Labsdieniņš.
ir tā kā ir. esmu beidzot pie interneta,kad varu sabeigt savu muguru,plecus,bet arī atpūsties,palasīt,ko citi dara,darīja.
aizparīt jau ir Ziemassvētki. man tā būs parasta diena. bez dāvanām,bez īpašas svinēšanas. kad mums sāksies jauna dzīve,tad arī svētki kļūs īpaši. pagaidām esmu izmisusi,tādēļ nekāda svētku sajūta i nemaz nav. jā,ziema gan ir. to var just gan pēc tā,ka ir auksts,ir sniegs un tā,bet viens fakts ir tas,ka eju uz kalniņu. šodien,diemžēl kad es beidzot varētu,es neiešu ārā,jo man nav kompānijas. ak,kā man neveicas.
lai nu kā,pirmais semestris ir pagājis. atzīmes,kā jau ierasts,man ir jaukas. koncerts,kā parasti,bija nevisai patīkams. vienīgais koncertu izglāba mazais K. kad dejoja līnijdejas,viņš tizlojās un smīdināja mani. un viņu arī,protams. otrs faktors bija,kad meitene dziedāja Hallelujah un dejoja eņģelis. tas bija acīm tīkams priekšnesums. patiešām,es apstulbu.
mans organisms jau sapriecājās,ka varēs šodien sākt jau atpūsties,bet nekā-rīt vēl pēdējā diena,kad izdos liecības,konfektes [ah,mans dzīvības auglis] un vispār pēdējā reize ar klasi pirms brīvlaika.
esmu izplānojusi,ka brīvlaikā daudz laika pavadīšu ārpusē,sniegā,izbaudīšu to visu.
un lūk,vēlos palielīties ar saviem jaukajiem svārciņiem :
beidzot šī ir viena no lietām,kura mani patiesi iepriecina. :)vēlējos būt jauka,rakstīt nopietnus tekstus,ar jēgu,ar dziļu domu,bet ne šoreiz,ne šajā rakstā.
lai šis raksts ir viegls kā sniegs,kurš nokrīt uz zemes-tik trausls,bet tai pašā laikā arī tik ļoti bīstams.
jauku jums atlikušo laiku! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru