Nācu mājās no viņas-cilvēka,kurš ir man viens no tuvākajiem. Viņa iespējams būtu pati jaukākā,ja vien vaiņai būtu tieksmes rakstīt,ja vien viņa gandrīz jebkurā diennakts laikā nāktu ar mani pastaigā,bet diemžēl tā nav.
Es eju jeb gandrīz skrienu,jo vienatnē nespēju lēni pastaigāt,vēroju sniegu. Esmu ar savām domām,kuras ar brutalitāti mani apspiež. Un tad es apstājos pie mājas,kura man arhitektūras ziņā ļoti patīk un kurā mīt mana bērnība,ja var tā teikt,un klausos kā meitene tur spēlē klavieres. Paskatos uz laternu,tā apspīd krītošās sniegpārsliņas,un tieši tajā brīdī mani pārņem tāds miers,ka es pat varētu tur nostāvēt vairākas stundas,lai tikai klausītos klavierspēli un skatīties uz krītošām sniegpārsliņām,bet es turpinu ceļu un turpinu domāt. Es sev iestāstu,ka izaugšu liela ,lai gan tas var būt arī nākamgad jau,nopirkšu sev skaistas klavieres, vai arī tās atradīs mani,kuras būs veclaicīgas . Es iemācīšos tās spēlēt,un pat iespējams,ka man ir talants tās spēlēt. Un tad es vakarā varēšu sēdēt pie tām,iedegt smaržīgas svecītes,spēlēt visskumjākās melodijas un skumt. Vai arī es nemaz neskumšu,bet atcerēšos sevi,savas atmiņas. Man būs eglīte izrotāta ar raibām bumbām,jaukas dāvanas. Lai nesaujuktu prātā [jo man ir bail vienai gulēt],man būs suns vai kaķis,kurš būs mīļš,slinks un vienmēr gatavs mani uzklausīt,jo atbilde man nav nepieciešama.Pēc šī apraksta var šķist,ka būšu vientuļa,bet nē,nekādā gadījumā. Es būšu cilvēku mīlule,jo spēšu noturēties un atšķirties. Man būs ļoti jauki draugi,kuriem es albūmā varēšu likt dumjus komentārus,bet viņi atbildēs ,ka mīl mani. Un tad man būs tāds cilvēks,kuram es varēšu piezvanīt 7'' no rīta,8" vakarā,pat 12" naktī,lietū,sniegā,saulītē,un šis cilvēks nāks ar mani pastaigā. Mēs runāsim vai klusēsim,es būšu laimīga,cilvēks arī. Es viņu cienīšu,es viņam kādu dienu izstāstīšu savu dzīvesstāstu gandrīz pilnībā un tad raudāšu. Viņš mani mierinās un iestāstīs,ka viss tagad ir labi,un es noticēšu. Lai nu kā,pēc klavierspēles es vannasistabā iededzināšu īstus un kvalitatīvus vīrakkociņus,kuri smaržos patīkami,ieslēgšu mūziku [nebrīnos,ja tas būtu Placebo] un relaksēšos. Gulēšu tik ilgi līdz ūdens kļūs auksts,līdz es vairs nedomāšu. Citās dienās es baudīšu tējnīcās tēju ar draugiem,iešu uz kino,teātriem,mākslas galerijām,koncertiem,citās dienās sēdēšu ar savu labāko draugu un smiešos. Mani vairs nekontrolēs,es vairs neuztraukšos,jo zināšu,ka ar manējiem viss ir labi,viss ir mierīgi. Es būšu skaista un laimīga. Es varēšu būt es,es varēšu dzīvot.
Esmu jau mājās,ceļš ir beidzies,esmu izsapņojusi savu dzīvi un es zinu,ka viss šis būs,viss beigsies labi. Vēl es zinu,ka mieru jau es iegūšu drīz ,jo ilgāk tas tā vairs nevar turpināties. Es jūtu-mēs būsim laimīgi,es jūtu,ka es izturēšu.
Mierpilnus un laimīgus netikai Ziemassvētkus,bet arī visas pārējās gada un jūsu mūža dienas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru