zāles smarža man neatgādina neko

Vakarnakti mēs pavadījām uz ceļa,laternas mūs apspīdēja un vējš
mūs sildīja. Vējš atpūta mums jautājumu- ko mēs mainītu,ja spētu
pagriezt laiku atpakaļ.
Viņām atbildes nāca ātri-kaut nebūtu sāpinājušas mātes. Es
nezināju ko atbildēt. Dodoties mājās,sāku domāt atbildi.
Domāju,ka atgrieztu to dienu,kad es aizbraucu no tevis. Iztēlojos
kā iekāpju vilcienā,bet pēdējā mirklī izlecu ārā,skrienu tev
pakaļ,lecu ap kaklu un... bet tad jau bija par vēlu.
Otrs variants ir pagriezt laiku mazliet ātrāk atpakaļ un braukt
pie tevis kaut nakts vidū,lai pierādītu,ka tu man esi ļoti
svarīgs. Tajā naktī es stāstītu,cik ļoti mīlu tevi,ka esmu
redzējus mūsu šķiršanos un sekas pēc tās- cik nožēlojama es
kļuvu,cik vēss tu kļuvi,bet...Tad arī diemžēl jau būtu bijis par
vēlu.
Viss bija jāmaina pašā sākumā,kad atzinies,ka mīli mani,bet es
vienkārši vēlējos pamēģināt.Es zinu,ka mīlēju tevi jau pašā
sākumā,tikai tev to neteicu.Es baidījos,ka man sāpēs.
Sāp tagad,tad viss būtu bijis labāk.

P.S. Sapnī es atkal biju pie tevis. Nekāda mulsuma,nekāda
spriedze. Mēs satikāmies,apjēdzām,ka šķiršanās bija kļūda. Es
sēžu tev blakus,tu uzliec man roku uz celi un saki,ka tev tik
ļoti pietrūka tas,ka vari pieskarties man. Mēs atkal bijām
laimīgi.
No rīta es vairs nevēlos celties,jo tikai miegā es vēl varu būt
ar tevi,vēl varu būt laimīga.

(teksts ir tapis pāris dienas atpakaļ,bet tas nemaina faktu,ka
man tu pietrūksti.kādēļ es nespēju tagad aizbraukt pie tevis un
vienkārši būt?kādēļ?)

Pārāk patīkami smaržo

Es jau domāju par septembri. Ir divi varianti- vainu es būšu kā elles briesmonis,kurš visiem bojās nervus un spļaus sejā neesošas patiesībai,vainu es būšu paklausīgais bērns,kurš beidzot mācās un domā par nākotni. Pagaidām es esmu nekas. Man rīt 5os no rīta derētu ar riteni aizbraukt uz tiltu un izplānot savu dzīvi. Es zinu jau nākotni- es neko neizdarīšu.

tu tikai sapņo

es esmu izkritusi no sabiedrības
lai vai cik ļoti es to censtos apslēpt-man vairs nav draugi
pati jau vien vainīga,nevajadzēja būt transformerim.
laikam  notiks viena no lielākajām kļūdām-es atsākšu ēst gaļu
pēc tam es raudāšu

ir vēss un saulains nelaiks

es sēžu šeit,tu sēdi tur. abiem mums ir karstas kafijas un kaut kas graužams. abi iestrebjam kafiju un pēctam graužam. cik sinhroni,mēs esam vienādi.
tu esi viens no lielākajiem draņķiem,nervu grauzējiem ,divsejcilvekiem un visādā citādā ziņā viens no sliktākajiem. bet nekas,es eju tieši tev pa pēdām.
man šķiet,ka tu esi vienkārši mani kaut kā piesējis un es eju pret pašas gribu par to ceļu. bet  varbūt es patiešām tāda arī esmu.
tu sagandēji sev tuvo cilvēku dzīves līdz pamatiem.
es tik tālu nevēlos iet.

ķīselis ir?

akvelns,es nemāku izklaidēties
vai precīzāk TĀDĀS kompānijās man nemaz nepatīk izklaidēties
bet nu tā jau nebūtu es,kura mūždien gaužas par notikušo
kurš ir drosmīgs ārā iet pa negaisu?
nejau nu es
bet es to darīšu

burbuļi iesprūda nebūtībā

katrud ienu sevi turpinu muļķot ar domu,ka iespējams jau viss būtu labi,ja tikai satiktos
bet šodien apjēdzu rūgto patiesību : nekas nebūs labi.
jo es vairs neesmu tā meitenīte ar rozā sapņiem un maigajiem vārdiem
jo tu vairs neesi tas pusisis,kurš bija vienkāršs un jauks.
tagad mēs esam sveši cilvēki,kuri ir pilni ar problēmām.

tā dažreiz notiek

kaķis tikko aizbēga no manis
nesen rakstīju :
es zinu,ka vientulība mani apēdīs. šaubos,vai tikšu atvemta.
tad nu šoreiz gribu teikt :
lai vientulība mani ēd. šaubos,vai spēs mani sagremot.
jo esmu veca un saprotu,ka ir daudz kas cits kā tikai draugi. nē,nejau draugi,bet laika nosišana ar cilvēkiem kopā.
beidzot iespējams savākšu savu galvu normālā stadijā,lai nebūtu man vairāk personibas dalīšanās.
iespējams.