es smaidu.

labdien atkal.
te atkal es,jūsu pazemīgā rakstītāja,kura cer,ka jūs arī lasiet manus rakstus,pat ja jūs viņus nekomentējat.
šodien  ar savu jauko klasi [kura daudzreiz spēj būt mega pretīga] svinējām Z-svētkus Pils tornī. ak,cik tas bija jauki,jo mēs bijām visi kartupeļmaisos. zīlējām nākotni [ja kas,man laimīgās dienas ir piektdienas un svece rādija,ka ir manī kāds tukšums,kuru jāaizpilda],ārstējām slimos,rakstījām ar spalvu,dejojām un tā.
tad liecību izsniegšana. protams,atzīmes jau skaistas,kā gan savādāk [bet vajadzēja labākas]. to,ko skolotāja mums uzdāvināja,ir the best. linu maisiņus ar žāvētiem āboliem iekšā. paštaisīta dāvana. tik pasaikaini mīļi [nezinu kādš īpašības vārds šeit der]. un tas man lika saprats,ka mūsu dāvinātā dāvana [man pat kauns teikt,ka tā bija dāvankarte no Sudrablietu veikala] nav derīga,jo viņai vajadzēja ko orģinālāku [ne tik pretīgbanālu]. kaut vai no tā paša pērļu veikaliņa [kur var nopirkt visādus audumiņus,bumbiņas,pērlītes priekš paštaisītām skaistumlietām]. bet nu,lai jau paliek.
***
skolā kādreiz viņš mācījās. es viņu uzskatīju par mistisko puiku. viņš ir citāds. skolā es viņu meklēju tikai tāpēc,lai redzētu,ka viņš smaida,ieraugot mani. es mīlēju/mīlu to bērnišķīgo smaidu,kurš ir tik kautrīgs un silts. neviens tā nesmaida. tā es smaidu tikai tad,kad viņš tā smaida. tā es smaidīju tad,kad viņš bija salasījis veselu maisiņu ar arōnījām priekšs manis,jo tās man tik ļoti garšo. viņš to nezin,bet mēs esam labākie domu draugi. citreiz es savās domās viņam atstāstu savu dzīves stāstu,viņš tikai pasmaida un viss,es jūtos labāk. [es meloju]. bet rakstīties mēs nerakstījāmies vai ļoti reti,jo es zinu,ka viņš nav tāds kā visi. lai gan atvilktnē stāv vēstule viņam. es nekad viņam to neatdošu,viņa smaržo pēc laimes,kuras man ik pa brīdim pietrūkst. lai nu kā,šodien es viņu redzēju,viņš mani nē. bet tad notika brīnums-eju pa ielu un viņš man pretī nāk. blakus bija viņam meitenes,mēs bijām vismaz 2m attālumā viens no otra,kad viņa sejā jau parādījas man tik jaukais viņa smaids un viņa rokas vēzienas,kurš rādija `čau`. es pasmaidīju kā mazs,laimīgs bērns un pamāju viņam pretī. viss. es viņu vairs neredzēšu. lai cik ļoti es vēlētos iet pa ielu,uzskriet viņam virsū,mulsi pasmaidīt,pajautāt kā iet,tas nenotiks. jo viņš nav,pareizāk,es viņu nesatieku nejauši gandrīz nekad.un izsekot viņu nevēlos.
es ļoti labi apzinos,ka viņam es esmu tikai mazs skuķis,kurš staro ieraugot viņa smaidu. un viss. viņš par mani zina visu un tai pašā laikā neko. ak,ja jūs zinātu,kā es vēlos ar viņu apgulties zaļā zālē,vērot taureņus un klusēt. jā,klusēt,nevis runāt. [ja jūs zinātu,cik slikti ir,ka es zinu,ka tā nenotiks.] es zinu,ka viņam patiktu vērot taureņus. jāāā... [aizsapņojas].
es ceru,ka viņš šo nemūžam neizlasīs,jo arōnijas nodeva,kas viņš ir,jo tad viņš varētu nezinko-sazinko padomāt. lai gan mana otra persōnība kliedz-jā,izlasi šo rakstu,beidzot. es vēlos tikai ,lai tu man atraksti,lai es tev varu visu pastāstīt ko šis ieraksts patiesībā nozīmē,jā,izlasi un padod man ziņu,lai varu braukt pie tevis uz tēju un rupjmaizi,-bet es zinu,ka šis ir kērtējais mans unreal sapnis jeb vienkārši kliedziens pēc palīdzības.
***
stāsts ir galā,lai gan es vēlos tik kliegt un kliegt. uzticēt kādam visu savu dzīvu līdz pēdējam un paraudāt,pasmieties. tas ir arī viss. dubulto šokolādi? jā,es būšu pateicīga.
***
kāda mūzika piedien šim rakstam? laikam jau ,ka  Drowning Pool-Paralyzed