atkal ir ceptas auzu pārslas

 jā,jā,jā un vēlreiz jā,es esmu nožēlojama. tev un tev ,un ,protams,arī tev par to bija taisnība. tagad es varu krist pie jūsu pirkstgaliem un raudāt,teikt,ka jums bija taisnība un es neko nedarīju lietas labā,lai es tāda nebūtu. bet es tā nedarīšu,ha ! jo es esmu nožēlojama,nejau jūs. saprotat?
es pūstu,pūstu,pūstu. cik neskaitāmas reizes esmu centusies ieskaidrot,ka tā nav. mēģināju visiem spiegt ausīs teikumus,lai beidz viņi ,jūs visi,pūt. bet re kā sanāca,es esmu tā,kas pūst. pūst ļoti ātri un dumji. var teikt,ka pat mans pūšanas process ir nožēlojams.
spilgti atceros atgadījumu, kad noliku savu galvu uz spilvenu,bet pēc neilga brīža manīs acīs lūkojās siltā karameļu toņa krāsas acis. man patika šīs acis,ļoti. šis puisis vērās manī un teica,ka šādā cilvēku sabiedrībā es pūstot. laikam noņurrdēju `mhmm`,bet man tanī brīdī vajadzēja pateikt,ka cilvēki pūst manā klātbūtnē ! tad es to vēl neapzinājos,tad es vēl domāju,ka citi pūst,izņemot mani.
man riebjas,ka man ir personības dubultošanās. ak,ko es muldu. man viņas padsmitojas ! kā manī var būt tik daudz personības??? labākais ir tas,ka man viņas visas patīk. nē,šis nav tas variants,kad noteiktā garastāvoklī ir noteikta personība .(es būtu laimīga ,ja tā būtu) .patiesībā viņas pārslēdzas konkrētā mirklī,kad viņām ienāk prātā,bet pārējie to nespēj pieņemt.
sēžu es laimīga,apmierināta ar dzīvi,un tad `hops`,atnāk vieglprātīgā muļķe,izlec pa logu un aizskrien. skrien pāris dienas,piekūst. sēž tāda nelaimīga līdz `hops`,labsirdīgā ir klāt,visiem lūdz piedošanu,atceras labos mirkļus,palīdz citiem,bet ilgi nav jāgaida līdz atkal ir `hops` un atnāk riebekle un spļauj visiem negācijas virsū. šī parasti stāv ilgi,ļoti. tā laikam ir dominējošā,bet es cenšos viņu apvaldīt.
nē,nē,nē,es vēljoprojām pūstu,jo neko nedaru lietas labā,es tikai visu paciešu un  vēroju,lai nepazūd ierastais.
jā,jā un jā,es esmu nožēlojama,man vajag palīdzību.
starpcitu nesen,kad jutos absolūti labi,iedomājos,ka man taču zāļu skapītī stāv antidepresanti. biju gatava sākt kursu-mēnesi,pārbaudīt,kas notiksies. pagaidām neesmu sākusi to darīt,es ļoti labi atceros,kas notiksies. vienkārši nepietiek drosmes.


runājot ar Vaļu,kura patiesībā ir gudra bāba,nonācām pie secinājuma,ka cilvēks patiešām vienmēr ir viens,vienmēr. un,ka var uzticēties tikai sev,nevienam citam. un tad es nonācu strupceļā. man patīk būt vienai,ja neesmu piesieta pie ķēdes,bet citreiz man tik ļoti negribas palikt vienai,tik ļoti bail,ka neviens mani vairs neatcerēsies,ka pati skrienu pie cilvēkiem.
domājot par cilvēku kā vienu vienīgi,sakārojās kādam izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz beigām,visu,visu. vislabāk svešiniekam,jo viņš jau neko nezin. otrs variants ir stāstīt to kādai no muļļām,kurai lielākās problēmas ir nolauzts nags,vajag viskrutāko priekšmetu,māte neatļauj iet uz klubu un tādā garā. es viņiem visu savu dzīvi izstāstītu,viņi tupētu ar mutēm vaļā un iespējams tad saprastu,ko nozīmē ciest. iespējams. man vienkārši vienmēr ir šķitis,ka būšu supervarone,kura izglābs pasauli . (cik naivi)

es atkal vēlos rakstīt vēstules,kad es domāju par šo visu,bet diemžēl nav neviens,kurš vēlētos tās saņemt vai rakstīt atpakaļatbildes. (šis ir mājiens visticamāk ,ka tev!)

diena no dienas

šodien man ir pelēkas zeķubikses,pelēkas bikses,pelēks krekls,pelēks džemperis.
šodien man ir pelēkas domas un pelēki sapņi.
šodien ir pelēki putekļi un pelēki dūmi.
šodien viss ir pelēks,šodien neviens man,pelēkajam,netraucēs būt pelēkam.
pamodos,staipījos līdz pelēkie miega diegi pārtrūka paņemot līdzi šis nakts
sapņus.
ēdod es pārāvu vakardienas notikumus,lai tie paliek vakardienai.
ieelpojot gaisu,ieelpoju šodienas pelēkos notikumus. šodiena būs pelēka.
aizgāju pie cilvēka,kurš bija sapinies pelēkajos miega diegos. vēlējos paņemt
šķēres,pārgriezt,bet ja nu tie viņi turēja pie kustības?
pagrabā bija spaiņi ar pelēkiem pelniem. dūmi sajaucās ar manām pelēkajām domām
un pielipa pie griestiem. man bija bail kasīt nost,ja nu domas mani aprok.
fantazēje kārtējo iespējamo situāciju,uzsitu ar kāju pa grīdu,sacēlās pelēkie
putekļi. fantāzijas sajaucās ar putekļiem un nokrita atpakaļ uz grīdu. slaucīt
būtu grēks,lai jau viņi tur guļ.
joki šķita pelēki,jo pelēka es jutos. šķita,ka pelēkajam viss ir vienalga.
šodien,būdama pelēkā,atļāvos dzert karstu tēju.atļāvos neklausīties skaļajos
balss toņos.atļāvos nepastāvēt par savu taisnību. atļāvos klusēt. atļāvos
aiziet,kad es varēju vēl palikt.
es vēljoprojām esmu pelēka,šodien man ir vienalga. nē,tā ir melošana,jo vienalga
man nav. pareizāk būtu,ka man šodien ir pietiekami labi,lai es varētu būt citu
fons. lai gan ...
augšpus ir trīs punktiņi. es atkal biju pretrunā ar sevi,bet šodien pelēkā var
atļauties aprauties.
šodien es esmu pelēkā,jo man sāp.
šodien es esmu pelēkā,tikai šodien.


starpcitu,vienā no citu bērnu ierakstiem izlasīju,ka tas nav pieņemami,ka liek
svešas bildes kā profila attēlos. laikam aizskāra manu jutīgo iedomības
nervu,tādēļ ieliku daļu no sevis šeit. jā,es ļoti vēlējos palikt cik vien anonīma
iespējams,bet kāda gan jēga?mani tāpat izspiego!

es skatos bildes. skatos un man skauž. skauž,ka cilvēki ir tik skaisti,ka cilvēki ir dabīgi,ka cilvēkiem ir tas ,kas man nav. protams,es lieliski apzinos,ka neesmu neglīta,ka bez kosmētikas es mēdzu būt skaistāka nekā ar make-up,ka es visu nevaru dabūt.
bet skauž.

bet nejau tas mani sarūgtina. sarūgtina pavisam citas lietas.

zini kas? ilūzijas ! ak,šīs ļaunās prāta spējas izdomāt lietas,kuras nav.

iedomājos,ka man piezvana,ka viss mainās. tad vairākas naktis pēc kārtas es līdz pēdējam sīkumam izplānoju,kas notiek tālāk pēc liktenīgā zvana.   izplānoju,līdz manu prātu pārņem kārtējais nepiepildāmais izlolojums.

iedomājos,ka ir pavasaris. ir mežs. lapas plaukst un ir tik daudz vizbulītes ! tas ir mans īstais laiks. tad mežs mani vilina visvairāk. šķiet,ka es vizbuļlaikā varētu iemigt uz mūžiem,lai tikai būtu vizbulēs,tikai mežā. izplānoju kā es tad ģērbšos,kā es veidošu savus matus,kādas fotogrāfijas izveidošu. pienāk pavasaris,bet es palieku kāda esmu bijusi un tikai vienatnē izbaudu skaistumu.

iedomājos,ka esam prom,ka dzīve ir mainījusies. ka man ir pašai savi bēniņi ar balkonu. ka visas dienas ir tikai smaidu pilnas. mani saprot,ļauj man dzīvot. iedomājos,ka man nervi atgriežas savās vietās un es esmu harmonijā ar sevi un citiem.

iedomājos,ka es beidzot uztaisu sev savādāku izskatu,izmetu visas liekās drēbes,jo man ir jaunas. pārveidoju frizūru tādu,kuru es dievinu. āda man ir gluda,bāla,man nav defekti. ideāla stāja,ideāls ķermenis,bez veselības problēmām. cilvēki mani apbrīno,es esmu skaista. smaidu visiem un visi  man.

iedomājos,ka ... nēēē! es negribu neko iedomāties,es gribu,lai piepildās. bet es neko nedaru,lai piepildās. man patīk tikai sapņot un samudžināties savos fantazējumos. es vēlos izbaudīt tieši to,ko nekad neesmu saņēmusi. tikai tik maz.

es tikai vēlos būt laimīga. iemīlēt sevi,citus. vēlos,lai mums beidzot ir labi.
vai tas ir pa daudz prasīts?

 

(uz šo attēlu attiecas Intas V.autortiesības

piedod,ka aizņēmos)

Baltā grāmata tiek nolikta uz galda. Es esmu to paveikusi un varēšu  viņu nodot atpakaļ bibliotekā. Paturēt es nevaru,bet zinu,ka kādreiz es viņu iegūšu savā īpašumā. Grāmata zināja,ka man viņa ir nepieciešama,tādēļ uzmeklēja mani. Es atkal varu augt,domāt,domāt,domāt.
Grāmatas nosaukums ir "Eņģeļu acis,Kristālu glabātāji,1.grāmata" ,kuru sarakstījusi Kristīne Muceniece. Man nav ne mazākās nojausmas,cik viņai ir gadu,kāds ir viņas dzīves stāsts,bet viņa ir ļoti gudra,ļoti. Man šādi cilvēki liek izjust cieņu,patiess.
Kas tad bija šajā grāmatā tāds. Nezinu,bet tā noteikti ir jāizlasa katram,kas grib attīstīties,kam dusmas ņem virsroku pār saprātu,kas grib būt harmonijā. Man personīgi ,lasot pēdējo lapaspusi,sākās stipri drebuļi,acis mazliet aizmiglojās un es nonācu pavisam citādā realitātē,mierīgā realitātē.
Pamēģini šo metodi,lai iegūtu spēku un mieru -

 Aizver acis!Tagad pamazām izklīdini visas savas domas kā mākoņus prom.Iedomājies,ka esi viena pati sev patīkamā un skaistā vietā,dabas nostūrī,vislabāk pie ūdens.Tas ļaus tev ātrāk atslābināties.Vai iedomājie?Tagad iedomājies,ka tava galva ir kā atvērts trauks,un no debesīm tajā iepūst zeltainu Gaismas Spēka straume. Tā ieplūst,piepilda visu tavu galvu,tad līst zemāk,piepilda tavas rokas līdz pirkstu galiņie,tad piepilda visu tavu ķermeni līdz kāju pirkstu galiņiem.Vai jūti?Visums ir bezgalīgs Spēka avots.Ļauj,lai šī zeltainā gaisma plūst laukā pa taviem pirkstu galiņiem,gan roku,gan kāju,lai tā nonāk uz zemes,uz sola,lai tā tevi aptver no ārpuses kā spoža bumba,kuras vidū tu esi drošībā. Bet ar to straume nebeidzas,tā plūst tev cauri,un viss,kam tu pieskaries,piepildās ar šo gaimsu.Tu tagad izstaro Spēku un Gaismu.Tu esi šī Gaisma.Tu esi šis Spēks.Tā paliec kādu brīdi,līdz jutīsi,ka pietiek.Tad lēnām atgriezies,bet paliec šajā Spēka apziņā.

Man nevajag,lai kāds skeptiķis tagad apgalvo,kas šīs ir par muļķībām. Cilvēka prāts ir aprobežots un netic pavisam vienkāršām,bet sen aizmirstām lietām.
Manī ir Spēks. Vienīgi brīžos,kad izdzirdu,izlasu,redzu atvadas,man paliek slikti. Man ir jāiemācās tas kontrolēt. Es zinu,ka es to spēšu.
Kaut es vienmēr spētu nest sevī Spēku un Gaismu. Es vairs nevēlos būt ļauna un skarba,tikai tāpēc,lai sevi spētu pasargāt. Ar labestību taču vienmēr var paveikt lielas lietas,tikai ,ja patiešām to dara no sirds un tic. Un kaut es spētu klausīt savai sirdbalsij,nevis prātam. Sirdbalss taču nemelo.