Mēs savās dvēselēs uzsūcam atkritumus.

Man likās,ka aiz aizslēgtām durvīm es atļaušos nokrist uz ceļiem un ļaut vaļu savām ilgi slāpētajām sāpēm,tās izkaucot un izraudot,bet tas nenotika. Pat aiz aizslēgtām durvīm es turēju savus sejas vaibstus un emocijas stingros grožos,jo manī mita dzelzs lēdija,kura nemitīgi man atkārtoja,ka īstai dāmai nekad nav manāms nemiers,ka tā nesatraucas par sīkumiem un ka tai nav problēmas. Tā vismaz uzskata sabiedrība,kurai kāda cilvēka problēmas ir kā vampīram asinis-tā ir barība. Tāpēc pat aizslēgtās durvis nav barības meklētājiem barjera. Ja jau tu esi aiz tām durvīm un nenāc ilgu laiku ārā,tad tev ir kāds skelets gan skapī,gan kabatā,kurš sācis jau smakot un var būt barība kādam izsalkušajam. Kādēļ gan nepadalīties ar badā cietēju? Tev taču nekas nebūs,ja vien neskaita to,ka tu no medītāja kļūsti par upuri.
Tev,mans liriskais es,nav un nebūs problēmas,tev nebūs dienā rādīt savu sāpi,tev nebūs vaļas barot malumedniekus. Tev jābūt dzelzs lēdijai.
Bet tomēr,ja nu tikai aiz tām durvīm,es varu ielūkoties savā patiesības spogulī,kur ir redzama tā šķīstā lēdija,un to nogalēt? Esmu dāsna un man nav žēl iedot kādu īpaši gardu kumosu badācietējam. Lai,lai jau viņi barojas ar maniem murgos izkliegtajiem sauciem un ,rītos redzamajām, izžuvušajām asaru tērcītēm,kuras atļaujas tecēt tikai naktī,tikai ar seju spilvenā un tikai klusām. Lai ēd un aizrijas! Es esmu taču arī mazliet naiva un klusībā ceru,ka kāds kliedzienus apslēpēs,asaras notrauks un ļaus gulēt savā klēpī stundām ilgi,varbūt pat dienām. Man taču ir tik daudz ko teikt,tik daudz ko nest ārā no telpas ar aizslēgtajām durvīm,es varu pabarot tik daudzus.
Varbūt,ja tev būs dedzināmais,mans topošais iedomu draugs,mēs nodedzināsim to telpu,varbūt pat visu ēku un tiltus,kas veda uz pagātni. Un tad jau būs jābēg prom no policistiem,kuri nesaprot,ka tā ēka bija rēgu,miroņu un cietušo pilna. Jābēg tālu prom,uz nākotni,tik tālu,lai rēgiem sekojot piekūst kājas un tie izgaist. Neviens neko neiegūs un neviens neko nezaudēs.
Varbūt tad,kad kāds bezpajumtnieks staigās pa nodegušo ēkas korpusu un ,rakņājoties pelnos,atradīs mazu lapiņu uz kuras būs uzrakstīts "es meloju",kāds sapratīs,ka melu un klusešanas dēļ var pazust itin viss,kas bijis dārgs,tuvs un varbūt pat mazliet mīlēts.
Iespējams,ka pat tiks atrasta atslēga uz kādām citām aizslēgtajām durvīm,aiz kurām tieši šajā brīdī tiek nokauta kāda dzelzs maska,kāds cenšas noslīcināt saņemtos pārmetumus un inteliģentās sabiedrības nosodījumus un kāds pakaras nekad nepiepildāmajās cerībās.
Mēs esam taču mednieki,kuriem ir nepieciešama barība.Vai tev,medniekam, šī atslēga nav kā paša likteņa dota iespēja kādu pazemot visas cilvēces un pat kosmosa priekšā? Vai tomēr tev šis atradums ir kā dzīves izaicinājums meklēt īstās durvis,bet  tomēr paspēt laikā un palīdzēt pirms izdziest kāda dzīvība vai tiek lauzts kāds dotais solījums nepadoties.
Bet,ja nu tā atslēga,tas mazais,spīdīgais metāla priekšmetiņš,kurš mētājas tavā acu priekšā pelnos un atgādina mazu cālīti zem drošajiem mātes spārniem,patiesībā ir tava vienīgā iespēja atslēgt savas durvis uz patiesību un sen noslēpto sirdsapziņu. Ir tik daudz iespējas izvēlēties kā rīkoties. Vai tu atslēgu izmantotu cēliem mērķiem vai turpinātu medīt?
Kad būsi izlēmis kā rīkoties ar atrasto brīnumu,sadedzini,lūdzu, blakusesošo lapeli,jo es atļāvos pārkāpt noteikumus un aiziet no savas pagātnes pārpalikumiem. Dzelzs lēdija ir mirusi.