bet tajā rītdienā ir nepatīkams fakts.
jā,iešu pie zobārstes. jā,būšu īpašā paciente,jo laikam rīt viņa neņem nevienu,bet mani paņems,bet lieta ir ļoti riebīga. zobārstei vakar nomira tēvs. man ir žēl. protams,man vārds `tēvs` nav. nē,ir,bet neesmu tik atklāta,bet viņai viņš vairs nav. protams,līdzi jūtu viņas ciešanām,ja viņa viņu mīlēja,bet es rīt eju pie viņas,rī esmu īpašais pacients. un ko man darīt? ieiet kabinetā,sasveicināties ,izteikt līdzjūtību [kas kļuvusi par tukšu salikteni grūtā situācijā] un tad teikt,lai labo man zobus? tad kur palika mana līdzjūtība? ja es justu patiesi līdzi,es paciestu savas sāpes un atļautu viņai sērot,apcerēt visu. bet es tik pateikšu dumju `es jūtu jums līdz` un ļaušau darīt viņas darbu.
tagad es atkal sev pati riebjos par savu gaidāmo rīcību.
ir otrs aspekts. es izsaku līdzjūtību,viņa dara savu darbu,domā par manu zobu un aizmirst sāpes. lai gan es jau īsti neticu,ka zobu labošana var aizstāt tuvinieka nāvi.
bet no kā es visvairāk bīstos? no tā,ka viņa iespējams sāks raudāt,iespējams sabruks un tādēļ es nemaz nevēlos pie viņas iet. es viņu esmu redzējusi laimīgu,smaidīgu vienmēr un,ja šajā reizē es viņu redzēšu nelaimīgu,tas sagraus kaut ko manī,kādu ego sienu. nezinu ko sagraus,bet zinu,ka katru nākamo reizi uzlūkojot viņu es atcerēšos viņas nelaimīgo skatienu. un tas grauj.
vēl es varētu ar viņu gudri aprunāties. sākt gvelzt,ka viņa mūžs bija piepildīts,laimīgs [lai gan par viņas dzīvi un kur nu vēl viņas tēva dzīvi neko nezinu]. varu apgalvot,ka viņš atdzims un ,kas zin,iespējams ,ka pat kļūs tuvs viņai atkal. apgalvot,ka aizgājušie vēlas,lai mēs izbaudam dzīvi,jo viņi jau zin kā ir,kad nav vairs iespēja kaut ko padarīt. varu to visu.
vēl es varu vienkārši paklusēt un ļaut viņai strādat,jo nejau mans nabaga zobs [kuram pēkšņi sagribējās sāpēt] ir vainīgs pie tā,kas notika. nav un viss.
tagad es aizmirstu. tagad es esmu atrisinājusi problēmu,bet rīt,kad ieraudzīšu viņas nelaimīgo skatienu,kaut kas mani nelabojami sagrūs un es vairs nekad viņu neuzlūkošu ar to pašu apmierināto sejas izteiksmi. rīt,kad es viņu ieraudzīšu,sasveicināšos,izteikšu klusu `izsaku visdziļājo līdzjūtību`,ļaušu viņai labot manu zobu,bet tikmēr es lūkošos pa logu un apcerēšu savu dzīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru