līst varžu lietus

vakar lija lietus,es sēdēju pie galda,zīmēju ļoti aizrautīgi visādus ķēmus,klausījos mūziku un jutos labi
līdz kārtējam zvanam,ka jājiet ārā un ,kā parasti, līdz vēlai naktij
tā nu es atkal ieripoju mājās pāri vieniem un nogurusi
man riebjas,ka es tā daru,tāpēc,ka zinu,ka tajos tusiņos nekas nav labs gaidāms
bet esmu baigi mīkstā,ka pat nevaru atteikt
šodien gan es atsaku visus pasākumus,lai vai tie būtu gadsimta notikumi un garantēta ideāla jautrība
šodien es beidzot būšu mājās,ēdīšu maizes zupu,zīmēšu un jūtīšos labi
beidzot

skan mūzika

ir pagājušas divas brīnumainas nedēļas,kad es pilnībā ļāvos pazust no realitātes
savos gļukos es nokļuvu 90mitajos gados,kad mēs abas kā likteņa sistas skuķes sēdējām uz trepēm,vērojām mākoņus un smējāmies par neko
kādreiz es biju bērns,kuram nevajadzēja neko nelegālu
tagad mēs bijām tur un darījām visu,lai aizbēgtu no patiesības
tagad es esmu atpakaļ šeit
šeit es vairs nevaru bēgt no sevis
11. jūlijā es arī aizbēgu no sevis,bet tas jau ir cits stāsts
tās jau ir citas sāpes