Galaktiku saplūšana

Jutos kā kolas bundžiņa Raiva Vidža rokās. Šķiet,ka mani lēnām saspiedīs,no manis izdalīsies viss,kas jelkad ir bijis šķietami mans. Tad mani izmetīs netīrajā dvēseļu,bet varbūt tomēr krāsaino metālu, izgāztuvē. Varbūt es pat to gribu. Varbūt man pat to vajag.
Pārāk daudz es jautāju,pārāk daudz es gribu zināt. Bet kā gan skārda bundža ar vienveidīgu iekšējo pasauli,kas nemitīgi skalojas, tādejādi paliekot bez īpašā burbuļojošā effekta,var uzdrošināties kādu kritizēt,nomelnot un biedēt. Kā tumšais un negatīvisma pilnais pildījums var bojāt kāda cita laimi. Vai tas būtu tikko uzvilktais,baltais kāzu krekls vai arī kāda cita cilvēka čūlām klātais kuņģis,kas draud sprāgt pat pēc mazākā pagrūdiena,tā nav atļauts darīt. Bet kuram gan tas interesē. Vismazāk jau nu skārda bundžai ar aizmirstām ētikas normām un iztrūkstošu dzīvi.
Šķiet,ka pat nakts vairs nemāk novērtēt manu skaistumu,mežs uzskata mani par atkritumu,bet vecāki mani sāk uzskatīt par kaitīgu našķi. Ne mani vairs jaukt ar rumu,ne saldēt saldējumā. Kaut kur pazudusi dzīves jēga. Ja tāda vispār ir bijusi.
Tas šķidrums,kas manā necilajā bundžas formā mīt,ir kļuvis piesārņots ar problēmām. Neviens jau neiedomājas,ka kādu dienu kolai pašai var palikt skumji un pārlieku tumši,ka kolai ir nepieciešama palīdzība. Tā visi turpina ņemt,nesniedzot neko pretī. Kaut kur tālumā var dzirdēt Jesus lies tonight,bet ne tam noticēt. Kopš tika norauta mana galva,kopš es tiku atvērta,zudusi mana ticība un tagad es ticu visam. Pat melojošam Jēzum vai baltajam sunim,kurš laiski nomazgājas dubļu peļķē.
Ja es nebūtu trauks,es noticētu reklāmām,paņemtu pārāk lielu kredītu un aizbrauktu prom uz siltajām zemēm,bet mani jau spiež spēcīgās rokas un zemapziņā jau padodos pat bez cīņas. Kaut kur pēdējā elpā es smelšos dabas spēku,bet pagaidām es stiprināšos ar bezmiegu.