Nevaru ciest klusumu. Tādu,kad neviena skaņa netrīc gaisā. Tādu klusumu,kad uz uzdoto
jautājumu nevar sagaidīt atbildi. Tādu klusumu,kurā piejaucas klāt
nemiers,bailes,saspringums. Tāds klusums mani bendē nost,neļauj elpot. Tajā brīdī gribas
kliegt,tad tas nav iespējams,jo elpot ir nepanesami smagi. Tā pretīgā smakšanas sajūta tikai
tāpēc,ka ir klusums,spiedošs un neizturams klusums.
Nevaru ciest kliedzienus. Tādus,kuri ir pavēles formā. Tādus,kuri liek darīt kaut ko pret
paša gribu. Tādus,kuri ir agresīvi,kuri sit pa pirkstiem,kuri vēl vairākas stundas,iespējams
pat dienas,atbalsojas smadzenēs. Tādus,kuri pārtrauc esošo mieru un nekustību. Tajā brīdī
gribas aizskriet prom no kliedzēja,ieskriet kādā tumšā telpā,elpot cik vien lēni
var,aizspiest ausis drošības labad. Bet galvā dun kliedzošas,griezīgas skaņas,ir tik
nepanesami smagi elpot lēni. Tā pretīgā dīkšanas sajūta ausī tikai tāpēc,ka kāds
kliedza,skaļi un neizturami kliedza.
Nevaru ciest nesvarīgus jautājumus. Tādus,kuriem ļoti viegli var izsecināt atbildi.
Tādus,kuri nomaskē sekojošo un galveno jautājumu. Tādus,kuri uzrodas un nepamet prātu vēl
ilgi. Tādus ,kuriem var atbildēt ar pretjautājumu un neiegūt atbildi. Tajā brīdī gribas
pateikt jautātājam,ka viņš ir bezgala sekls un dumšs muļļa,gribas pacelties augšup un mētāt
atbildes,neelpot nemaz. Bet jautājumi ir tik azsvarīgi,tik kaitinoši,ka es uzkarstu un
nevaru neelpot,jo tas ir nepanesami grūti. Tā pretīgā sajūta,ka nespēj atbildēt uz
jautājumiem tikai tāpēc,ka no tevis jau to vien kā gaida,tikai gaida.
Nevaru ciest,ka esmu pretrunā ar sevi,nespēju pieņemt lēmumus,nevaru kliegt,kad ir
klusums,nevaru bēgt,kad kāds kliedz,nevaru lidot,kad jautā mazsvarīgus jautājumus.
Nevaru,bet ir jāvar,savādāk jau nevar.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru