kaķis mani nemīl

sēžu pie galda un dzeru Coca-Cola. to es nekad neesmu varējusi daudz iedzert,jo mani vienmēr
ir bendējuši nost tie burbuļi. iedzeru,jūtu,ka burbuļi skrien pa manu rīkli, un man paliek
slikti.
svece tiek nodzēsta,jo stiprā kanēļu smarža man uzsit papildus sliktumu (kaut kā dumji
skan). lai nu kā,esmu es,dators,Cola,domas un atkal es. un Viņš . un neviens.
izdomāju,ka tas laikam bija tikai sapnis,vai tikai murgs. varbūt man patiešām rēgojās,varbūt
patiešām es jūku prātā,bet tas mani dara nervozu.
vienu nakti nesenā pagātnē gulēju (kā jau cilvēki to mēdz darīt,ha). bija nemierīgs miegs.
un tad man pazuda realitāte. vai arī tā sajaucās ar manu sapni. lai nu kā,es pusveru acis un
redzu,ka man blakus guļ Jozefs (pieņemsim,ka viņu tā sauc). mani pārņēma nemiers-es tevi
nepazīstu,tu mani arī nē,tādēļ ko tu dari manā gultā??? man bija auksts. kā jau man. viņš ar
savām plaukstām apņēma manas plaukstas,teica,ka tās ir aukstas,aukstas. es sajutos tik
pasargāta. kaut ko noburkšķēju,ka viņš mani nedrīkst sildīt ,jo viņš nav Viņš,bet man bija
tik labi. pēdas,kuras ar bija aukstas,aukstas,piekļāvu klāt Jozefam. palika tik silts,tik
pasargāta esmu bijusi pāris reizes tikai. Jozefs vēl glaudīja manus matus un...
es aizmigu. (ja pieņemam,ka tas viss notika nomodā un es vienkārši juku prātā). kad jau es
pēc kāda laiciņa iesilu,nācās izstaipīties. es staipījos,iesitu pa Jozefa kājām un viņš
pazuda ! viss siltums no manis ar pazuda ! kā es sevi lamāju,ko man ,muļķei, vajadzēja
staipīties,bija tik labi un jauki. šaustīju sevi,lai gan tas jau neko nedeva. pēc kāda laika
atkal ieslīgu miegā.
sapnī viss bija kā vecās filmās. ar dzeltenu effektu,mazliet raustītiem kadriem. tur sēdēja
Jozefs un Viņš. (Viņš paliek par Viņu (ar lielo V),Viņš nekad nemainās). Jozefs bija tumšās
drēbēs,seju iespiedis starp ceļiem,klusēja. skatījos uz Viņu. Viņam bija sarkanbalti
pludmales šorti,kaut kāds raibs krekls,salmu dzelteni mati (kādi Viņam nav!) un tās acis..
acis bija kā dzidra baseina ūdens,tik spilgti zilas (tādas Viņam arī nav!). mazliet no tām
es nobijos,jo tajās es saskatīju it kā prieku mani atkal redzot,it kā nicinājumu,jo ļāvu
Jozefam sevi sargāt,it kā vienaldzību,jo mēs jau vairs neesam mēs (tagad esam es un Viņš).
kaut ko Viņš sacīja,mazsvarīgu laikam,jo nespēju atcerēties. acis stingri urbās manī,bet ik
pa laikam šaubīgi palūkojās apkārt. bailes. es apsēdos lotospōzā un tikai vēroju Viņa acis
un Jozefa ķermeni. man Viņš tik ļoti pietrūkst tāpat kā tanī dienā,kad es raudādama
aizbraucu,bet pat šājā mirklī es Viņam nespēju pieiet tuvāk,kāda aizsargbarjera,kāds Ķīnas
mūris ir starp mums.
pamostos. neko nesaprotu. Jozefs patiešām pa nakti bija pie manis? bet viņš taču nezin,kur
es dzīvoju un viņš vispār iekšā netiktu. varbūt viņš ir kā Edvards un lien pie manis kā pie
Bellas,lai sargātu mieru. nē,pati neticu šīm muļķībām. un Viņš? kāpēc tad Viņš nenāca mani
sargāt?
visu pārējo dienu esmu apātijā. neatšķiru realitāti no fantāzijām. es jūtos
slikti,nepanesami sagrauta. katru nakti,kad ieraugu Viņu,pārcilāju vecās atmiņas un neko
īpašu neatrodu. viss tas pats-laimīgie mēs un tad vairs nekā.
lieku puzli. galvas puzli. zinu,ka starp mums notika kaut kas,ko es nezinu,bet tu gan. es
sevi muļķoju,ka tu nāc pie manis sapnī,skaidro puzles gabaliņus,lai puzli es varētu
sastiprināt kopā,bet man nesanāk.
man nesanāk,tāpēc es esmu tik neapmierināta ar sevi.
man ir vienalga (nav gan),Colas man vairs nav,svece vairs necērt nāsi,man ir bal,bet es
atkal iešu tumsas pastaigā. es smoku no tā,ka nav gaiss,nav cerības,kuras verētu piepildīt.