vienmēr esmu domājusi,ka manī jau kaut kas slēpjas. esmu ticējusi,ka esmu dzimusi rakstniece, gleznotāja, rokdarbniece,floristikas bērns vai vēlsazinkas.
ātri sapratu,ka neesmu gleznotāja,jo ,apskatot manus iepriekšējo gadu darbus, es saviebos. un man tā šķita māksla? nekas vairāk,kā zimuļa,krīta,vai citu krāsu izķēpāšana. labākais,kas man ir sanācis, ir pazudis. lieki piebilst,ka guašas es pavisam nemāku izmantot,jo neesmu izšķērdīga,bet viņām patīk tādām būt.
rokdarbniece bija viena no manām nenormālajām iedomām. ja es pat šūt nemāku,kā es varu ko citu mācēt? man viss sanāk tik pavirši. apskatot,ko esmu izveidojusi,paliek kauns,jo izskatās,ka to taisījusi 1.klases skolniece ar skolotājas palīdzību. un es ar līmi pat neprotu apieties,vienmēr noķēpājos,aplīpu kā tāda neveikla radība. nē,es nemaz necentīšos vairs ko taisīt.
floristikas bērns es biju tikai bērnībā,kad man patika to darīt un kad man bija idejas. tagad es varu tikai apbrīnot citus,kuri māk trīs puķes un 2 pērles izveidot par īstu mākslas darbu.
paldies Dievam,ka nekad neesmu domājusi,ka varu būt pavāre. tas tik būtu skats,ja es mācētu gatavot ēst. kā jau iespējams esmu minējusi,esmu ļoti tizla un viss man saplīst. ja nesaplīst,tad es pārāk daudz salieku nepieciešamās izejvielas. nemaz negribas atcerēties kā cepu siermaizes,jo eļļa man šķiet,ka ir daudzdaudz jālej un es to arī labprāt daru.
diemžēl vēl prātā ir tā dumjā cerība-bet tu taču varī būt visai laba rakstniece. es cenšos to dumjo balstiņu,kas ar mani mēdz sarunāties vai pareizāk būtu teikt strīdās,apklusināt,bet viņa ir spītīga. liek man apskatīties senos ierakstus,paklausu un palasu. un tad es jūtos tik labi,jo tie raksti ir tik haotiski,tik nesavaldīgi,tik brīvi. un man tas patīk,tas ir pat labāk,kad skolotāja pasaka,ka visiem maniem domrakstiem ir labs saturs,tikai kļūdas,ak vai,kļūdas.
labinelabikādastarpība,es zinu,kas manī slēpjas-izcila lasītāja. jā,man patīk daudz un dikti lasīt,ja vien acis tā nenogurtu. ja bibliotekā es vairs nevaru sev paprātam atrast grāmatu,ieeju kādā internetvietnē,atveru ļoooti daudz cilnes ar rakstiem un lasu. un lasu,un lasu,un lasu,un lasu. tādēļ es esmu atvērta jauniem blogiem un lūdzu jūsu palīdzību,lai iesakat,ko lasīt.
un tad rakstu,un rakstu,un rakstu.
un tad domāju,un domāju,un domāju.
bet tas nav būtiski,es pazaudēju savu domu,es nezinu,ko rakstīt,ko nerakstīt.
es gribu atkal tikai lasīt,un lasīt,un lasīt.
epifānijas,prozas,miniatūras,citu cilvēku sažņaugtās domas,vienalga.
nu,tad es atkal taisos lasīt,lasīt,lasīt.
aizmirsti par lasīšanu,man ir saules trūkums organismā. brutāls un nepanesams saules trūkums organismā. man ir divas saules un abas man trūkst.
Tev netrūkst?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru