet tur bija pietiekami droši. Tikai tumsa manās iztecējušajās acīs,tikai klusa vienaldzība par apkārt atrodamajām lietām,vietām, notikumiem. Tāpēc es Tev nepiezvanīju.
Es Tevi neredzu. Man ir jābūt klusai,es nedrīkstu izkliegt savu degošās sejas sāpi. Vismaz ne naktī,jo ir jārūpējas par apkārtējo cilvēku naktsmieru. Atļauta ir tikai klusa elpu tveršana lupatā. Man šķiet,ka ar to ir par maz,un es smokstu,plaušās vairogi,rīklē degošā masa. Es jau jūtu,kā mans trīcošais ķermenis pārvēršas par vilni. Kājas augšup,lejup,pazūd,nejūt. Vēders augšup,lejup,pazūd un nejūt. Rokas tāpat. Galva vienkārši pazūd. Es sadalos.
Es Tevi neredzu. Man ir nojauta,ka mani pleci ir atlauzti atpakaļ,spārni izrauti un es esmu palikusi noasiņot. Verdoša lava no acīm,plaušām,muguras,pleciem. Uzliesmojoša sāpe. Man šķiet,ka šonakt es sadegšu.
Es Tevi neredzu. Es Tevi sadedzināju?
Labots
27.01.2012.
Līdz ar savu sadegšanu,es esmu sadedzinājusi visu sev apkārt. Kur vien skaties,tikai uguns un asaras,kliedzieni un bezspēcība. Tikai es kā Fēnikss paceļos no pelniem. Tikai es ieguļos sniegā un esmu pasargāta no apkārt esošajām liesmām. Es guļu un gaidu līdz es sākšu just uguni. Es brutāli sevi moku ar salu un spēcīgo vēju,varbūt liesmas iemetīsies manos matos un es sadegšu. Tā tam bija jābūt. Man bija jādeg,jums bija jāpaliek.
Bet tagad.. Apkārtne sadeg kopā ar manu interesi par pasauli un cilvēkiem.
Labots
29.01.2012.
Lai deg! Lai viss sadeg,kas vēl liesmo! Lai paliek pelni un karstas ogles! Es staigāšu pār jums savā varenībā,metīšu jums ar sniega pikām sejās,no pelniem uzgleznošu upi un tur noslīcināšu izdzīvojušos. Staigāšu un smiešos savos ļaunajos smieklos. Manas halucinācijas beidzot atdzīvosies un es dejošu saulei.
Es staigāšu pār jums ar augsti paceltu galvu un .. vientulību.
Labots
30.01.2012.
Nekas nekad nav dedzis un sadedzis. Nekas nekad nav bijis nedz labs,nedz slikts. Nekas nekad nav bijis skaists un neglīts. Viss ir bijis tikai meli un iztēle. Vienmēr viens un tas pats,mēs riņķojam kā Zeme ap Sauli,vienmēr noteiktā laikā un noteiktā orbitālē.
Paldies,man atkal ir labi,es atkal slīkstu savā apātiskajā un halucināciju pilnajā iztēlē,februārī noslīkšu jūras gaisā,tiekamies tur!
Tieši tajā dienā Saule griezīsies ap Zemi un es - ap Sauli. Ja kāds sāks degt, sadegs viss.
Es Tevi neredzu. Šo dienu laikā manas acis ir pilnībā sadegušas un iztecējušas kā karsta lava,kura savā ceļā nodedzina vaigus. Kādreiz mani plakstiņi bija koši, gluži kā tauriņspārni. Tagad tie ir tikai kā vāks,kā vairogs plūstošajai lavai. Bet tā ir tik karsta,ka vairogi arī tiek iznīcināti.
Es Tevi vairs neredzu. Tāda pati sajūta bija guļot uz sapuvušiem dēļiem Dievu pamestā un cilvēkiem aizmirstā būvē-es dedzinu. Acis tecēja pār manu ķermeni tieši uz grīdas un sadedzināja gaismu. Es nezinu kā īsti es tur nokļuvu,jo man nebija kājas,es tās nejutu,bet tur bija pietiekami droši. Tikai tumsa manās iztecējušajās acīs,tikai klusa vienaldzība par apkārt atrodamajām lietām,vietām, notikumiem. Tāpēc es Tev nepiezvanīju.
Es Tevi neredzu. Man ir jābūt klusai,es nedrīkstu izkliegt savu degošās sejas sāpi. Vismaz ne naktī,jo ir jārūpējas par apkārtējo cilvēku naktsmieru. Atļauta ir tikai klusa elpu tveršana lupatā. Man šķiet,ka ar to ir par maz,un es smokstu,plaušās vairogi,rīklē degošā masa. Es jau jūtu,kā mans trīcošais ķermenis pārvēršas par vilni. Kājas augšup,lejup,pazūd,nejūt. Vēders augšup,lejup,pazūd un nejūt. Rokas tāpat. Galva vienkārši pazūd. Es sadalos.
Es Tevi neredzu. Man ir nojauta,ka mani pleci ir atlauzti atpakaļ,spārni izrauti un es esmu palikusi noasiņot. Verdoša lava no acīm,plaušām,muguras,pleciem. Uzliesmojoša sāpe. Man šķiet,ka šonakt es sadegšu.
Es Tevi neredzu. Es Tevi sadedzināju?
Labots
27.01.2012.
Līdz ar savu sadegšanu,es esmu sadedzinājusi visu sev apkārt. Kur vien skaties,tikai uguns un asaras,kliedzieni un bezspēcība. Tikai es kā Fēnikss paceļos no pelniem. Tikai es ieguļos sniegā un esmu pasargāta no apkārt esošajām liesmām. Es guļu un gaidu līdz es sākšu just uguni. Es brutāli sevi moku ar salu un spēcīgo vēju,varbūt liesmas iemetīsies manos matos un es sadegšu. Tā tam bija jābūt. Man bija jādeg,jums bija jāpaliek.
Bet tagad.. Apkārtne sadeg kopā ar manu interesi par pasauli un cilvēkiem.
Labots
29.01.2012.
Lai deg! Lai viss sadeg,kas vēl liesmo! Lai paliek pelni un karstas ogles! Es staigāšu pār jums savā varenībā,metīšu jums ar sniega pikām sejās,no pelniem uzgleznošu upi un tur noslīcināšu izdzīvojušos. Staigāšu un smiešos savos ļaunajos smieklos. Manas halucinācijas beidzot atdzīvosies un es dejošu saulei.
Es staigāšu pār jums ar augsti paceltu galvu un .. vientulību.
Labots
30.01.2012.
Nekas nekad nav dedzis un sadedzis. Nekas nekad nav bijis nedz labs,nedz slikts. Nekas nekad nav bijis skaists un neglīts. Viss ir bijis tikai meli un iztēle. Vienmēr viens un tas pats,mēs riņķojam kā Zeme ap Sauli,vienmēr noteiktā laikā un noteiktā orbitālē.
Paldies,man atkal ir labi,es atkal slīkstu savā apātiskajā un halucināciju pilnajā iztēlē,februārī noslīkšu jūras gaisā,tiekamies tur!
Tieši tajā dienā Saule griezīsies ap Zemi un es - ap Sauli. Ja kāds sāks degt, sadegs viss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru