uz mani skatās Narvesen krūzīte,tukša. ak,cik es biju laimīga,kad es viņu šodien nopirku-karstu Narvīššokolāddzērienu. ja vien man rīt nebūtu žēl nauda,nopirktu vēl,bet nauda ir jātaupa.
es zinu,ka cilvēkiem nepatīk lasīt visu pēc kārtas,ir vienmēr jāatstāj izvēle,tādēļ es esmu laba un esmu visu salikusi pa punktiem. izvēlies,kurš tevi interesē un -uz priekšu!
- 2010. gada pārskats
Šis gads man ir bijis īpaši raibs,piedzīvojumu pilns. Protams,pārējie gadi arī ir tādi bijuši,jo ar mani jau savādāk nevar notikt,bet tieši šogad cilvēki ir mani grāvuši,cēluši,iespaidojuši. Veidojuši manu `es esmu` un reizē `es neesmu`. Paldies viņiem!
Sākas 2010.gads. Pilns ar jaunām cerībām,satraukumiem,apņemšanos. Atceros,ka mana dzīve radikāli sāka mainīties jau janvārī,jo tad es biju Vaivaru sanatorijā.Izbaudīju brīvību,varēju tēlot citu sevi,es varēju bezgala daudz domāt. Man ar to pietika. Esmu pateicīga ārstiem,kuri mani ieveda sanatorijā,jo tieši sanatorijas dēļ es kļuvu laimīga. Pēc sanatorijas es pārstāju ēst dzīvnieku atliekas-gaļas izstrādājumus. Sen bija laiks. (tik žēl,ka organisms tagad kļuvis vājāks.)
Es maz atceros,ļoti maz.Laikam to visu nemaz nevajag atcerēties,bet zinu,ka nu es esmu pieaugusi. Līdz jūnijam es biju maza meitene ar plaukstošiem sapņiem,ar mūžīgu smaidu,viss šķita tik viegls,jo man bija laime. Ak,kā man tā pietrūkst! Bet laimei laikam nepatīk mazi bērni,tā sagrāva mani. Bet nu es klusēju,paldies nespēju pasacīt. Jūnijā arī pabeidzu skolu. Cik esmu jau liela,haha.
Jūlijs. Es vairs neesmu es jeb es meklēju sevi. Dzīve ir pretēja kā bija pagātnē,un man ir vienalga. Ar draugiem dodos trakos piedzīvojumos kā putu ballīte,brauciens uz Sekli,Jāņi un citas izpriecas. Jūlijs un augusts vairāk vai mazāk aiziet slīcinot sapņus peļķēs,guļot veselu mēnesi pie Pēkšķa (teicu,ka būs anonimitāte),es mainos.
Un sākas atkal skola,sākas jauns mācību gads vidusskolā. Ir jauni cilvēki,un man ir jāmācas dzīvot. Sākumā es nespēju pieņemt klasesbiedrus,man pietrūkst vecā dzōve,vecais klases sastāvs. Notiek pārmaiņas,jo man ir jauni draugi ,ar kuriem es varu smieties līdz elpas zudumam,bet diemžēl vecie draugi ne vienmēr spēj pieņemt jaunumus. Mani atkal grauž. Es stāstu sev pasakas,izdomāju jaunas dzīves ainas. Un es sajūtu,ka manā iedomu pasaulē ir labi. Ar laiku mani grauž jau mazāk,nomierinājās.
Ir novembris. Man sāp kā vēl nekad. Man pietrūkst cilvēcības,sapratnes,jo neviens vairs nav,jo neviens nespēj saprast manas bezsakarīgās domas,manas cerības nespēj piepildīt. Cilvēks bija un vairs nav. Bet es spēju pateikt viņam "paldies" un "piedod man". Nesaņemos,lai pateiktu,ka viņš man pietrūkst. Un tad,ak vai,viņš iegrūž mani dubļos un atstāj tur,kārtējo reizi sagraujot manas ilūzijas. Un ko es? Es paguļu tajos siltajos,nežēlīgajos dubļos un beidzot saprotu,ka esmu viņam pateicību parādā. Es pasakos viņam,domās,jo viņš man parādīja realitāti,parādija ,ka nekā nav un nebūs.
Decembris. Atzīmes nekad nesatrauks mani,skola mani neinteresē,jo skolotājas māca lietas,kuras nevajag. Nē,nevajag un viss. Un decembrī es rakstu vēstules,es saku paldies cilvēkiem. Visvairāk tiem,kuri mani ir grāvuši,un tiem,kuri neļauj man sapūt. Visas ielieku kastītē,nevienam neaizsūtu,jo es negribu,lai es viņus atkal sāpinu,tikai ne šoreiz.
Cilvēki mani ir mainījuši un turpinās mainīt,bet ,pateicoties viņiem ,es spēšu atrast savu vienīgo un patieso `es`. Mani biedē,ka jaunajā gadā es atkal varētu krist,bet es zinu,ka būs cilvēki,kuri cels mani un ka man atkal nāksies pateikties.
(domraksts,kurš sabaidīja latviešu valodas skolotāju)
- kā es sagaidīju 2010.gadu
Jaunais gads sagaidīs labi,cik labi vien bija iespējams. sīkumos šoreiz neiedziļināšos.sīkumi visām lielajām lietām traucē attīstīties.
pa dienu aizbraucu pie mošķa ( es viņu mīlu,viņa to nezin,es viņu pārlieki daudz sāpinu,savādāk es nemāku. ) pienāca pulkstens pus10 vakarā,kad izdomājām,ka iesim līdz pilsētas centram sagaidīt jauno gadu. ceļš likās īss,jo runājām (ar viņu es varu tēlot gudro un stāstīt,ka man nepatīk cilvēki). par cik bija auksts,aizgājām uz TLH,lai pasildītos un nopirktu dubulto šokolādi no kafijas automāta (es laikam kļūstu atkarīga). apsargs pateica,ka vēlāk vairs nevar iet,jo ir slēgtais pasākums. sazvanīju brāli (viņš nav mans īstais brālis,bet nu tuvu tam jau gandrīz). viņš piekrita atnākt. bija auksts,tumšs,veikali ciet,sēdējām slimnīcas pieturā un smējāmies. man patīk,ka mēs viemēr smejamies. un tad nu man tik ļoti sakārojās ēst,ka izlūdzos brālim,lai viņš aiziet uz mājām pakaļ baltmaizei. pa ceļam izgudrojām kārtējās pasakas,kārtējās dzīves ainas un es dabūju baltmaizi!
centrs,pie egles. pirms 12 sākām kurināt brīnumsvecītes un taisīt brīnumsvecīškaujas. ak vai,ak vai,ak vai,mazie bērni. tad no nekurienes uzradās spiedzēja un sāka stāstīt,cik jauki,ka satika mani. savu Pēkšņi nevaru sazvanīt,kur gan viņa ir?
un tad cilvēki sāk skaitīt 10 sekundes atpakaļgaitā. es fiksi izvelku tukšās glāzītes (kur pirms kādas stundas bija ielieta dubultā šokolāde),ieleju tur ūdeni,un iedodu mokšņim un sev,brālim nesanāk. kādēļ ūdens? jo orģināli (nekā to šampanieti),jautrāk,veselīgāk. saskandinam un uguņošana (kuru nu nebija īpaša). un tad sazvanu Pēkšņi (ak jēl),satiekamies un apķeramies un un un... ir tik jauki. man ir blakus mokšķis,pēkšķis,brālis. protams,ka arī spiedzēja ar savu bf un bondzis,bet tas vairāk vai mazāk fonam. es zinu,ka mājās ir mierīgi un tad es sajūtos tik laimīga (pasmaidu). tālāk vērts nav aprakstīt,jo man bija paties` labi. atpakaļceļš ,protams,bija grūtāk noejams,bet mēs to paveicām. paspējām vēl noskatīties filmu `2 nedēļas,lai iemīlētos`,kura man,par brīnumu ,patika. romantiskā komēdija iespējams.
lai nu kā,gulēt iegāju tik ap pus7 no rīta un pagulēju ar kopumā 2 vai 3 h,bet tas nekas,visu pārcietu.
ja jau saka "kā jauno gadu sagaidīsi,tā visu gadu būs" ,tad man sanāk,ka ar ļoti daudz staigāšanu,smiekliem,laimi,domāšanu. samērā pozitīvi.
iespējams,ka šī bija jaukākā Jaungada sagaidīšana manā mūžā,un es zinu,ka būs vēl citi labākai,jaukāki,atmiņā paliekoši.
pa dienu aizbraucu pie mošķa ( es viņu mīlu,viņa to nezin,es viņu pārlieki daudz sāpinu,savādāk es nemāku. ) pienāca pulkstens pus10 vakarā,kad izdomājām,ka iesim līdz pilsētas centram sagaidīt jauno gadu. ceļš likās īss,jo runājām (ar viņu es varu tēlot gudro un stāstīt,ka man nepatīk cilvēki). par cik bija auksts,aizgājām uz TLH,lai pasildītos un nopirktu dubulto šokolādi no kafijas automāta (es laikam kļūstu atkarīga). apsargs pateica,ka vēlāk vairs nevar iet,jo ir slēgtais pasākums. sazvanīju brāli (viņš nav mans īstais brālis,bet nu tuvu tam jau gandrīz). viņš piekrita atnākt. bija auksts,tumšs,veikali ciet,sēdējām slimnīcas pieturā un smējāmies. man patīk,ka mēs viemēr smejamies. un tad nu man tik ļoti sakārojās ēst,ka izlūdzos brālim,lai viņš aiziet uz mājām pakaļ baltmaizei. pa ceļam izgudrojām kārtējās pasakas,kārtējās dzīves ainas un es dabūju baltmaizi!
centrs,pie egles. pirms 12 sākām kurināt brīnumsvecītes un taisīt brīnumsvecīškaujas. ak vai,ak vai,ak vai,mazie bērni. tad no nekurienes uzradās spiedzēja un sāka stāstīt,cik jauki,ka satika mani. savu Pēkšņi nevaru sazvanīt,kur gan viņa ir?
un tad cilvēki sāk skaitīt 10 sekundes atpakaļgaitā. es fiksi izvelku tukšās glāzītes (kur pirms kādas stundas bija ielieta dubultā šokolāde),ieleju tur ūdeni,un iedodu mokšņim un sev,brālim nesanāk. kādēļ ūdens? jo orģināli (nekā to šampanieti),jautrāk,veselīgāk. saskandinam un uguņošana (kuru nu nebija īpaša). un tad sazvanu Pēkšņi (ak jēl),satiekamies un apķeramies un un un... ir tik jauki. man ir blakus mokšķis,pēkšķis,brālis. protams,ka arī spiedzēja ar savu bf un bondzis,bet tas vairāk vai mazāk fonam. es zinu,ka mājās ir mierīgi un tad es sajūtos tik laimīga (pasmaidu). tālāk vērts nav aprakstīt,jo man bija paties` labi. atpakaļceļš ,protams,bija grūtāk noejams,bet mēs to paveicām. paspējām vēl noskatīties filmu `2 nedēļas,lai iemīlētos`,kura man,par brīnumu ,patika. romantiskā komēdija iespējams.
lai nu kā,gulēt iegāju tik ap pus7 no rīta un pagulēju ar kopumā 2 vai 3 h,bet tas nekas,visu pārcietu.
ja jau saka "kā jauno gadu sagaidīsi,tā visu gadu būs" ,tad man sanāk,ka ar ļoti daudz staigāšanu,smiekliem,laimi,domāšanu. samērā pozitīvi.
iespējams,ka šī bija jaukākā Jaungada sagaidīšana manā mūžā,un es zinu,ka būs vēl citi labākai,jaukāki,atmiņā paliekoši.
manas apņemšanās? atklāti sakot-es nemaz nezinu.
sarakstu es izveidošu,tikai citā dienā,citā reizē,kad es visu sīki izplānošu.
šoreiz viss. šoreiz es atkal esmu priecīga.
Haha, tas par "izvēlies, ko lasīt" ir baigi jauki :D Pagaidām gan neizlasīju ne vienu, ne otru, bet doma ir galīgi nice.
AtbildētDzēstvar arī pavisam nelasit,tāpēc jau ir dota izvēle.
AtbildētDzēst