nakts ģenialitāte

Trauksmes sajūta dun prātā,bet kaut kāds ziņkārības dzinulis dzen uz priekšu tumšajās ielās,kurās ir iegūlies rudens un tā nestie draudi,bēdas,nelaimes. Šķiet,ka var taču iet atpakaļ mājās,siltumā,komfortā,kur rudens tiek iekšā tikai tajos brīžos,kad atveras un aizveras durvis,bet tik pat labi var iet uz priekšu. Tā ir kā ieeja citā pasaulē-pamestā,vientuļā,pelēkā. Kurš gan kādreiz nevēlas iziet no rutīnas,lai pārbaudītu kā tas ir-citur?
Eju par šo ielu un redzu divus laikus-dienas rosīgo un nakts pamesto. Ielās ne miņas no mašīnām,kas brauc,izlaiž un savāc bērnus,piesārņo gaisu,jo patiesībā nemaz jau nav bērni,kurus savākt,-visi aizgājuši. Nepierasts klusums.
Bet mana nakts redze redz,ka šajā pagriezienā apstājas šoferis,paskatās uz abām pusēm un aizbrauc. Pazīstama seja,mašīna,bet tomēr tā ir tik pelēka,tik sveša. Redzu autobusu,kurš apstājas konkrētā vietā,konkrētā laikā,izlaiž tantes ar iepirkuma maisiņiem,skolniekus,parastus strādniekus. Bet es viņus nepazīstu-nav diena! Kņada ir arī veikalā- bērni pie letes ar spīdīgām pogu acīm lūdz pārdevējai saldumus. Naudas viņiem nav daudz,bet pietiekami mazu bērnu priekam. Bet es nesaprotu,kādēļ es redzu tos pelēkus un svešus,emocijas tiem pielīmētas kā kādas birkas-esmu laimīgs,nepacietīgs,dusmīgs un riebīgs.
Šī rudens nakts mani iedzen šausmās,skrienu prom. Skrienu gar skolu no kuras skolēni ar atplēstām mutēm nāk ārā. Skaņas nav,pieliktas birkas.
Tālāk,tālāk,man jātiek tiem garām. Vēl tikai pāris skatienu un es vairs neticēšu,ka pati spēju runāt. Zem trepēm smēķētāji smēķē,bet ko? Ne koši sārtā ogle deg,ne dūmi nāk. Tikai visi tā muļķīgi smaida un pēta savas birkas,savas nu jau pieliktās plaušas. Basketbola laukumā zēni spēlē spēli,bet es neredzu tik tālu viņu pieliktās birkas.
Es piekūstu,apstājos,paskatos atpakaļ-viss tik pelēks un svešs. Gluži kā dienā- es redzu tēlus,bet nezinu,kas ir viņos.

Un tad,jau zudusi trauksmes sajūta,tumšās ielas vairs nešķiet tik baisas,esi atpakaļ atpakaļ savā pasaulē,jo patiesībā-dienā tiek tēlots,naktī viss ir īsts.

paslēpās ābolu sula zem krāsainajām lapām

visi pēdējā laikā kļūst pesimistiski,nelaimīgi,nožēlojami,melanhokiski un .. nepatiesi. staigā sabiedrībā ar augsti paceltu galvu,dzidriem smiekliem un pozitīvām aurām,bet tikai savu tuvāko cilvēku tuvumā atļaujas būt nīgri un nelaipni,atļaujas sabrukt un neļaujas palīdzīgai rokai.
tieši tādēļ es šobrīd vēlos tikai un vienīgi paslēpties rudenī. tad man nevajadzēs slēpties un nevajadzēs piedzīvot to visu. jo patiesībā es esmu viena no viņiem. es negribu to piedzīvot,man jākļūst stiprai.
atrodi mani.

man ir jocīga būtība-ja tu raksti vairākus ierakstus pēc kārtas,tu man vairs nepatīc un neinteresē. es beidzu tevi lasīt.
bet,kas zin,varbūt kādreiz tu atkal man šķitīsi interesants.
drīz mans prāts būs sasniedzis pašu ģeniālāko punktu un man taps viens brīnumjauks raksts,lūdzu,tikai pacietību!

tev nav ģeniāla prāta...

...tāpat kā man nav.


skola ir iesākusies,visi ir baigie gudrīši atradušies,ir saaugusi liekuļu paaudze,man pietrūkst kaut kas uzspēlēts.
maskas,kuras bija karnevālos,tika saliktas uz cilvēku sejām,bet tagad tās tika norautas nost un izmestas mežos..
tieši tāpēc mežā,kad ir nakts un kad apkārt staigā traki cilvēki (kuri uzvedas kā vilki), ir visbailīgāk.
es nekad neesmu baidījusies iet ārā pa naktīm,tumsu cilvēku dēļ.
man bail no ēnām.
jo man šķiet,ka šīs ēnas ir savilkušas mūsu mestās maskas un tagad atriebsies mums par aizmiršanu.
kaut es varētu aizmirst.
kaut es varētu noraut maskas un palikt par asfaltu.
jo es arī nezinu kā ir pareizi.

es vairs tik bieži  nemurgoju šeit tekstus,piespiediet manu kāds,lūdzu,to darīt,ja ne-es zudīšu haosā.
__________________________________________________________________________________
asfalts,jo apakšā ir smiltis,viņas visas ir saspiedušās kopā (tie mazie graudiņi) un viņām ir silti un labi un tā. (tas ir grants ceļš). kurām palaimējas,tās kopā ar mašīnu riepām var uzlidot augstāk un redzēt ko vairāk,bet tad ir asfalts. tas nedzīvais un aukstais,kur visi ir salipuši kopā. ja kāds akmens sastrīdas,tad tikai var cerēt,ka pēc iiiillllga laika parādīsies bedre un viņi tiks prom. asfalts mums melo-tas patiesībā nemaz nav tik labs,jo grants ceļā ir dzīvība.
___________________________________________________________________________________

tas ir tas,ko es rakstīju savā otrā diensgrāmatā,kurā ir ziņas,kuras var lasīt visi.
es šodien varētu rakstīt visiem par visu,bet es to nedaru.
laiks ir nepielūdzami ātrs,man ir jāsteidzas,lai paspētu uz savu pēdējo atmiņas vilcienu,kurš aizgāja vakar.
vai aizdosi savas cerības manai vakardienas vilciena biļetei? cerības uz manu aizbraukušo laimi?