putekļu mēsli

Putekļu jēga ir mirt. fuj,nē,tālāk es to mēslu neturpināšu,kur prieks rakstīt pa putekļiem? labāk došu jums kaut ko mazāk sūdainu,varbūt pat ģeniālu. haha,kā tad.
____________________________________________________________________________________
Rakstu ar pildspalvu,kas izskatās pēc strausa, tikai galva kaut kur pazudusi tāpat kā manējā. diena ir ieaugusi rutīnā un es esmu ieaugusi jēlībās,jo runāju par putekļiem (kam nav jēgas!),,nemāku lietot "par"un "pa",ēdu ābolus no kuriem man sāp vēders,domāju ģeniālu plānu kā piekaut vienu čali (aizstāvot citu,sev nepazīstamu),piesakos uz lugu,lai varētu izgāzties,saņemu jokainu vēstuli ar piedāvājumu iziet sapīpēt,sajūtu vēmekļus un turpinu ēst diezgan reti un maz. pastaigas jau gandrīz ir zudušas (cilvēki vainīgi),izeju līdz stadionam,apsaldēju seju,iesperu miskastei,eju mājās.tāpēc es vakar vētrā nekur negāju-nav jau vairs seja ko aizpūst. skolā turpinu nemācīties,lādēju dziesmas,sapņoju par tikšanu prom,pieķeros jauniem cilvēkiem. skaidroju,ka viss ir sūds tikai hvz kāpēc šķiet,ka tas sūds esmu es,jo saraudinu topošo psiholoģi,neguļu vairākas dienas,tad mēģinu atkopties ar diendusām,cenšos pievērst lieku uzmanību,turpinu slēpties un baidīties.jāizrok ala un jāielien tur kādu brītiņu. tas man šobrīd tiešām noderētu,jo es negribu,lai man atkal sāp,lai atkal ir jākļūst jaukai un mīļai kāda es patiešām neesmu. negribu,lai beigās es atkal esmu nevis piemīlīgā,bet nožēlojamā.
ja tevi šokē,ka tev ir vairākas ēnas,tad man to ir vesels mežs. tāpat ir arī ar sajūtām. daudz par daudz,ņem cik gribi!
alas rakšanai vajadzīga lāpsta,man ir tikai pogas. no tām var uzšūt kaut ko jauku,var izmētāt pa istabu un nogriezt tos sasodītos griestus. jā,ar tām pogām!

rudeņos pazust

Esmu naiva govs,kura aizvakar pārvērtās pa sivēnu un vārtijās uz grīdu no smiekliem,bet pa laimi pārējie cilvēki zina manu lielisko stulbuma personību,neiebilst,bet pievienojas kopīgai smieklu un dumju tekstu šaltij,kurai nebija un nav nekāda jēga,bet patiesībā jēga nav nekam,nekam,izņemot pāris tūkstoš lietas,kuras kaut kā padara to dzīvi interesantāku,savādāk šis trakais vējš un vilinošā tumsa būtu mūs iepūtuši kaut kādā debīlā griestu šķirbā,kur viss griežās un trako,un kliedz,un dejo un kuru ciet aiztaisīt nevar,jo tā griestu šķirba ir tikai iztēle,tāpat kā viss pārējais,kas reiz pazudīs,jo,kā jau teicu,jēgas nav,dzīves ir pa daudz un to mēs nemākam izmantot,tāpēc saslēpjam visu savā atmiņā,notēlojam kārtējo izrādi ar emocijām,bet vienatnē pētam tās sķaudošās griestu šķirbas un dzeram siltu benzīnu,lai prāts sadegtu ātri un bezsāpīgi.

walk away to save your face,jk,gtfo

klausos placebo uz riņķi,kaifoju,graužu končas.
metu konču kartupeļlielumā,ķeru ar muti un ceru neaizrīties. pārsitu lūpu.labāk nekā staigāt
ar ziliem riņķiem,labāk nekā katru vakaru bēguļot. taisu savā prātā kārtējās operācijas i un
citus akmens piedzīvojumus.
ceru uz kādu mazumiņu zaļumiņa un gurķiem. naudas ir. neko nepērku. laikam esmu kļuvusi
baigā īgņa.vai arī šausmīgi taupīga. it doesn't matter anyway.
priecājos,ka neesmu vēl nomirusi un apsveru iespēju sevi mocīt.tik pat ātri šo ideju
aizmirstu,jo nesen jutos kā tāds atspārdīts kurmju rakums-neko nedomāju un klusi šņukstēju.
ošņāju smaŗžas un kaut kur krītu. vieglāk.vismaz nav kārtējo reizi jāguļ savā gultā un
jāsaka a. es nekliedzu,es vienkārši cenšos izmest burtus no sevis.
domāju mainīt šeit izskatu un mainīt savu seju. kārtējā operācija i,kura tā arī nekad
nepienāk,bet tomēr viss mainās.jācer,ka kaut kas nāks prātā sakarīgāks nekā kaut kāds my ego
ride.
gudri muldu un ceru uz kaut kādu laimīgu momentu.kurš cits gribētu sildīt atmiņas
čajņikā,saliet tās siltas krūzītē,pievienot cukuru un dzert,kamēr vemj?
gribēju būt kaut kāda krutā čiksa,kura saka visu,ko domā,bet nekur tālāk netieku,no citiem
man vienkārši bail. es taču nevaru svešam cilvēkam rakstīt,ka tu izskaties pēc mopša vai arī
autobusā sēdošai meitenei pieiet klāt un pateikt,ka es viņu pazīstu un mīlu.svešam cilvēkam
tā nesaka.
skrienu naktīs krosu,turu savu plaušu,spārdu ābolus augšup pa kalnu,guļu uz aukstu
asfaltu,staigāju ar atstarotāju,kabatā turēdama. ceru,ka neviens lohs mani neatpazīs.
atpazīt,tāpēc jau lohs.
nekas nekad nepienāk,turpināšu gaidīt pusdienas,netērēt kabatsnaudu un tad nopirkt sev
mazliet dilles. vienai. vai arī kaut ko mazliet jēdzīgāku.
vienalga,ne? Placebo-The Movie On Your Eyelids jau kuro reizi,kaut gan ir tik daudz cits ,ko
klausīties. kaut vai Tori Amos,kurš kaut kādā veidā ir nonācis manā playlistā.
šovakar iešu gulēt tāpat kā pārējās naktis un sapņošu kaut ko debīlu. vai nu lidošu,vai nu
staigāšu pa kaut kādu mājas palodzi 2333587stāvā.
vai arī negulēšu,galīgi vienalga.

tur ir zvaigznju gruzhi

man nav garumziimes un vsipaar citu fiichu shajaa kompii
shis kompis briizham man uzdzen lielaakas dusmas nekaa kaads cilveeks
bet tomeer man tik ljoti patiik,ka es varu iekrist savaa gultinjaa,satiities migaa un vienkaarsi dariit savas lietas
nu cik nu savas,daru muljkjiibas
bet tomeer tas ir daudz labaak nekaa vakaros iet vienai pashai pastaigaa un simto reizi paardomaat savu dziivi.
taapat tas neko nemaina,vismaz ne mani,vismaz ne taa kaa es to veeleetos
nogriezhu matus,uzvelku  siltas zekjes,apzogu pati sevi,skrienu laukaa,baidos no jebkaadas skanjas,runaaju ar ielaa sastaptiem kakjiem,atvainojos kokiem,paspaardu akmenjus,iekriitu tumsaa un esmu atpakalj
nekas nemainaas -
YOU YOU YOU YOU YOU YOU YOU YOU and me.


man skjiet,ka neviens nezina par shaadas adreses eksistenci,paaraak biezhi to mainu un jums nesaku. juss mani vispaar redzat?