cik reizes esmu teikusi,ka es sev pietrūkstu. es sev pietrūkstu,es sevi meklēju. es neesmu es,es nebiju es,es gribu būt es. to vien es caurām dienām domāju-kur un kas es esmu. atbildes,kā noprotams,nav.
es domāju,kas tad no manis pietrūkst? kāda konkrēta matukrāsa,ģērbšanās stils,uzvedība,draugi,piedzīvojumi? tas viss mani veido un maina. kāda gan jēga tad man meklēt pat,ja es tā īsti nemaz nezinu,ko meklēt.
kur es esmu meklējusi? savās piezīmēs,dienasgrāmatās,vēstulēs,fotogrāfijās,apģērbā,daudzviet. bet ko es meklēju? tās ir tikai atmiņas,mirkļu rēgi,nekas vairāk. apģērbā smarža. ak jā,tavu smaržu tā es arī neatradu,vienīgi šodien,stāvot pieturā,pagāja tavs rēgs garām un uzplaiksnīja smarža. un viss.
vispār kur tad es pazudu? iespējams tajā pavasarī,kad apbrīnoju zilās vizbulītes un nosolījos būt saskaņā ar dabu. varbūt tajā vasarā,kad mani kāds nosauca par neglītu un es nosolījos kļūt skaista. bet kas zin,varbūt tajā lietainajā rudens dienā,kad skrēju pa peļķēm un nosolījos būt laimīga. bet ziemā,kad es nosalu,tiku apkrāpta? tad es ar nosolījos vairs neļaut sev darīt pāri. lai gan neko no sev solītā laikam neesmu piepildījusi,sevi es pazaudēju ar katru sev iepazīto cilvēku,ar katru mirkli,kad es jutos laimīga vai arī sagrauta.
un sēžot autobusā,kur pilns ar vecām sievietēm,kuras brauc no tirga ar pilniem maisiem,es sapratu,kas man ir zudis un kur to var meklēt. zudusi bija tā laimīgā personība,tā dzīvespriecīgā. ak,bet man tak viņu vajag atpakaļ!
meklējama esmu galapunktā. tajā vietā,kur neesmu bijusi no 11.datuma kādā vasaras mēnesī. man tur vairs nebija ko darīt,lai vai cik ļoti gribējās satikties atkal un atkal. galapunkts ir Rīgas dzelzsceļa stacija. tas nozīmē vienu,ka man būs jākāpj vilcienā,ka būs jābrauc vairāk kā stundu un kaut kā būs jāizdzīvo. es to spēšu.
nopirku biļeti. iekāpu vilcienā,kontroliere man uzspiež zīmodziņu. sēžu,vilciens sāk braukt. ieslēdzu mūziku,saturu visas satraucošās emocijas un ļaujos ceļam. kas tik nav noticis vilcienā. ar draugiem esmu braukusi,pucējusies,kaitinājusi cilvēkus. citreiz atkal braucu viena,lasīju grāmatu,vēroju tūristus. kādā citā reizē mēs braucām uz kino un visu ceļu smējāmies. vienreiz pat gandrīz atstiepu kātus,jo man ļoti gribējās padzerties,bija karsts un nevienam nebija ko dzert. pēdējā reizē es braucu atpakaļ mājās,uzliku brilles uz acīm,raudāju,raudāju,raudāju. man nebija palaimējies tajā dienā,jo vilciens bija neticami pilns un visi vēroja mani.
šoreiz ļaujos ceļam un skatos,kas notiek katrā stacijā. cik daudz cilvēki,cik daudz sniegs,kāda apkārtne. īpašu manu vērību piesaista Vaivaru stacija,jo tur jau viss sākās-šī braukāšana,tur jau es tieši daudz ko apjēdzu.
galapunkts. mana sirds dauzās kā negudra,kā tas kāmis veikalā,kurš nebeidzami riņķo pa savu būrīti. izkāpju no siltā vilciena. ir aukts. man deguns kļūst koši sarkans,acis šaudās kā izbiedēti putni. man ir jājiet lejā,tunelī,tur es būšu. noeju lejā. tāpat kā toreiz sekoju laužu pūlim. esmu stacijā,kur pilns ar cilvēkiem,kuri mūždien skrien,mūždien steidzas,mūždien ir neapmierināti. es apstājos. paskatos pa labi. man ir bail no tā,ko es ieraudzīšu. un es redzu tos bālos,bet tai pašā laikā tik dzīvos rēgus,kuri ir tik sasodīti laimīgi un apmierināti. tuvojos tiem,viss kā toreiz-redzu sevi ar nervozu skatienu,kurš ir arī laimīgs,jo kaut ko gaida. smaids uz sejas. pierē var manīt manas nemiera krunciņas,kuras kā parasti šaubās par kaut ko. un tad acis iemirdzas kā sprakšķošas brīnumsvecītes,jo tās redz,ka nāk gaidītā persona. rokas pasniedzas apskāvienā,cilvēki satiekas,smaida. viņi ir pārlaimīgi. es sekoju viņiem,es gribu redzēt,ko viņi darīs,lai izdevīgā momentā es sevi varētu saķert un kļūt es.
viņi iet kaut kur,kaut ko viens otram stāsta. visnesvarīgākās lietas,bet smaida. man paliek slikti,es vēlos kliegt un patiesībā varu to arī darīt,jo šī pilsēta vienmēr trokšņo,bet es paklusēju,sekoju viņiem. es sekoju kā tāda sātanēna,kura ir gatava visu nolīdzināt ar sevi. bet viņus es nemaz nevarētu iznīcināt,viņi ir rēgi,staigājoši aizgājušie mirkļi.
viņi iet un iet,smejās,saskatās,runā. es nespeju ilgāk uz to nolūkoties,es aizeju pie Daugavas. Daugava man nepatīk. viņa ir netīra tiešā un pārnestā nozīmē. viņa ir tik mierīga,tik dziļi savā apātijā iegājusi,tik vienaldzīga. viņai es nepatīku,un man viņa. esmu viņā slīcinājusi savus kliedzienus,viņa devusi man savu netīrumu. un tagad es sēžu pie viņas un skatos uz rēgiem. man tik ļoti gribas sākt raudāt,bet es to nedrīkstu,es nedrīkstu sabrukt. jo tas laimīgais rēgs biju es,biju es!
es atgriežos stacijā,nopērku biļeti atpakaļceļam. pēc 10 minutēm būs vilciens,eju gaidīt un tur atkal mani sagaida rēgi. sēž,nu jau runā ļoti maigā tonī,runā jaukus vārdus. es stāvu un domāju-vai man iet un paķert sevi,vai iekāpt vilcienā un braukt atpakaļ? es pēdējo reizi uzmetu sev skatienu,un tieši tāpat kā tajā reizē neatvados,iekāpju vicienā un skrienu pa vagoniem,lai neko neredzētu,lai nejustu,lai neko nesaprastu.atrodu brīvu vietu,apsēžos,noturos un neraudu,ne šoreiz.
izrādas tiem laimīgajiem rēgiem nekad nav pienācis tāds 11.datums,viņi vēljoprojām ir laimīgi. viņi visticamāk nodzīvos mūžu kopā vai vienkārši būs laimīgi. rēgiem nesāp. es varēju viņu paņemt,bet es izvēlos labāk būt cilvēks,kāds es esmu kļuvis,jo tāpat es mainīšos. lai vismaz daļa manis ir laimīgs,tā pa īstam laimīgs.
un es,muļķe,sevi tā meklēju,man tā vajadzēja sevi. un,kad izdevība bija,es atstāju visu kā bija. laikam tā ar` vajadzēja.
patiesība ir tāda,ka šo ceļojumu es nemaz napaveicu pa īstam,jo es jau nebūtu izturējusi to visu,bet man pietiek apzināties,ka es esmu tur,ka ar mani viss ir labi. un,ka man vairs nevajadzēs meklēt sevi,tevi,viņu,viņus,jo vairs nav,nekā vairs nav. var šķist,ka esmu galīgā depresijā,apmaldījusies četrās eglēs,bet tā nav,es vienkārši vēlos visu vieglāk,tikai vairāk laimes,vairāk cilvēcības,vairāk uzticības un sapratnes. es ticu,ka viss būs. itsevišķi tagad,kad zinu,ka es biju laimīga un ka varu atkal tāda būt.
tik tagad ir kārtējais pārbaudījums-veidot jauno es. bet kāda es vēlos būt?
man nav ne jausmas.
28.12.10
27.12.10
biežāk jāapmeklē skapis.
jā,es sameklēju ļoti daudz cilvēkus,kuriem varētu sekot,lasīt,komentēt tikai un vienīgi tikai,lai es justos piederīga.
jā,man ir nepieciešams lasīt,daudz un dikti.
jā,es vēēlos šajās brīvdienās
*visu dienu pavadīt uz kalniņa šļucot ar kameru
*vienu dienu aizbraukt uz kādu kalnu paslēpot
*aibraukt uz Rīgu pie viņas ,lai uzceptu piparkūkas,padzertu tēju
*uztaisīt kaut ko jauku
*uzzīmēt niknu suni un uztaisīt bildi
jā,es gribu,gribu,gribu
jā,es varu,varu,varu
man vajag tikai naudu un drosmi
un vēl man vajag,lai man notic
jā,paldies,es visu paveikšu.
jā,man ir nepieciešams lasīt,daudz un dikti.
jā,es vēēlos šajās brīvdienās
*visu dienu pavadīt uz kalniņa šļucot ar kameru
*vienu dienu aizbraukt uz kādu kalnu paslēpot
*aibraukt uz Rīgu pie viņas ,lai uzceptu piparkūkas,padzertu tēju
*uztaisīt kaut ko jauku
*uzzīmēt niknu suni un uztaisīt bildi
jā,es gribu,gribu,gribu
jā,es varu,varu,varu
man vajag tikai naudu un drosmi
un vēl man vajag,lai man notic
jā,paldies,es visu paveikšu.
26.12.10
don't let me down like you let me down before.
balles kurpes kājās un smaids uz lūpām.
make-up tik tā,lai pašai patiktu.
šodien ir tā diena,kad gribas saģērbties visglītākajās drēbes,uztaisīt visneiedomājākamās frizūras,uzklāt ideālu make-up un pozēt kamerai. skriet baltā kleitā ārā,sniegā. vai vismaz iziet garumgarā pastaigā.
bet nē,nomierinu savu nemieru un skatos citu pozēšanu spoki.lv/stilsmode
es vēlos XXL džemperi,vienkrāsainu,lai varu paņemt krāsas un uzmālēt tur savas emocijas.
bet nē,nomierinu sevi un skatos tik uz citiem,kuriem ir viss vai vismaz daudz.
bet tas nav tas,ko šodien es vēlējos rakstīt.
šodien es vēlos izkliegt pasaulei,cik ļoti man nepatīk cilvēki. cilvēki paši par sevi ir tā neko,bet viņu īpašības,uzvedība,intereses un pārējais mani tik ļoti kaitina,ka es vēlos būt Hitlers. bet ,ak vai,es tak pati esmu cilvēks un tad,ak vai,es pati nebūtu labāka par tiem cilvēkiem,kurus es iznīcinātu.
tādēļ man atkal atliek vienai purpināt sev zem deguna.
kas tad mani šoreiz nokaitināja?
es vēl dzīvoju ar katru savu sagrauzto nervu šūnu,jo es vēlos dzīvot,tas nekas,ka vairs neticu,tas nekas,ka esmu sagrauzta.
Muse - Hysteria
make-up tik tā,lai pašai patiktu.
šodien ir tā diena,kad gribas saģērbties visglītākajās drēbes,uztaisīt visneiedomājākamās frizūras,uzklāt ideālu make-up un pozēt kamerai. skriet baltā kleitā ārā,sniegā. vai vismaz iziet garumgarā pastaigā.
bet nē,nomierinu savu nemieru un skatos citu pozēšanu spoki.lv/stilsmode
es vēlos XXL džemperi,vienkrāsainu,lai varu paņemt krāsas un uzmālēt tur savas emocijas.
bet nē,nomierinu sevi un skatos tik uz citiem,kuriem ir viss vai vismaz daudz.
bet tas nav tas,ko šodien es vēlējos rakstīt.
šodien es vēlos izkliegt pasaulei,cik ļoti man nepatīk cilvēki. cilvēki paši par sevi ir tā neko,bet viņu īpašības,uzvedība,intereses un pārējais mani tik ļoti kaitina,ka es vēlos būt Hitlers. bet ,ak vai,es tak pati esmu cilvēks un tad,ak vai,es pati nebūtu labāka par tiem cilvēkiem,kurus es iznīcinātu.
tādēļ man atkal atliek vienai purpināt sev zem deguna.
kas tad mani šoreiz nokaitināja?
- bezpersoniskie apsveikumi. vai nu neapsveic mani vispār vai vismaz attiecini uz mani kaut ko.
- sveikšana Jaunajā gadā. nu nav vēl sācies jauns gads,nav!!!
- pēkšņi visi apspriež,kas noticis šajā gadā un saprot,ka nekas tāds dižs nav. agdievs,tu esi dzīvs,ar to tev ir par maz????
- visi pārlieku daudz atceras un salīdzina notikumus ar pagātni. tad mirstat nost un nu dzivojat tajās atmiņās!!
- idiotiskie strīdi,ka abi domā,ka viņu taisnība ir īiiistā taisnība!
- citu pakļaušana,uzspiešana,paverdzināšana.
- melošana. ak,melošana!
- čīkstēšana tikai čīkstēšanas pēc. ja čīkst,tad nav labi,ja nav labi,tad ir jādara,lai būtu labi!
Muse - Hysteria
24.12.10
Domas rodas tikai tad,kad eju viena pati ar savām domām
Nācu mājās no viņas-cilvēka,kurš ir man viens no tuvākajiem. Viņa iespējams būtu pati jaukākā,ja vien vaiņai būtu tieksmes rakstīt,ja vien viņa gandrīz jebkurā diennakts laikā nāktu ar mani pastaigā,bet diemžēl tā nav.
Es eju jeb gandrīz skrienu,jo vienatnē nespēju lēni pastaigāt,vēroju sniegu. Esmu ar savām domām,kuras ar brutalitāti mani apspiež. Un tad es apstājos pie mājas,kura man arhitektūras ziņā ļoti patīk un kurā mīt mana bērnība,ja var tā teikt,un klausos kā meitene tur spēlē klavieres. Paskatos uz laternu,tā apspīd krītošās sniegpārsliņas,un tieši tajā brīdī mani pārņem tāds miers,ka es pat varētu tur nostāvēt vairākas stundas,lai tikai klausītos klavierspēli un skatīties uz krītošām sniegpārsliņām,bet es turpinu ceļu un turpinu domāt. Es sev iestāstu,ka izaugšu liela ,lai gan tas var būt arī nākamgad jau,nopirkšu sev skaistas klavieres, vai arī tās atradīs mani,kuras būs veclaicīgas . Es iemācīšos tās spēlēt,un pat iespējams,ka man ir talants tās spēlēt. Un tad es vakarā varēšu sēdēt pie tām,iedegt smaržīgas svecītes,spēlēt visskumjākās melodijas un skumt. Vai arī es nemaz neskumšu,bet atcerēšos sevi,savas atmiņas. Man būs eglīte izrotāta ar raibām bumbām,jaukas dāvanas. Lai nesaujuktu prātā [jo man ir bail vienai gulēt],man būs suns vai kaķis,kurš būs mīļš,slinks un vienmēr gatavs mani uzklausīt,jo atbilde man nav nepieciešama.Pēc šī apraksta var šķist,ka būšu vientuļa,bet nē,nekādā gadījumā. Es būšu cilvēku mīlule,jo spēšu noturēties un atšķirties. Man būs ļoti jauki draugi,kuriem es albūmā varēšu likt dumjus komentārus,bet viņi atbildēs ,ka mīl mani. Un tad man būs tāds cilvēks,kuram es varēšu piezvanīt 7'' no rīta,8" vakarā,pat 12" naktī,lietū,sniegā,saulītē,un šis cilvēks nāks ar mani pastaigā. Mēs runāsim vai klusēsim,es būšu laimīga,cilvēks arī. Es viņu cienīšu,es viņam kādu dienu izstāstīšu savu dzīvesstāstu gandrīz pilnībā un tad raudāšu. Viņš mani mierinās un iestāstīs,ka viss tagad ir labi,un es noticēšu. Lai nu kā,pēc klavierspēles es vannasistabā iededzināšu īstus un kvalitatīvus vīrakkociņus,kuri smaržos patīkami,ieslēgšu mūziku [nebrīnos,ja tas būtu Placebo] un relaksēšos. Gulēšu tik ilgi līdz ūdens kļūs auksts,līdz es vairs nedomāšu. Citās dienās es baudīšu tējnīcās tēju ar draugiem,iešu uz kino,teātriem,mākslas galerijām,koncertiem,citās dienās sēdēšu ar savu labāko draugu un smiešos. Mani vairs nekontrolēs,es vairs neuztraukšos,jo zināšu,ka ar manējiem viss ir labi,viss ir mierīgi. Es būšu skaista un laimīga. Es varēšu būt es,es varēšu dzīvot.
Esmu jau mājās,ceļš ir beidzies,esmu izsapņojusi savu dzīvi un es zinu,ka viss šis būs,viss beigsies labi. Vēl es zinu,ka mieru jau es iegūšu drīz ,jo ilgāk tas tā vairs nevar turpināties. Es jūtu-mēs būsim laimīgi,es jūtu,ka es izturēšu.
Mierpilnus un laimīgus netikai Ziemassvētkus,bet arī visas pārējās gada un jūsu mūža dienas!
Es eju jeb gandrīz skrienu,jo vienatnē nespēju lēni pastaigāt,vēroju sniegu. Esmu ar savām domām,kuras ar brutalitāti mani apspiež. Un tad es apstājos pie mājas,kura man arhitektūras ziņā ļoti patīk un kurā mīt mana bērnība,ja var tā teikt,un klausos kā meitene tur spēlē klavieres. Paskatos uz laternu,tā apspīd krītošās sniegpārsliņas,un tieši tajā brīdī mani pārņem tāds miers,ka es pat varētu tur nostāvēt vairākas stundas,lai tikai klausītos klavierspēli un skatīties uz krītošām sniegpārsliņām,bet es turpinu ceļu un turpinu domāt. Es sev iestāstu,ka izaugšu liela ,lai gan tas var būt arī nākamgad jau,nopirkšu sev skaistas klavieres, vai arī tās atradīs mani,kuras būs veclaicīgas . Es iemācīšos tās spēlēt,un pat iespējams,ka man ir talants tās spēlēt. Un tad es vakarā varēšu sēdēt pie tām,iedegt smaržīgas svecītes,spēlēt visskumjākās melodijas un skumt. Vai arī es nemaz neskumšu,bet atcerēšos sevi,savas atmiņas. Man būs eglīte izrotāta ar raibām bumbām,jaukas dāvanas. Lai nesaujuktu prātā [jo man ir bail vienai gulēt],man būs suns vai kaķis,kurš būs mīļš,slinks un vienmēr gatavs mani uzklausīt,jo atbilde man nav nepieciešama.Pēc šī apraksta var šķist,ka būšu vientuļa,bet nē,nekādā gadījumā. Es būšu cilvēku mīlule,jo spēšu noturēties un atšķirties. Man būs ļoti jauki draugi,kuriem es albūmā varēšu likt dumjus komentārus,bet viņi atbildēs ,ka mīl mani. Un tad man būs tāds cilvēks,kuram es varēšu piezvanīt 7'' no rīta,8" vakarā,pat 12" naktī,lietū,sniegā,saulītē,un šis cilvēks nāks ar mani pastaigā. Mēs runāsim vai klusēsim,es būšu laimīga,cilvēks arī. Es viņu cienīšu,es viņam kādu dienu izstāstīšu savu dzīvesstāstu gandrīz pilnībā un tad raudāšu. Viņš mani mierinās un iestāstīs,ka viss tagad ir labi,un es noticēšu. Lai nu kā,pēc klavierspēles es vannasistabā iededzināšu īstus un kvalitatīvus vīrakkociņus,kuri smaržos patīkami,ieslēgšu mūziku [nebrīnos,ja tas būtu Placebo] un relaksēšos. Gulēšu tik ilgi līdz ūdens kļūs auksts,līdz es vairs nedomāšu. Citās dienās es baudīšu tējnīcās tēju ar draugiem,iešu uz kino,teātriem,mākslas galerijām,koncertiem,citās dienās sēdēšu ar savu labāko draugu un smiešos. Mani vairs nekontrolēs,es vairs neuztraukšos,jo zināšu,ka ar manējiem viss ir labi,viss ir mierīgi. Es būšu skaista un laimīga. Es varēšu būt es,es varēšu dzīvot.
Esmu jau mājās,ceļš ir beidzies,esmu izsapņojusi savu dzīvi un es zinu,ka viss šis būs,viss beigsies labi. Vēl es zinu,ka mieru jau es iegūšu drīz ,jo ilgāk tas tā vairs nevar turpināties. Es jūtu-mēs būsim laimīgi,es jūtu,ka es izturēšu.
Mierpilnus un laimīgus netikai Ziemassvētkus,bet arī visas pārējās gada un jūsu mūža dienas!
23.12.10
es smaidu.
labdien atkal.
te atkal es,jūsu pazemīgā rakstītāja,kura cer,ka jūs arī lasiet manus rakstus,pat ja jūs viņus nekomentējat.
šodien ar savu jauko klasi [kura daudzreiz spēj būt mega pretīga] svinējām Z-svētkus Pils tornī. ak,cik tas bija jauki,jo mēs bijām visi kartupeļmaisos. zīlējām nākotni [ja kas,man laimīgās dienas ir piektdienas un svece rādija,ka ir manī kāds tukšums,kuru jāaizpilda],ārstējām slimos,rakstījām ar spalvu,dejojām un tā.
tad liecību izsniegšana. protams,atzīmes jau skaistas,kā gan savādāk [bet vajadzēja labākas]. to,ko skolotāja mums uzdāvināja,ir the best. linu maisiņus ar žāvētiem āboliem iekšā. paštaisīta dāvana. tik pasaikaini mīļi [nezinu kādš īpašības vārds šeit der]. un tas man lika saprats,ka mūsu dāvinātā dāvana [man pat kauns teikt,ka tā bija dāvankarte no Sudrablietu veikala] nav derīga,jo viņai vajadzēja ko orģinālāku [ne tik pretīgbanālu]. kaut vai no tā paša pērļu veikaliņa [kur var nopirkt visādus audumiņus,bumbiņas,pērlītes priekš paštaisītām skaistumlietām]. bet nu,lai jau paliek.
***
skolā kādreiz viņš mācījās. es viņu uzskatīju par mistisko puiku. viņš ir citāds. skolā es viņu meklēju tikai tāpēc,lai redzētu,ka viņš smaida,ieraugot mani. es mīlēju/mīlu to bērnišķīgo smaidu,kurš ir tik kautrīgs un silts. neviens tā nesmaida. tā es smaidu tikai tad,kad viņš tā smaida. tā es smaidīju tad,kad viņš bija salasījis veselu maisiņu ar arōnījām priekšs manis,jo tās man tik ļoti garšo. viņš to nezin,bet mēs esam labākie domu draugi. citreiz es savās domās viņam atstāstu savu dzīves stāstu,viņš tikai pasmaida un viss,es jūtos labāk. [es meloju]. bet rakstīties mēs nerakstījāmies vai ļoti reti,jo es zinu,ka viņš nav tāds kā visi. lai gan atvilktnē stāv vēstule viņam. es nekad viņam to neatdošu,viņa smaržo pēc laimes,kuras man ik pa brīdim pietrūkst. lai nu kā,šodien es viņu redzēju,viņš mani nē. bet tad notika brīnums-eju pa ielu un viņš man pretī nāk. blakus bija viņam meitenes,mēs bijām vismaz 2m attālumā viens no otra,kad viņa sejā jau parādījas man tik jaukais viņa smaids un viņa rokas vēzienas,kurš rādija `čau`. es pasmaidīju kā mazs,laimīgs bērns un pamāju viņam pretī. viss. es viņu vairs neredzēšu. lai cik ļoti es vēlētos iet pa ielu,uzskriet viņam virsū,mulsi pasmaidīt,pajautāt kā iet,tas nenotiks. jo viņš nav,pareizāk,es viņu nesatieku nejauši gandrīz nekad.un izsekot viņu nevēlos.
es ļoti labi apzinos,ka viņam es esmu tikai mazs skuķis,kurš staro ieraugot viņa smaidu. un viss. viņš par mani zina visu un tai pašā laikā neko. ak,ja jūs zinātu,kā es vēlos ar viņu apgulties zaļā zālē,vērot taureņus un klusēt. jā,klusēt,nevis runāt. [ja jūs zinātu,cik slikti ir,ka es zinu,ka tā nenotiks.] es zinu,ka viņam patiktu vērot taureņus. jāāā... [aizsapņojas].
es ceru,ka viņš šo nemūžam neizlasīs,jo arōnijas nodeva,kas viņš ir,jo tad viņš varētu nezinko-sazinko padomāt. lai gan mana otra persōnība kliedz-jā,izlasi šo rakstu,beidzot. es vēlos tikai ,lai tu man atraksti,lai es tev varu visu pastāstīt ko šis ieraksts patiesībā nozīmē,jā,izlasi un padod man ziņu,lai varu braukt pie tevis uz tēju un rupjmaizi,-bet es zinu,ka šis ir kērtējais mans unreal sapnis jeb vienkārši kliedziens pēc palīdzības.
***
stāsts ir galā,lai gan es vēlos tik kliegt un kliegt. uzticēt kādam visu savu dzīvu līdz pēdējam un paraudāt,pasmieties. tas ir arī viss. dubulto šokolādi? jā,es būšu pateicīga.
***
kāda mūzika piedien šim rakstam? laikam jau ,ka Drowning Pool-Paralyzed
te atkal es,jūsu pazemīgā rakstītāja,kura cer,ka jūs arī lasiet manus rakstus,pat ja jūs viņus nekomentējat.
šodien ar savu jauko klasi [kura daudzreiz spēj būt mega pretīga] svinējām Z-svētkus Pils tornī. ak,cik tas bija jauki,jo mēs bijām visi kartupeļmaisos. zīlējām nākotni [ja kas,man laimīgās dienas ir piektdienas un svece rādija,ka ir manī kāds tukšums,kuru jāaizpilda],ārstējām slimos,rakstījām ar spalvu,dejojām un tā.
tad liecību izsniegšana. protams,atzīmes jau skaistas,kā gan savādāk [bet vajadzēja labākas]. to,ko skolotāja mums uzdāvināja,ir the best. linu maisiņus ar žāvētiem āboliem iekšā. paštaisīta dāvana. tik pasaikaini mīļi [nezinu kādš īpašības vārds šeit der]. un tas man lika saprats,ka mūsu dāvinātā dāvana [man pat kauns teikt,ka tā bija dāvankarte no Sudrablietu veikala] nav derīga,jo viņai vajadzēja ko orģinālāku [ne tik pretīgbanālu]. kaut vai no tā paša pērļu veikaliņa [kur var nopirkt visādus audumiņus,bumbiņas,pērlītes priekš paštaisītām skaistumlietām]. bet nu,lai jau paliek.
***
skolā kādreiz viņš mācījās. es viņu uzskatīju par mistisko puiku. viņš ir citāds. skolā es viņu meklēju tikai tāpēc,lai redzētu,ka viņš smaida,ieraugot mani. es mīlēju/mīlu to bērnišķīgo smaidu,kurš ir tik kautrīgs un silts. neviens tā nesmaida. tā es smaidu tikai tad,kad viņš tā smaida. tā es smaidīju tad,kad viņš bija salasījis veselu maisiņu ar arōnījām priekšs manis,jo tās man tik ļoti garšo. viņš to nezin,bet mēs esam labākie domu draugi. citreiz es savās domās viņam atstāstu savu dzīves stāstu,viņš tikai pasmaida un viss,es jūtos labāk. [es meloju]. bet rakstīties mēs nerakstījāmies vai ļoti reti,jo es zinu,ka viņš nav tāds kā visi. lai gan atvilktnē stāv vēstule viņam. es nekad viņam to neatdošu,viņa smaržo pēc laimes,kuras man ik pa brīdim pietrūkst. lai nu kā,šodien es viņu redzēju,viņš mani nē. bet tad notika brīnums-eju pa ielu un viņš man pretī nāk. blakus bija viņam meitenes,mēs bijām vismaz 2m attālumā viens no otra,kad viņa sejā jau parādījas man tik jaukais viņa smaids un viņa rokas vēzienas,kurš rādija `čau`. es pasmaidīju kā mazs,laimīgs bērns un pamāju viņam pretī. viss. es viņu vairs neredzēšu. lai cik ļoti es vēlētos iet pa ielu,uzskriet viņam virsū,mulsi pasmaidīt,pajautāt kā iet,tas nenotiks. jo viņš nav,pareizāk,es viņu nesatieku nejauši gandrīz nekad.un izsekot viņu nevēlos.
es ļoti labi apzinos,ka viņam es esmu tikai mazs skuķis,kurš staro ieraugot viņa smaidu. un viss. viņš par mani zina visu un tai pašā laikā neko. ak,ja jūs zinātu,kā es vēlos ar viņu apgulties zaļā zālē,vērot taureņus un klusēt. jā,klusēt,nevis runāt. [ja jūs zinātu,cik slikti ir,ka es zinu,ka tā nenotiks.] es zinu,ka viņam patiktu vērot taureņus. jāāā... [aizsapņojas].
es ceru,ka viņš šo nemūžam neizlasīs,jo arōnijas nodeva,kas viņš ir,jo tad viņš varētu nezinko-sazinko padomāt. lai gan mana otra persōnība kliedz-jā,izlasi šo rakstu,beidzot. es vēlos tikai ,lai tu man atraksti,lai es tev varu visu pastāstīt ko šis ieraksts patiesībā nozīmē,jā,izlasi un padod man ziņu,lai varu braukt pie tevis uz tēju un rupjmaizi,-bet es zinu,ka šis ir kērtējais mans unreal sapnis jeb vienkārši kliedziens pēc palīdzības.
***
stāsts ir galā,lai gan es vēlos tik kliegt un kliegt. uzticēt kādam visu savu dzīvu līdz pēdējam un paraudāt,pasmieties. tas ir arī viss. dubulto šokolādi? jā,es būšu pateicīga.
***
kāda mūzika piedien šim rakstam? laikam jau ,ka Drowning Pool-Paralyzed
22.12.10
šodien nav šodiena.
Labsdieniņš.
ir tā kā ir. esmu beidzot pie interneta,kad varu sabeigt savu muguru,plecus,bet arī atpūsties,palasīt,ko citi dara,darīja.
aizparīt jau ir Ziemassvētki. man tā būs parasta diena. bez dāvanām,bez īpašas svinēšanas. kad mums sāksies jauna dzīve,tad arī svētki kļūs īpaši. pagaidām esmu izmisusi,tādēļ nekāda svētku sajūta i nemaz nav. jā,ziema gan ir. to var just gan pēc tā,ka ir auksts,ir sniegs un tā,bet viens fakts ir tas,ka eju uz kalniņu. šodien,diemžēl kad es beidzot varētu,es neiešu ārā,jo man nav kompānijas. ak,kā man neveicas.
lai nu kā,pirmais semestris ir pagājis. atzīmes,kā jau ierasts,man ir jaukas. koncerts,kā parasti,bija nevisai patīkams. vienīgais koncertu izglāba mazais K. kad dejoja līnijdejas,viņš tizlojās un smīdināja mani. un viņu arī,protams. otrs faktors bija,kad meitene dziedāja Hallelujah un dejoja eņģelis. tas bija acīm tīkams priekšnesums. patiešām,es apstulbu.
mans organisms jau sapriecājās,ka varēs šodien sākt jau atpūsties,bet nekā-rīt vēl pēdējā diena,kad izdos liecības,konfektes [ah,mans dzīvības auglis] un vispār pēdējā reize ar klasi pirms brīvlaika.
esmu izplānojusi,ka brīvlaikā daudz laika pavadīšu ārpusē,sniegā,izbaudīšu to visu.
un lūk,vēlos palielīties ar saviem jaukajiem svārciņiem :
beidzot šī ir viena no lietām,kura mani patiesi iepriecina. :)vēlējos būt jauka,rakstīt nopietnus tekstus,ar jēgu,ar dziļu domu,bet ne šoreiz,ne šajā rakstā.
lai šis raksts ir viegls kā sniegs,kurš nokrīt uz zemes-tik trausls,bet tai pašā laikā arī tik ļoti bīstams.
jauku jums atlikušo laiku! :)
20.12.10
19.12.10
press `enter`
es apsolu,ka
un es tagad sevi beidzot uzaudzināšu,es beidzot gribu būt liela!
- šeit es vairs nepieminēšu cilvēku vārdus
- es atstāšu šadu dizainu
- es cītīgi rakstīšu ,lai ir ko lasīt
- es šādi meklēšu sevi
- es vairs neko neapsolīšu,ja nespēšu to pildīt.
un es tagad sevi beidzot uzaudzināšu,es beidzot gribu būt liela!
17.12.10
sirds atpulgs ledus gabalā.
es neizprotu cilvēkus.
nekad neesmu izpratusi un neipzratīšu.
bet šoreiz es nesaprotu,kur ir palikusi cilvēcība?
jā,paldies pārdevējām,ļāva pasildīties,pat uz tualeti aiziet.
bet pārējie cilvēkus sadala kārtās.
vīrieši respektē tikai garkātainās blondīnes,cacas.
sievietes tos mačo tēlus.
bet,lūk,mani var uz gājēju pāreju braukt nost,var sākt bļaut autobusa šoveris,ka man kāja nolikta netur,kamēr bārbijām nepateiks nevienu vārdu,mīlīgi uzsmaidīs un skatīsies ar izvirtušām acīm.
Cilvēki,es arī vēlos dzīvot! un man ir tiesības dzīvot!
tā ,lūk.
nekad neesmu izpratusi un neipzratīšu.
bet šoreiz es nesaprotu,kur ir palikusi cilvēcība?
jā,paldies pārdevējām,ļāva pasildīties,pat uz tualeti aiziet.
bet pārējie cilvēkus sadala kārtās.
vīrieši respektē tikai garkātainās blondīnes,cacas.
sievietes tos mačo tēlus.
bet,lūk,mani var uz gājēju pāreju braukt nost,var sākt bļaut autobusa šoveris,ka man kāja nolikta netur,kamēr bārbijām nepateiks nevienu vārdu,mīlīgi uzsmaidīs un skatīsies ar izvirtušām acīm.
Cilvēki,es arī vēlos dzīvot! un man ir tiesības dzīvot!
tā ,lūk.
16.12.10
paskaties pa logu.
hāhā,es patiešām esmu nožēlojama,jo
- jau kādu stundu lasu zirnekliene.blogspot.com ierakstus,jo man viņi uzjautrina.
- es nokrāsoju matus tikko,bet man jau viņi apnika
- man IR jāizpilda literatūra,bet man NAV tas jādara
- man ir slapji mati,žāvēt negribu,bet tik ļoti gribas iziet ārā kā sunim pastaigā
- man ir jāizlasa manas vēstules,bet pat tās es neizlasu
- es esmu pārāk slinka,lai pārkliktu kāju vienu otrai
15.12.10
07.12.10
salkans vispār nenozīmē neko.
rīt man ir jābrauc pie zobārsta. rīt man būs labāk. tikai rīt.
bet tajā rītdienā ir nepatīkams fakts.
jā,iešu pie zobārstes. jā,būšu īpašā paciente,jo laikam rīt viņa neņem nevienu,bet mani paņems,bet lieta ir ļoti riebīga. zobārstei vakar nomira tēvs. man ir žēl. protams,man vārds `tēvs` nav. nē,ir,bet neesmu tik atklāta,bet viņai viņš vairs nav. protams,līdzi jūtu viņas ciešanām,ja viņa viņu mīlēja,bet es rīt eju pie viņas,rī esmu īpašais pacients. un ko man darīt? ieiet kabinetā,sasveicināties ,izteikt līdzjūtību [kas kļuvusi par tukšu salikteni grūtā situācijā] un tad teikt,lai labo man zobus? tad kur palika mana līdzjūtība? ja es justu patiesi līdzi,es paciestu savas sāpes un atļautu viņai sērot,apcerēt visu. bet es tik pateikšu dumju `es jūtu jums līdz` un ļaušau darīt viņas darbu.
tagad es atkal sev pati riebjos par savu gaidāmo rīcību.
ir otrs aspekts. es izsaku līdzjūtību,viņa dara savu darbu,domā par manu zobu un aizmirst sāpes. lai gan es jau īsti neticu,ka zobu labošana var aizstāt tuvinieka nāvi.
bet no kā es visvairāk bīstos? no tā,ka viņa iespējams sāks raudāt,iespējams sabruks un tādēļ es nemaz nevēlos pie viņas iet. es viņu esmu redzējusi laimīgu,smaidīgu vienmēr un,ja šajā reizē es viņu redzēšu nelaimīgu,tas sagraus kaut ko manī,kādu ego sienu. nezinu ko sagraus,bet zinu,ka katru nākamo reizi uzlūkojot viņu es atcerēšos viņas nelaimīgo skatienu. un tas grauj.
vēl es varētu ar viņu gudri aprunāties. sākt gvelzt,ka viņa mūžs bija piepildīts,laimīgs [lai gan par viņas dzīvi un kur nu vēl viņas tēva dzīvi neko nezinu]. varu apgalvot,ka viņš atdzims un ,kas zin,iespējams ,ka pat kļūs tuvs viņai atkal. apgalvot,ka aizgājušie vēlas,lai mēs izbaudam dzīvi,jo viņi jau zin kā ir,kad nav vairs iespēja kaut ko padarīt. varu to visu.
vēl es varu vienkārši paklusēt un ļaut viņai strādat,jo nejau mans nabaga zobs [kuram pēkšņi sagribējās sāpēt] ir vainīgs pie tā,kas notika. nav un viss.
tagad es aizmirstu. tagad es esmu atrisinājusi problēmu,bet rīt,kad ieraudzīšu viņas nelaimīgo skatienu,kaut kas mani nelabojami sagrūs un es vairs nekad viņu neuzlūkošu ar to pašu apmierināto sejas izteiksmi. rīt,kad es viņu ieraudzīšu,sasveicināšos,izteikšu klusu `izsaku visdziļājo līdzjūtību`,ļaušu viņai labot manu zobu,bet tikmēr es lūkošos pa logu un apcerēšu savu dzīvi.
cik skaisti.
bet tajā rītdienā ir nepatīkams fakts.
jā,iešu pie zobārstes. jā,būšu īpašā paciente,jo laikam rīt viņa neņem nevienu,bet mani paņems,bet lieta ir ļoti riebīga. zobārstei vakar nomira tēvs. man ir žēl. protams,man vārds `tēvs` nav. nē,ir,bet neesmu tik atklāta,bet viņai viņš vairs nav. protams,līdzi jūtu viņas ciešanām,ja viņa viņu mīlēja,bet es rīt eju pie viņas,rī esmu īpašais pacients. un ko man darīt? ieiet kabinetā,sasveicināties ,izteikt līdzjūtību [kas kļuvusi par tukšu salikteni grūtā situācijā] un tad teikt,lai labo man zobus? tad kur palika mana līdzjūtība? ja es justu patiesi līdzi,es paciestu savas sāpes un atļautu viņai sērot,apcerēt visu. bet es tik pateikšu dumju `es jūtu jums līdz` un ļaušau darīt viņas darbu.
tagad es atkal sev pati riebjos par savu gaidāmo rīcību.
ir otrs aspekts. es izsaku līdzjūtību,viņa dara savu darbu,domā par manu zobu un aizmirst sāpes. lai gan es jau īsti neticu,ka zobu labošana var aizstāt tuvinieka nāvi.
bet no kā es visvairāk bīstos? no tā,ka viņa iespējams sāks raudāt,iespējams sabruks un tādēļ es nemaz nevēlos pie viņas iet. es viņu esmu redzējusi laimīgu,smaidīgu vienmēr un,ja šajā reizē es viņu redzēšu nelaimīgu,tas sagraus kaut ko manī,kādu ego sienu. nezinu ko sagraus,bet zinu,ka katru nākamo reizi uzlūkojot viņu es atcerēšos viņas nelaimīgo skatienu. un tas grauj.
vēl es varētu ar viņu gudri aprunāties. sākt gvelzt,ka viņa mūžs bija piepildīts,laimīgs [lai gan par viņas dzīvi un kur nu vēl viņas tēva dzīvi neko nezinu]. varu apgalvot,ka viņš atdzims un ,kas zin,iespējams ,ka pat kļūs tuvs viņai atkal. apgalvot,ka aizgājušie vēlas,lai mēs izbaudam dzīvi,jo viņi jau zin kā ir,kad nav vairs iespēja kaut ko padarīt. varu to visu.
vēl es varu vienkārši paklusēt un ļaut viņai strādat,jo nejau mans nabaga zobs [kuram pēkšņi sagribējās sāpēt] ir vainīgs pie tā,kas notika. nav un viss.
tagad es aizmirstu. tagad es esmu atrisinājusi problēmu,bet rīt,kad ieraudzīšu viņas nelaimīgo skatienu,kaut kas mani nelabojami sagrūs un es vairs nekad viņu neuzlūkošu ar to pašu apmierināto sejas izteiksmi. rīt,kad es viņu ieraudzīšu,sasveicināšos,izteikšu klusu `izsaku visdziļājo līdzjūtību`,ļaušu viņai labot manu zobu,bet tikmēr es lūkošos pa logu un apcerēšu savu dzīvi.
05.12.10
Abonēt:
Ziņas (Atom)