ceļojums uz nekurnekadzemi.

cik reizes esmu teikusi,ka es sev pietrūkstu. es sev pietrūkstu,es sevi meklēju. es neesmu es,es nebiju es,es gribu būt es. to vien es caurām dienām domāju-kur un kas es esmu. atbildes,kā noprotams,nav.
es domāju,kas tad no manis pietrūkst? kāda konkrēta matukrāsa,ģērbšanās stils,uzvedība,draugi,piedzīvojumi? tas viss mani veido un maina. kāda gan jēga tad man meklēt pat,ja es tā īsti nemaz nezinu,ko meklēt.
kur es esmu meklējusi? savās piezīmēs,dienasgrāmatās,vēstulēs,fotogrāfijās,apģērbā,daudzviet. bet ko es meklēju? tās ir tikai atmiņas,mirkļu rēgi,nekas vairāk. apģērbā smarža. ak jā,tavu smaržu tā es arī neatradu,vienīgi šodien,stāvot pieturā,pagāja tavs rēgs garām un uzplaiksnīja smarža. un viss.
vispār kur tad es pazudu? iespējams tajā pavasarī,kad apbrīnoju zilās vizbulītes un nosolījos būt saskaņā ar dabu. varbūt tajā vasarā,kad mani kāds nosauca par neglītu un es nosolījos kļūt skaista. bet kas zin,varbūt tajā lietainajā rudens dienā,kad skrēju pa peļķēm un nosolījos būt laimīga. bet ziemā,kad es nosalu,tiku apkrāpta? tad es ar nosolījos vairs neļaut sev darīt pāri. lai gan neko no sev solītā laikam neesmu piepildījusi,sevi es pazaudēju ar katru sev iepazīto cilvēku,ar katru mirkli,kad es jutos laimīga vai arī sagrauta.
un sēžot autobusā,kur pilns ar vecām sievietēm,kuras brauc no tirga ar pilniem maisiem,es sapratu,kas man ir zudis un kur to var meklēt. zudusi bija tā laimīgā personība,tā dzīvespriecīgā. ak,bet man tak viņu vajag atpakaļ!
meklējama esmu galapunktā. tajā vietā,kur neesmu bijusi no 11.datuma kādā vasaras mēnesī. man tur vairs nebija ko darīt,lai vai cik ļoti gribējās satikties atkal un atkal. galapunkts ir Rīgas dzelzsceļa stacija. tas nozīmē vienu,ka man būs jākāpj vilcienā,ka būs jābrauc vairāk kā stundu un kaut kā būs jāizdzīvo. es to spēšu.
nopirku biļeti. iekāpu vilcienā,kontroliere man uzspiež zīmodziņu. sēžu,vilciens sāk braukt. ieslēdzu mūziku,saturu visas satraucošās emocijas un ļaujos ceļam. kas tik nav noticis vilcienā. ar draugiem esmu braukusi,pucējusies,kaitinājusi cilvēkus. citreiz atkal braucu viena,lasīju grāmatu,vēroju tūristus. kādā citā reizē mēs braucām uz kino un visu ceļu smējāmies. vienreiz pat gandrīz atstiepu kātus,jo man ļoti gribējās padzerties,bija karsts un nevienam nebija ko dzert. pēdējā reizē es braucu atpakaļ mājās,uzliku brilles uz acīm,raudāju,raudāju,raudāju. man nebija palaimējies tajā dienā,jo vilciens bija neticami pilns un visi vēroja mani.
šoreiz ļaujos ceļam un skatos,kas notiek katrā stacijā. cik daudz cilvēki,cik daudz sniegs,kāda apkārtne. īpašu manu vērību piesaista Vaivaru stacija,jo tur jau viss sākās-šī braukāšana,tur jau es tieši daudz ko apjēdzu.
galapunkts. mana sirds dauzās kā negudra,kā tas kāmis veikalā,kurš nebeidzami riņķo pa savu būrīti. izkāpju no siltā vilciena. ir aukts. man deguns kļūst koši sarkans,acis šaudās kā izbiedēti putni. man ir jājiet lejā,tunelī,tur es būšu. noeju lejā. tāpat kā toreiz sekoju laužu pūlim. esmu stacijā,kur pilns ar cilvēkiem,kuri mūždien skrien,mūždien steidzas,mūždien ir neapmierināti. es apstājos. paskatos pa labi. man ir bail no tā,ko es ieraudzīšu. un es redzu tos bālos,bet tai pašā laikā tik dzīvos rēgus,kuri ir tik sasodīti laimīgi un apmierināti. tuvojos tiem,viss kā toreiz-redzu sevi ar nervozu skatienu,kurš ir arī laimīgs,jo kaut ko gaida. smaids uz sejas. pierē var manīt manas nemiera krunciņas,kuras kā parasti šaubās par kaut ko. un tad acis iemirdzas kā sprakšķošas brīnumsvecītes,jo tās redz,ka nāk gaidītā persona. rokas pasniedzas apskāvienā,cilvēki satiekas,smaida. viņi ir pārlaimīgi. es sekoju viņiem,es gribu redzēt,ko viņi darīs,lai izdevīgā momentā es sevi varētu saķert un kļūt es.
viņi iet kaut kur,kaut ko viens otram stāsta. visnesvarīgākās lietas,bet smaida. man paliek slikti,es vēlos kliegt un patiesībā varu to arī darīt,jo šī pilsēta vienmēr trokšņo,bet es paklusēju,sekoju viņiem. es sekoju kā tāda sātanēna,kura ir gatava visu nolīdzināt ar sevi. bet viņus es nemaz nevarētu iznīcināt,viņi ir rēgi,staigājoši aizgājušie mirkļi.
viņi iet un iet,smejās,saskatās,runā. es nespeju ilgāk uz to nolūkoties,es aizeju pie Daugavas. Daugava man nepatīk. viņa ir netīra tiešā un pārnestā nozīmē. viņa ir tik mierīga,tik dziļi savā apātijā iegājusi,tik vienaldzīga. viņai es nepatīku,un man viņa. esmu viņā slīcinājusi savus kliedzienus,viņa devusi man savu netīrumu. un tagad es sēžu pie viņas un skatos uz rēgiem. man tik ļoti gribas sākt raudāt,bet es to nedrīkstu,es nedrīkstu sabrukt. jo tas laimīgais rēgs biju es,biju es!
es atgriežos stacijā,nopērku biļeti atpakaļceļam. pēc 10 minutēm būs vilciens,eju gaidīt un tur atkal mani sagaida rēgi. sēž,nu jau runā ļoti maigā tonī,runā jaukus vārdus. es stāvu un domāju-vai man iet un paķert sevi,vai iekāpt vilcienā un braukt atpakaļ? es pēdējo reizi uzmetu sev skatienu,un tieši tāpat kā tajā reizē neatvados,iekāpju vicienā un skrienu pa vagoniem,lai neko neredzētu,lai nejustu,lai neko nesaprastu.atrodu brīvu vietu,apsēžos,noturos un neraudu,ne šoreiz.
izrādas tiem laimīgajiem rēgiem nekad nav pienācis tāds 11.datums,viņi vēljoprojām ir laimīgi. viņi visticamāk nodzīvos mūžu kopā vai vienkārši būs laimīgi. rēgiem nesāp. es varēju viņu paņemt,bet es izvēlos labāk būt cilvēks,kāds es esmu kļuvis,jo tāpat es mainīšos. lai vismaz daļa manis ir laimīgs,tā pa īstam laimīgs.
un es,muļķe,sevi tā meklēju,man tā vajadzēja sevi. un,kad izdevība bija,es atstāju visu kā bija. laikam tā ar` vajadzēja.
patiesība ir tāda,ka šo ceļojumu es nemaz napaveicu pa īstam,jo es jau nebūtu izturējusi to visu,bet man pietiek apzināties,ka es esmu tur,ka ar  mani viss ir labi. un,ka man vairs nevajadzēs meklēt sevi,tevi,viņu,viņus,jo vairs nav,nekā vairs nav. var šķist,ka esmu galīgā depresijā,apmaldījusies četrās eglēs,bet tā nav,es vienkārši vēlos visu vieglāk,tikai vairāk laimes,vairāk cilvēcības,vairāk uzticības un sapratnes. es ticu,ka viss būs. itsevišķi tagad,kad zinu,ka es biju laimīga un ka varu atkal tāda būt.
tik tagad ir kārtējais pārbaudījums-veidot jauno es. bet kāda es vēlos būt?
man nav ne jausmas.