Rōzmariju,tad visticamāk es ieripināšos gultā un raudāšu. šodien ir 17. janvāris. es neko
nevēlos atcerēties. jo esmu tikai dumšs cilvēks,kas dara vienas un tās pašas kļūdas,cilvēks,kuram pietrūkst,pietrūkst,pietrūkst.
nostaļģisko sajūtu pārņemta,izšķirstīju dumjos virtuālos ierakstus un izvilku pāris tekstus.
domāju,ka kādu dienu taps kaut kas līdzīgs. cik labi,ka jums šie teksti vairāk vai mazāk neko neizsaka. lai gan man tie ar tik daudzko asiocējas.
pagātne,tu mani nobendēsi!!!
"..dzīvot nozīmē ar plastmasa lāpstiņu rakt betonā alu,cerot tur ierīkot baseinu."
"Atgādinu,tu esi nekas un būsi nekas,kamēr tu nomirsi."
"..un saules nav,ir tikai mākoņi un bērza galotnes,ir tikai sapelējuši sapņi un apkaltušas
cerības,ir tikai čīkstošas ilūzijas un izdomātas situācijas,ir puspilna ūdens pudele un
samudžināti vadi,ir tikai aizmestas grāmātas un saldā miegā guļošs minka,ir tikai tas,kas ir
un kas vairs nav,ir tikai acīs ziboši fakti un plēstas puķu dvēseles,ir drupusi pagātne un
kliedzoša nākotne,un saule vairs nav"
"māte saka,ka esmu varde,tikpat auksta un nejūtīga,lai gan es tā neuzskatu,jo patiesībā esmu
jūtīga,jo pat nespēju nogalināt savas papildus personības,tādēļ atliek tik turpināt ēst
ziepes,jo esmu dusmīga uz sarkano klausuli,jā"
"uzber banalitātei cukuru,lai spēju to ieēst,un to pašu izdari ar pārmetumiem un dzīves
realitāti.ietin mani tualetespapīrā tā,lai dzīve netiek klāt,jo Vaivaros man deva nomierinošus
līdzekļus,bet tagad man piedāvā bezmiegu."
"šim ierakstam nav nekādas jēgas,jo
es beidzot saprotu,ka esmu nūģis,jo
es nekad neatrisinu savas problēmas,jo
labāk man patīk no viņām slēpties,jo
man slinkums tās risināt,tādēļ
es esmu tik riebīga,tadēļ
es visu zaudēju,tādēļ
esmu vērsis-
spītīgs muļķis,bet
to es tikai tagad saprotu,bet
ir par vēlu,
kā vienmēr."
"darīšu kā Soņa teica- apvārdošu sevi tik tālu līdz pati sev riebšos un viss,kas ir ap mani.
tad es kļūšu akmens.
un tad sāpēs visiem,tikai ne man."
"Atgādinu,tu esi nekas un būsi nekas,kamēr tu nomirsi."
"..un saules nav,ir tikai mākoņi un bērza galotnes,ir tikai sapelējuši sapņi un apkaltušas
cerības,ir tikai čīkstošas ilūzijas un izdomātas situācijas,ir puspilna ūdens pudele un
samudžināti vadi,ir tikai aizmestas grāmātas un saldā miegā guļošs minka,ir tikai tas,kas ir
un kas vairs nav,ir tikai acīs ziboši fakti un plēstas puķu dvēseles,ir drupusi pagātne un
kliedzoša nākotne,un saule vairs nav"
"māte saka,ka esmu varde,tikpat auksta un nejūtīga,lai gan es tā neuzskatu,jo patiesībā esmu
jūtīga,jo pat nespēju nogalināt savas papildus personības,tādēļ atliek tik turpināt ēst
ziepes,jo esmu dusmīga uz sarkano klausuli,jā"
"uzber banalitātei cukuru,lai spēju to ieēst,un to pašu izdari ar pārmetumiem un dzīves
realitāti.ietin mani tualetespapīrā tā,lai dzīve netiek klāt,jo Vaivaros man deva nomierinošus
līdzekļus,bet tagad man piedāvā bezmiegu."
"šim ierakstam nav nekādas jēgas,jo
es beidzot saprotu,ka esmu nūģis,jo
es nekad neatrisinu savas problēmas,jo
labāk man patīk no viņām slēpties,jo
man slinkums tās risināt,tādēļ
es esmu tik riebīga,tadēļ
es visu zaudēju,tādēļ
esmu vērsis-
spītīgs muļķis,bet
to es tikai tagad saprotu,bet
ir par vēlu,
kā vienmēr."
"darīšu kā Soņa teica- apvārdošu sevi tik tālu līdz pati sev riebšos un viss,kas ir ap mani.
tad es kļūšu akmens.
un tad sāpēs visiem,tikai ne man."
"Ēs guļu kaimiņšūpuļtīklā un man viss vienalga.
Kā ir ar Tevi?"
"Es nespēju pati sev noticēt un piedot"
Kā ir ar Tevi?"
"Es nespēju pati sev noticēt un piedot"
"manam stāstam nebūs vārdi, jo laiks lien zemē tikpat ātri cik kurmji"
"Ļauj man būt normālam cilvēkam,kas ēdot dabisko kafiju saviebjas,kas vienmēr vēlas samīļot
ežus,kas nespēlē kārtējo Pelnrušķīti,Sniegbaltīti citu apmierināšanai,kas vienkārši neko
nemāk.
Vajag kādu spēcīgi vāju roku,kas iecirstu pliķi."
"Tevi varētu samīļot,nogāzt sniegā un apvārtīt ar sniegpūkām,kamēr tu kļūsti par
sniegavīru,bet to es nevaru,jo šis es ir tikai liriskais es,bet manas fantāzijas tev šķiet
bezsvarīgas un nesaprotamas,tāpēc labāk ielīst būtu skapī un ēst cukurvati."
"Ļauj man būt normālam cilvēkam,kas ēdot dabisko kafiju saviebjas,kas vienmēr vēlas samīļot
ežus,kas nespēlē kārtējo Pelnrušķīti,Sniegbaltīti citu apmierināšanai,kas vienkārši neko
nemāk.
Vajag kādu spēcīgi vāju roku,kas iecirstu pliķi."
"Tevi varētu samīļot,nogāzt sniegā un apvārtīt ar sniegpūkām,kamēr tu kļūsti par
sniegavīru,bet to es nevaru,jo šis es ir tikai liriskais es,bet manas fantāzijas tev šķiet
bezsvarīgas un nesaprotamas,tāpēc labāk ielīst būtu skapī un ēst cukurvati."
jaunas. zinkā-sastrēgums."
"Pie mana čibrika sēžu,čīķstu par dzīves negodību..paskatos debesīs un bļauju-Dievs,kur tu
esi?!-un man virs galvas čotka uzlido vārna un apstājas,hāhā."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru