A

21.01.2012.

Es Tevi neredzu. Šo dienu laikā manas acis ir pilnībā sadegušas un iztecējušas kā karsta lava,kura savā ceļā nodedzina vaigus. Kādreiz mani plakstiņi bija koši, gluži kā tauriņspārni. Tagad tie ir tikai kā vāks,kā vairogs plūstošajai lavai. Bet tā ir tik karsta,ka vairogi arī tiek iznīcināti.
 Es Tevi vairs neredzu. Tāda pati sajūta bija guļot uz sapuvušiem dēļiem Dievu pamestā un cilvēkiem aizmirstā būvē-es dedzinu. Acis tecēja pār manu ķermeni tieši uz grīdas un sadedzināja gaismu. Es nezinu kā īsti es tur nokļuvu,jo man nebija kājas,es tās nejutu,bet tur bija pietiekami droši. Tikai tumsa manās iztecējušajās acīs,tikai klusa vienaldzība par apkārt atrodamajām lietām,vietām, notikumiem. Tāpēc es Tev nepiezvanīju.
 Es Tevi neredzu. Man ir jābūt klusai,es nedrīkstu izkliegt savu degošās sejas sāpi. Vismaz ne naktī,jo ir jārūpējas par apkārtējo cilvēku naktsmieru. Atļauta ir tikai klusa elpu tveršana lupatā. Man šķiet,ka ar to ir par maz,un es smokstu,plaušās vairogi,rīklē degošā masa. Es jau jūtu,kā mans trīcošais ķermenis pārvēršas par vilni. Kājas augšup,lejup,pazūd,nejūt. Vēders augšup,lejup,pazūd un nejūt. Rokas tāpat. Galva vienkārši pazūd. Es sadalos.
Es Tevi neredzu. Man ir nojauta,ka mani pleci ir atlauzti atpakaļ,spārni izrauti un es esmu palikusi noasiņot. Verdoša lava no acīm,plaušām,muguras,pleciem. Uzliesmojoša sāpe. Man šķiet,ka šonakt es sadegšu.
 Es Tevi neredzu. Es Tevi sadedzināju?


Labots
27.01.2012.

Līdz ar savu sadegšanu,es esmu sadedzinājusi visu sev apkārt. Kur vien skaties,tikai uguns un asaras,kliedzieni un bezspēcība. Tikai es kā Fēnikss paceļos no pelniem. Tikai es ieguļos sniegā un esmu pasargāta no apkārt esošajām liesmām. Es guļu un gaidu līdz es sākšu just uguni. Es brutāli sevi moku ar salu un spēcīgo vēju,varbūt liesmas iemetīsies manos matos un es sadegšu. Tā tam bija jābūt. Man bija jādeg,jums bija jāpaliek. 
Bet tagad.. Apkārtne sadeg kopā ar manu interesi par pasauli un cilvēkiem. 


Labots
29.01.2012.

Lai deg! Lai viss sadeg,kas vēl liesmo! Lai paliek pelni un karstas ogles! Es staigāšu pār jums savā varenībā,metīšu jums ar sniega pikām sejās,no pelniem uzgleznošu upi un tur noslīcināšu izdzīvojušos. Staigāšu un smiešos savos ļaunajos smieklos. Manas halucinācijas beidzot atdzīvosies un es dejošu saulei. 
Es staigāšu pār jums ar augsti paceltu galvu un .. vientulību.


Labots 
30.01.2012.

Nekas nekad nav dedzis un sadedzis. Nekas nekad nav bijis nedz labs,nedz slikts. Nekas nekad nav bijis skaists un neglīts. Viss ir bijis tikai meli un iztēle. Vienmēr viens un tas pats,mēs riņķojam kā Zeme ap Sauli,vienmēr noteiktā laikā un noteiktā orbitālē.
Paldies,man atkal ir labi,es atkal slīkstu savā apātiskajā un halucināciju pilnajā iztēlē,februārī noslīkšu jūras gaisā,tiekamies tur!
Tieši tajā dienā Saule griezīsies ap Zemi un es - ap Sauli. Ja kāds sāks degt, sadegs viss.

Vai krūmi ir koki?

Stāsts norisinās kādā gluži parastā miestiņā. Parastā nevis tāpēc,ka tā skan pietiekami labi,bet tāpēc,ka te kā vairums miestiņos pēc pusnakts visi,dzēruši vai nedzēruši,guļ,skatās Tv vai vienkārši mokās ar bezmiegu,kā jau pilnmēness naktīs notiek. Bet šajā miestiņā katru vakaru,līdz ko visi pārējie ļautiņi saritinājušies savās ērtajās vai pilnīgi pretēji ļoti neērtajās istabiņās,viena meitene dodas savā bezmērķīgajā pastaigā. Un tieši šonakt,kad ir pilnmēness,daudz zvaigznes bez mākoņiem,balts sniedziņš un pat degošas laternas,pastaiga vis nav parasta un bezmērķīgā,tā jau kopš iziešanas brīža ir satraukumpilna.
Ceļš. Balts sniegs un neviena cilvēkpēda. Bet ieskatoties vērīgāk var manīt,ka kāds jau pirms meitenes ir devies pastaigā,un tas kāds ir no ķēdes norāvies suns. Precizēšu,suns ir norāvies ar visu ķēdi,to var saskatīt atstātajos nospiedumos sniegā. Mazs satraukums,jo skatoties uz atstātajiem nospiedumiem,suns nav nekāds mazais. Satraukums,cik ātri uzradies,tik ātri ar pazudis,jo suņa ceļš ir aizgājis pa kreisi,bet meitenei ir vajadzīgs pagrieziens pa labi.
Miers un klusums,tikai ceļš un kaut kādas uzbāzīgas domas,kuras tāpat kā odus karstā vasaras naktī nav iespējams atgaiņāt.
Ceļš,kā jau katru nakti,ir novedis meiteni pie ēkas,kura ir kā lielisks balsts visam un visiem. Tajā mirklī,kad meitene tieši aizdomājās,cik lieliska sajūta ir būt vienai pašai naktī ārā,aizdomīga paskata un aizdomīgi lēnā tempā ripojoša mašīna pabrauca garām vienai no drošās ēkas sienām. Meitene paslēpās aiz ēkas pagarinājuma un cerēja,ka mašīnas vadītājs vienkārši ir ļoti piesardzīgs un ka patiesībā nav kāds maniakāls vīrietis,kas meklē tieši naktīs klaidojošos,mēness pusapēstos plānprātiņus. Bet mašīnas vadītājs tomēr kaut ko meklēja un tādā pašā lēnā tempā apbrauca visai ēkai apkārt,apstājās uz mazu brītiņu. Meitene pieplaka pie sienas,nobijās,ka tuliņ,tuliņ viņu ieraudzīs un ka nāks ar viņu "aprunāties". Pat tajās milisekundēs prāts visu jau bija paspējis izplānot,ka viņa atbildēs,ka iznāca apēst pašmājceptu smalkmaizīti,ka nezin,cik pulkstens un nezin kā tikt līdz tādai pilsētai,ka nē,tā nav viņas atombumbjg Sliktākajā gadījumā viņa iespers vīrietiem pa kājstarpi,iesitīs ar lādētāju,kurš nezināmu iemeslu dēļ atradās kabatā un tad bēgs. Bet neko nevajadzēja darīt,mašīna apgriezās un lēnām aizslīdēja augšupkalnā. Nostrādāja kaut kāds izdzīvošanas instinkts un meitene sāka skriet pāri apstādījumiem uz nākamo ēku. Bēga no savām slimajām iztēlēm. Nākamā ēka bija drošāka tikai tāpēc,ka tur apkārt nedega spožas laternas,bet tas dumjais mēnesis bija pietiekami gaišs,lai visu varētu redzēt. Un arī sniegs,nodevējs,atstāja nospiedumus. Bet meitene jau bija aiz sienas,bija savā drošībā. Bija ilggaidītais smēķēšanas mirklis. Aizdedzināšanas brīdī varēja dzirdēt kā smadzenes aiz triumfa salecas,bet tā bija tieši tāda pati ilūzija kā vēlme uzsmēķēt,ķermenis neņēma dūmus vairs pretī. Meitene nodzēsa kvēlojošo ogli,izņēma līdzpaņemto smalkmaizīti,sāka to gremot un doties uz mājupusi. Pa īso slēpšanās mirkli bija uzradušās jaunas suņu pēdas,bet tas vairs neuztrauca. Meitene gāja pa spilgti apgaismoto ielu,ēda savu ēdamo un smējās,jo iztēle padara visu daudz dzīvelīgāku un rosa daudz vairāk sajūtu kā plika dzīvošana. Iztēles labākā draudzene nakts pasmējās kopā ar meiteni.