labi,pasēdi tās piecas minūtes un papriecājies par savu nožēlojamo paskatu,par nepaveiktajiem darbiem,par to bezcerību,kas tevi ir apņēmusi. pasēdi tās piecas minūtes un bļauj,cik ļoti slinka esi,cik ļoti neattīstījušies ir apkārtējie un cik ļauni ir tie skolotāji. pasēdi tās piecas minūtes neko nedarot,tikai skumstot un dusmojoties reizē.
bet atceries,ka pēc tām tikko velti iztecējušām piecām minūtēm,kad tu tikai domāji,cik viss ir slikti un cik viss ir pret tevi, ir jāturpina darīt iesāktie darbi,kuri agri vai vēlu būs jāpabeidz. atceries,ka ne jau apkārtējie ir tie ļaunie zemgultas bubuļi,bet gan tu pati,tu pati ar savu nolāpīto slinkumu,ar savu vieglprātīgo attieksmi pret lietām,ar savu mūžīgo 'es to izdarīšu vēlāk,tas jau nebūs grūti" atrunu. atceries,ka pa tām piecām minūtēm tu varēji kaut mazliet samazināt ieplānoto darbu kaudzi,kaut mazliet sevi atvieglot.
nekas,tu pasēdēji tās piecas minūtes apbrīnojot sevi,žēlojot sevi,lādot pasauli,bet nu jau laiks ir pagājis,tagad tev bez jebkādām atrunām ir jāpadara lietas,kuras nemaz nav tik sarežģītas,tikai tu esi tas mūžīgi 'viss_par_grūtu,viss_par_smagu' cilvēku tips. tu pasēdēji,sapelēji,pietiek! esi reiz pieaudzis cilvēks,dari,kas tev ir jāpadara. citādāk,man kauns no tevis,es atpakaļ vairs nenākšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru