Nekad tu neesi mājās,
Lai kad es pie tevis eju.
Tu sēdi pavisam tuvu,
Bet tālums ir tavā sejā.
/M.Zālīte/
Es atguļos pret lampu,atveru muti plaši un ļauju gaismai izskriet caur manu ķermani,ļauju asinīm aizplūst no sirds,ieplūst tieši spuldzītē,kamēr es piepildos ar gaismu. Es zināju,ka kādreiz spīdēšu.
Eju pa ielu un vēroju laternas. Tās apjūk ieraugot manu spozmi. Un tajā mirklī,kad tās pieliecas pie manām kājām un izdziest, Cerību alejā mirst suns un manas bailes. Nekas vairs nebūs kā kādreiz, ir iestājies miers un es beidzot esmu laterna.
Nu nē,es pazudusi nekur nebiju,tikai gribēju pasargāt jūs visus no maniem negatīvisma plūdiem, bet tie jau nekad laikam neizžūs,tiem jāļauj izgrauzt miera upes krastus,sajaukt mazos olīšus upes dibenā un nolauzt pāris ūdens zāles,lai pēc tam paliktu tikai atmiņas par nesenajiem plūdiem. Pa šo nelielo laiku ir mainījusies pasaule,ir pazuduši cilvēku,pievienojušās atmiņas un ir klade pilna ar pārdomām. Visu sarakstīt it kā ir iespējams,bet ir arī it kā lieki.
Tikai saķer,ja redzi,ka es,ķerot vārnas vietējā debesu raibajā mākonī,paslīdu un triecos ar gaismas ātrumu tieši ellē. Es taču apzinos,ka tas nav domāts priekš manis. Lai gan...Vienalga.
Ar aplausiem sagaidiet atpakaļ ar negāciju potēm saspricēto Dainazauru jeb tagad zināmu kā Neprātīgo iedomu draugu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru