vai slapji mati ir slikti?

man ir bail. patiesībā es esmu vēl trauslāka kā puteklītis. vai kā taurenis. vai jeb kas,kas ir trausls.
no kā man ir ļoti bail?

• no čūskām. ak vai,daudziem ir bail,bet man ir slimīgas bailes,ka mani šis rāpulis sakodīs. un paliks divi punktiņi. un visiem būs skaidrs nāves cēlonis-čūskas dzēliens.laikam jau visas bailes sākās,kad es biju maziņa,braucu ar trīsriteni un pārbraucu pāri čūskai. aizmetu riteni prom un bēgu.nē,es nekliedzu.bet vienkārši bēgu,kur acis rāda. tad tēvs paņēma viņu uz zariņa un aiznesa prom. neviens čūskām nekad nav darījis pāri,bet gan vienkārši paņēmis uz kaut kāda priekšmeta un aiznesis.es jau neskaitāmas reizes esmu iztēlojusies kā mani sakož indīga čūskai (vai kaut vai tas pats zalktis,bet tieši tai periodā,kad viņš ir indīgs) un es mirstu. nē, es viņām nepatīku un man viņas netik.
• no ēnām. tā ir mana fobija. man ir tik ļoti bail no atspulgiem,no ēnām,ka es citreiz tās sajaucu ar saviem iedomas rēgiem. man vienalga,es zinu,ka kāds mani vēro,ka kāds man nēpārtraukti seko. es zinu! es tik bieži esmu redzējusi ēnas,kad viņām nevajag būt. esmu redzējusi ēnas,kuras nav manas,bet iet blakām. esmu redzējusi dumjus atspulgus. esmu sabojājusi savu psihi.
• bail no kurluma. palikt kurlai man nozīmētu nedzīvot. ptfu,ptfu,ptfu,to es negribu. man ir jādzird visi sīkākie trokšņi,viss,kas risinās ap mani. ja es nedzirdu,man ir bail. vienmēr ir jādzird vai blakus nenāk kāda soļi,vai nebrauc mašīna,vai nekrīt kaut kas no gaisa,vai gaidāms kaut kas ļauns. es zinu kāpēc tā tas ir,es zinu,ka šī `manirjādzirdviss` turpināsies kādu laiku,kamēr mani nervi atgriezīsies normālā stāvoklī. bet pagaidām man ir bail.
• bail no slīkšanas. varu derēt,ka iepriekšējā dzīvē esmu slīcināta. ja es ievelku degunā ūdeni,man sākas panika. man domas apstājas,man ir tik ļoti bail. tādēļ man ir ļoti grūti peldēt,jo degunu es nevaru ielikt ūdenī. jā,atzīstu,ka man ir sadomazohistiskas tieksmes kā piem. man patīk ,ja mani žņaudz (jo man kakls ir vājā vieta un jā),bet tikai ne slīkt.
• vēl man ir bail no vientulības,ka nav ne viena. neviena paša. nē,es jau to varētu paciest,bet tikai tad es nēpārtraukti sarunātos ar skapjiem,gultām,sevi..un tāpat ir ar ignorēšanu. tas ir saistīti ar vientulību. ja mani ignorē,es jūtos tik nepārliecināta,tik nedroša. nezinu kādēļ,bet tā ir. es to ciest nevaru,ja tā ir un man ir bail !

tagad nespēju atcerēties no kā vel man ir ļoti bail. laikam no sevis,laikam no citiem. laikam no nekā un tai pašā laikā visa.
es esmu ļoti trausla. viens nepareizs pieskāriens un manis nav. man vajag drošību.

un nezinu kamdēļ tā,bet uzzinot,ka Freimanis nav,palika ļoti jocīgi. it kā nekad nav bijis īpaši tuvs vai kā,bet es nezinu,kaut kā tur pietrūkst. kaut kā es negribu ticēt,ka cilvēks,kuram vajadzēja dzīvot,vairs nedzīvo. bet tai pašā laikā pa zemes virsu staigā tik daudz ļaunu un nekrietnu cilvēku soļi.
es tevi atcerēšos.
izrādot cieņu tev,atvados.

get out of my way,loser. because I`m purrrfect.

uzmesta lūpa un tēloju,ka man ir `mīdontcareabaoutyyyou` garastāvoklis.
lai gan tā jau arī ir.man ir vienalga,lai tur vai kas.
ko tad man vajag? tikai nakts pastaigu, kaut ko saldu un lipīgu (kaut bieži saldi un lipīgi ir meli), mazliet jaukuma, pāris pļaukas pa seju un es turpinu dzīvot ! ūdens pudele vienmēr blaukus,kāds pārtikas produkts pucītim,mazliet pelni un es varu doties ceļā.
 ja man tagad kāds jautātu,kur es vēlos būt,tad noteikti tas būtu grants ceļš,vakars,kad saule riet, putekļi apkārt,silts vējš, pilna tūtiņa ar konfektēm un kāds jauks cilvēks.




es esmu pārlieku iedomīga. vismaz cenšos tāda būt.

pīles nemāk neslīdēt

es tagad vēlos raudāt un kaukt. par neko un par visu. ja es šodien ap 9 neiziešu laukā ar
Rōzmariju,tad visticamāk es ieripināšos gultā un raudāšu. šodien ir 17. janvāris. es neko
nevēlos atcerēties. jo esmu tikai dumšs cilvēks,kas dara vienas un tās pašas kļūdas,cilvēks,kuram pietrūkst,pietrūkst,pietrūkst.
nostaļģisko sajūtu pārņemta,izšķirstīju dumjos virtuālos ierakstus un izvilku pāris tekstus.
domāju,ka kādu dienu taps kaut kas līdzīgs. cik labi,ka jums šie teksti vairāk vai mazāk neko neizsaka. lai gan man tie ar tik daudzko asiocējas.
pagātne,tu mani nobendēsi!!! 

"..dzīvot nozīmē ar plastmasa lāpstiņu rakt betonā alu,cerot tur ierīkot baseinu."

"Atgādinu,tu esi nekas un būsi nekas,kamēr tu nomirsi."

"..un saules nav,ir tikai mākoņi un bērza galotnes,ir tikai sapelējuši sapņi un apkaltušas
cerības,ir tikai čīkstošas ilūzijas un izdomātas situācijas,ir puspilna ūdens pudele un
samudžināti vadi,ir tikai aizmestas grāmātas un saldā miegā guļošs minka,ir tikai tas,kas ir
un kas vairs nav,ir tikai acīs ziboši fakti un plēstas puķu dvēseles,ir drupusi pagātne un
kliedzoša nākotne,un saule vairs nav"

"māte saka,ka esmu varde,tikpat auksta un nejūtīga,lai gan es tā neuzskatu,jo patiesībā esmu
jūtīga,jo pat nespēju nogalināt savas papildus personības,tādēļ atliek tik turpināt ēst
ziepes,jo esmu dusmīga uz sarkano klausuli,jā"

"uzber banalitātei cukuru,lai spēju to ieēst,un to pašu izdari ar pārmetumiem un dzīves
realitāti.ietin mani tualetespapīrā tā,lai dzīve netiek klāt,jo Vaivaros man deva nomierinošus
līdzekļus,bet tagad man piedāvā bezmiegu."

"šim ierakstam nav nekādas jēgas,jo
es beidzot saprotu,ka esmu nūģis,jo
es nekad neatrisinu savas problēmas,jo
labāk man patīk no viņām slēpties,jo
man slinkums tās risināt,tādēļ
es esmu tik riebīga,tadēļ
es visu zaudēju,tādēļ
esmu vērsis-
spītīgs muļķis,bet
to es tikai tagad saprotu,bet
ir par vēlu,
kā vienmēr."

"darīšu kā Soņa teica- apvārdošu sevi tik tālu līdz pati sev riebšos un viss,kas ir ap mani.
tad es kļūšu akmens.
un tad sāpēs visiem,tikai ne man."

"Ēs guļu kaimiņšūpuļtīklā un man viss vienalga.
Kā ir ar Tevi?"

"Es nespēju pati sev noticēt un piedot"

"manam stāstam nebūs vārdi, jo laiks lien zemē tikpat ātri cik kurmji"

"Ļauj man būt normālam cilvēkam,kas ēdot dabisko kafiju saviebjas,kas vienmēr vēlas samīļot
ežus,kas nespēlē kārtējo Pelnrušķīti,Sniegbaltīti citu apmierināšanai,kas vienkārši neko
nemāk.
Vajag kādu spēcīgi vāju roku,kas iecirstu pliķi."

"Tevi varētu samīļot,nogāzt sniegā un apvārtīt ar sniegpūkām,kamēr tu kļūsti par
sniegavīru,bet to es nevaru,jo šis es ir tikai liriskais es,bet manas fantāzijas tev šķiet
bezsvarīgas un nesaprotamas,tāpēc labāk ielīst būtu skapī un ēst cukurvati."

"iedod man USB vadu ,kas derētu manai galvai,lai varētu visas atmiņas izlādēt ārā un rakstīt
jaunas. zinkā-sastrēgums."

"Pie mana čibrika sēžu,čīķstu par dzīves negodību..paskatos debesīs un bļauju-Dievs,kur tu
esi?!-un man virs galvas čotka uzlido vārna un apstājas,hāhā."

sievietes ir skaistas.

Nevaru ciest klusumu. Tādu,kad neviena skaņa netrīc gaisā. Tādu klusumu,kad uz uzdoto
jautājumu nevar sagaidīt atbildi. Tādu klusumu,kurā piejaucas klāt
nemiers,bailes,saspringums. Tāds klusums mani bendē nost,neļauj elpot. Tajā brīdī gribas
kliegt,tad tas nav iespējams,jo elpot ir nepanesami smagi. Tā pretīgā smakšanas sajūta tikai
tāpēc,ka ir klusums,spiedošs un neizturams klusums.
Nevaru ciest kliedzienus. Tādus,kuri ir pavēles formā. Tādus,kuri liek darīt kaut ko pret
paša gribu. Tādus,kuri ir agresīvi,kuri sit pa pirkstiem,kuri vēl vairākas stundas,iespējams
pat dienas,atbalsojas smadzenēs. Tādus,kuri pārtrauc esošo mieru un nekustību. Tajā brīdī
gribas aizskriet prom no kliedzēja,ieskriet kādā tumšā telpā,elpot cik vien lēni
var,aizspiest ausis drošības labad. Bet galvā dun kliedzošas,griezīgas skaņas,ir tik
nepanesami smagi elpot lēni. Tā pretīgā dīkšanas sajūta ausī tikai tāpēc,ka kāds
kliedza,skaļi un neizturami kliedza.
Nevaru ciest nesvarīgus jautājumus. Tādus,kuriem ļoti viegli var izsecināt atbildi.
Tādus,kuri nomaskē sekojošo un galveno jautājumu. Tādus,kuri uzrodas un nepamet prātu vēl
ilgi. Tādus ,kuriem var atbildēt ar pretjautājumu un neiegūt atbildi. Tajā brīdī gribas
pateikt jautātājam,ka viņš ir bezgala sekls un dumšs muļļa,gribas pacelties augšup un mētāt
atbildes,neelpot nemaz. Bet jautājumi ir tik azsvarīgi,tik kaitinoši,ka es uzkarstu un
nevaru neelpot,jo tas ir nepanesami grūti. Tā pretīgā sajūta,ka nespēj atbildēt uz
jautājumiem tikai tāpēc,ka no tevis jau to vien kā gaida,tikai gaida.
Nevaru ciest,ka esmu pretrunā ar sevi,nespēju pieņemt lēmumus,nevaru kliegt,kad ir
klusums,nevaru bēgt,kad kāds kliedz,nevaru lidot,kad jautā mazsvarīgus jautājumus.
Nevaru,bet ir jāvar,savādāk jau nevar.

kaķis mani nemīl

sēžu pie galda un dzeru Coca-Cola. to es nekad neesmu varējusi daudz iedzert,jo mani vienmēr
ir bendējuši nost tie burbuļi. iedzeru,jūtu,ka burbuļi skrien pa manu rīkli, un man paliek
slikti.
svece tiek nodzēsta,jo stiprā kanēļu smarža man uzsit papildus sliktumu (kaut kā dumji
skan). lai nu kā,esmu es,dators,Cola,domas un atkal es. un Viņš . un neviens.
izdomāju,ka tas laikam bija tikai sapnis,vai tikai murgs. varbūt man patiešām rēgojās,varbūt
patiešām es jūku prātā,bet tas mani dara nervozu.
vienu nakti nesenā pagātnē gulēju (kā jau cilvēki to mēdz darīt,ha). bija nemierīgs miegs.
un tad man pazuda realitāte. vai arī tā sajaucās ar manu sapni. lai nu kā,es pusveru acis un
redzu,ka man blakus guļ Jozefs (pieņemsim,ka viņu tā sauc). mani pārņēma nemiers-es tevi
nepazīstu,tu mani arī nē,tādēļ ko tu dari manā gultā??? man bija auksts. kā jau man. viņš ar
savām plaukstām apņēma manas plaukstas,teica,ka tās ir aukstas,aukstas. es sajutos tik
pasargāta. kaut ko noburkšķēju,ka viņš mani nedrīkst sildīt ,jo viņš nav Viņš,bet man bija
tik labi. pēdas,kuras ar bija aukstas,aukstas,piekļāvu klāt Jozefam. palika tik silts,tik
pasargāta esmu bijusi pāris reizes tikai. Jozefs vēl glaudīja manus matus un...
es aizmigu. (ja pieņemam,ka tas viss notika nomodā un es vienkārši juku prātā). kad jau es
pēc kāda laiciņa iesilu,nācās izstaipīties. es staipījos,iesitu pa Jozefa kājām un viņš
pazuda ! viss siltums no manis ar pazuda ! kā es sevi lamāju,ko man ,muļķei, vajadzēja
staipīties,bija tik labi un jauki. šaustīju sevi,lai gan tas jau neko nedeva. pēc kāda laika
atkal ieslīgu miegā.
sapnī viss bija kā vecās filmās. ar dzeltenu effektu,mazliet raustītiem kadriem. tur sēdēja
Jozefs un Viņš. (Viņš paliek par Viņu (ar lielo V),Viņš nekad nemainās). Jozefs bija tumšās
drēbēs,seju iespiedis starp ceļiem,klusēja. skatījos uz Viņu. Viņam bija sarkanbalti
pludmales šorti,kaut kāds raibs krekls,salmu dzelteni mati (kādi Viņam nav!) un tās acis..
acis bija kā dzidra baseina ūdens,tik spilgti zilas (tādas Viņam arī nav!). mazliet no tām
es nobijos,jo tajās es saskatīju it kā prieku mani atkal redzot,it kā nicinājumu,jo ļāvu
Jozefam sevi sargāt,it kā vienaldzību,jo mēs jau vairs neesam mēs (tagad esam es un Viņš).
kaut ko Viņš sacīja,mazsvarīgu laikam,jo nespēju atcerēties. acis stingri urbās manī,bet ik
pa laikam šaubīgi palūkojās apkārt. bailes. es apsēdos lotospōzā un tikai vēroju Viņa acis
un Jozefa ķermeni. man Viņš tik ļoti pietrūkst tāpat kā tanī dienā,kad es raudādama
aizbraucu,bet pat šājā mirklī es Viņam nespēju pieiet tuvāk,kāda aizsargbarjera,kāds Ķīnas
mūris ir starp mums.
pamostos. neko nesaprotu. Jozefs patiešām pa nakti bija pie manis? bet viņš taču nezin,kur
es dzīvoju un viņš vispār iekšā netiktu. varbūt viņš ir kā Edvards un lien pie manis kā pie
Bellas,lai sargātu mieru. nē,pati neticu šīm muļķībām. un Viņš? kāpēc tad Viņš nenāca mani
sargāt?
visu pārējo dienu esmu apātijā. neatšķiru realitāti no fantāzijām. es jūtos
slikti,nepanesami sagrauta. katru nakti,kad ieraugu Viņu,pārcilāju vecās atmiņas un neko
īpašu neatrodu. viss tas pats-laimīgie mēs un tad vairs nekā.
lieku puzli. galvas puzli. zinu,ka starp mums notika kaut kas,ko es nezinu,bet tu gan. es
sevi muļķoju,ka tu nāc pie manis sapnī,skaidro puzles gabaliņus,lai puzli es varētu
sastiprināt kopā,bet man nesanāk.
man nesanāk,tāpēc es esmu tik neapmierināta ar sevi.
man ir vienalga (nav gan),Colas man vairs nav,svece vairs necērt nāsi,man ir bal,bet es
atkal iešu tumsas pastaigā. es smoku no tā,ka nav gaiss,nav cerības,kuras verētu piepildīt.

pamēģini nedomāt

vienmēr esmu domājusi,ka manī jau kaut kas slēpjas. esmu ticējusi,ka esmu dzimusi rakstniece, gleznotāja, rokdarbniece,floristikas bērns vai vēlsazinkas.
ātri sapratu,ka neesmu gleznotāja,jo ,apskatot manus iepriekšējo gadu darbus, es saviebos. un man tā šķita māksla? nekas vairāk,kā zimuļa,krīta,vai citu krāsu izķēpāšana. labākais,kas man ir sanācis, ir pazudis. lieki piebilst,ka guašas es pavisam nemāku izmantot,jo neesmu izšķērdīga,bet viņām patīk tādām būt.
rokdarbniece bija viena no manām nenormālajām iedomām. ja es pat šūt nemāku,kā es varu ko citu mācēt? man viss sanāk tik pavirši. apskatot,ko esmu izveidojusi,paliek kauns,jo izskatās,ka to taisījusi 1.klases skolniece ar skolotājas palīdzību. un es ar līmi pat neprotu apieties,vienmēr noķēpājos,aplīpu kā tāda neveikla radība. nē,es nemaz necentīšos vairs ko taisīt.
floristikas bērns es biju tikai bērnībā,kad man patika to darīt un kad man bija idejas. tagad es varu tikai apbrīnot citus,kuri māk trīs puķes un 2 pērles izveidot par īstu mākslas darbu.
paldies Dievam,ka nekad neesmu domājusi,ka varu būt pavāre. tas tik būtu skats,ja es mācētu gatavot ēst. kā jau iespējams esmu minējusi,esmu ļoti tizla un viss man saplīst. ja nesaplīst,tad es pārāk daudz salieku nepieciešamās izejvielas. nemaz negribas atcerēties kā cepu siermaizes,jo eļļa man šķiet,ka ir daudzdaudz jālej un es to arī labprāt daru.
diemžēl vēl prātā ir tā dumjā cerība-bet tu taču varī būt visai laba rakstniece. es cenšos to dumjo balstiņu,kas ar mani mēdz sarunāties vai pareizāk būtu teikt strīdās,apklusināt,bet viņa ir spītīga. liek man apskatīties senos ierakstus,paklausu un palasu. un tad es jūtos tik labi,jo tie raksti ir tik haotiski,tik nesavaldīgi,tik brīvi. un man tas patīk,tas ir pat labāk,kad skolotāja pasaka,ka visiem maniem domrakstiem ir labs saturs,tikai kļūdas,ak vai,kļūdas.
labinelabikādastarpība,es zinu,kas manī slēpjas-izcila lasītāja. jā,man patīk daudz un dikti lasīt,ja vien acis tā nenogurtu. ja bibliotekā es vairs nevaru sev paprātam atrast grāmatu,ieeju kādā internetvietnē,atveru ļoooti daudz cilnes ar rakstiem un lasu. un lasu,un lasu,un lasu,un lasu. tādēļ es esmu atvērta jauniem blogiem un lūdzu jūsu palīdzību,lai iesakat,ko lasīt.
un tad rakstu,un rakstu,un rakstu.
un tad domāju,un domāju,un domāju.
bet tas nav būtiski,es pazaudēju savu domu,es nezinu,ko rakstīt,ko nerakstīt.
es gribu atkal tikai lasīt,un lasīt,un lasīt.
epifānijas,prozas,miniatūras,citu cilvēku sažņaugtās domas,vienalga.
nu,tad es atkal taisos lasīt,lasīt,lasīt.

aizmirsti par lasīšanu,man ir saules trūkums organismā. brutāls un nepanesams saules trūkums organismā. man ir divas saules un abas man trūkst.
Tev netrūkst?

nav

datorā uz mani lūkojas mapīte ar nosaukumu 'LIELIELIE'. tur atrodies tu. tavas saldās īsziņas, mūsu rupjais čats,izbalējušās bildes,mani apraksti par tevi,daži atlasītie komentāri. meli,kuri bija īsti.
 mape gaida rindu,kad viņa tiks ierakstīta diskā. disks gaida,kad viņš tiks iemests aploksnē,kur stāv tavas vēstules,zīmītes,manas zīmītes. aploksne aizlīmēsies,ar trekniem burtiem būs rakstīts 'LIELIELIE' ,un aploksne tiks paslēpta. dziļi,dziļi,lai es tevi aizmirstu,lai nekā vairs nav. es to negribu,bet es negribu atcerēties,cik es biju laimīga.
datorā uz mani lūkojas mapīte ar nosaukumu 'LIELIELIE'. es viņu papildināšu un tad noslēpšu.
es gribu būt atkal laimīga,tikai šoreiz bez meliem.
'LIELIELIE'-cik dumji sanāk : tu ,kas man kādreiz bija viss,esi palicis par parastu mapīti,par atmiņu rēgu.
es zinu,ka ilgi netikšu tev pāri,bet pagātne ir pagātne,un nedrīkst jau aiztikt līķus.

'LIELIELIE'.

aizsargāto cilvēku saraksts pastāv?

es ļoti labi apzinos,ka es nespēšu līdz pavasarim mazo ķiparu izvilkt dzīvu

es ļoti labi apzinos,ka viņam ir tik lielas briesmas manā mājā

es ļoti labi apzinos,ka mans kaķis ir viņu jau nolūkojis pusdienām

es ļoti labi apzinos,ka drīz viņš var noslīkt cukurūdenī

es ļoti labi apzinos,ka viņam ziemā ir jāguļ

es ļoti labi to visu apzinos

BET MAN TIK ĻOTI GRIBĒJĀS,LAI VIŅŠ DZĪVO !!!

unfortunately you were right,I`m miserable.

kaķis guļ un nedomā

rīt atkal jau tā skola un es varēšu atkal vienkārši smieties par ļoti dumjām lietām,bet man bija izveidots šitāds saraksts ar lietām,kuras vēlos izdarīt. maz,bet tomēr.

1. nē,neizdarīju gan,un labi vien,ka neizdarīju

2.kur man bija prāts kaut ko tādu rakstīt? neizpildīju.

3. pat šis nenotika. : (

4. kas ir kaut kas jauks? es sataisīju vecos auskarus,skaitās?

5.haha,šis man sanāca! un esmu priecīga par to.

ir vēl šodiena,lai kaut ko no šī saraksta izpildītu,bet ... bet nē.

vēl man vajadzēja,lai man notic. es sev noticēju. 

p.s  man ir mērķis sēdēt pie datora,interneta ļoti maz. tikai blogspot.com,draugiem.lv,twitter.com ātri aplūkot un 

ATĀ!

ak ,

jā,es esmu katastrofa
jā,es veikalos gāžu priekšmetus,manekenus,strīdos ar pārdevējām
jā,es nemāku gatavot ēst, es nemāku audzēt augus
jā,es esmu riebīga,ciniska,kaitinoša,
bet kādēļ tad tas muļķa taurenis vēl turās pie manis?
bet kādēļ viņš jau 3 dienu ir dzīvs?
pie manis!
es viņu baroju ar cukurūdeni un ceru,ka viņš izturēs līdz pavasarim
šis sīkais kukainis pierāda,ka es neesmu tik nemaz bezcerīga,ja vēl neesmu nobendējusi viņu

nu tad,laiks rādīs!

ak,šis man prasīja daudz pacietības.

ir vakars,tagad jau laikam skaitās nakts. it kā jau man vajadzētu iet gulēt,bet it kā varu arī neiet. man tāpat ir slapji mati (man viņus slinkums žāvēt) un es zinu,ka varu gulēt vismaz līdz pus10. vēlāk nevaru celties,rīt jāpalīdz Pēkšķim,jasastāda kompānija.
uz mani skatās Narvesen krūzīte,tukša. ak,cik es biju laimīga,kad es viņu šodien nopirku-karstu Narvīššokolāddzērienu. ja vien man rīt nebūtu žēl nauda,nopirktu vēl,bet nauda ir jātaupa.
es zinu,ka cilvēkiem nepatīk lasīt visu pēc kārtas,ir vienmēr jāatstāj izvēle,tādēļ es esmu laba un esmu visu salikusi pa punktiem. izvēlies,kurš tevi interesē un -uz priekšu!

•  2010. gada pārskats 

Paldies teikt nav cilvēku dabā. "Paldies" un "piedod man" ir divi visgrūtāk pasakāmie vārdi,jo cilvēki nespēj piekāpties,ir augstprātīgi,lepni. Aizejošam gadam nav iespējams pateikties,jo tas nav dzīva būtne, aizejošo gadu veidoja iepazītie cilvēki. Var pateikties tikai aizejošā gada cilvēkiem,kuri padarīja šo gadu aizraujošāku.
Šis gads man ir bijis īpaši raibs,piedzīvojumu pilns. Protams,pārējie gadi arī ir tādi bijuši,jo ar mani jau savādāk nevar notikt,bet tieši šogad cilvēki ir mani grāvuši,cēluši,iespaidojuši. Veidojuši manu `es esmu` un reizē `es neesmu`. Paldies viņiem!
Sākas 2010.gads. Pilns ar jaunām cerībām,satraukumiem,apņemšanos. Atceros,ka mana dzīve radikāli sāka mainīties jau janvārī,jo tad es biju Vaivaru sanatorijā.Izbaudīju brīvību,varēju tēlot citu sevi,es varēju bezgala daudz domāt. Man ar to pietika. Esmu pateicīga ārstiem,kuri mani ieveda sanatorijā,jo tieši sanatorijas dēļ es kļuvu laimīga. Pēc sanatorijas es pārstāju ēst dzīvnieku atliekas-gaļas izstrādājumus. Sen bija laiks. (tik žēl,ka organisms tagad kļuvis vājāks.)
Es maz atceros,ļoti maz.Laikam to visu nemaz nevajag atcerēties,bet zinu,ka nu es esmu pieaugusi. Līdz jūnijam es biju maza meitene ar plaukstošiem sapņiem,ar mūžīgu smaidu,viss šķita tik viegls,jo man bija laime. Ak,kā man tā pietrūkst! Bet laimei laikam nepatīk mazi bērni,tā sagrāva mani. Bet nu es klusēju,paldies nespēju pasacīt. Jūnijā arī pabeidzu skolu. Cik esmu jau liela,haha.
Jūlijs. Es vairs neesmu es jeb es meklēju sevi. Dzīve ir pretēja kā bija pagātnē,un man ir vienalga. Ar draugiem dodos trakos piedzīvojumos kā putu ballīte,brauciens uz Sekli,Jāņi un citas izpriecas. Jūlijs un augusts vairāk vai mazāk aiziet slīcinot sapņus peļķēs,guļot veselu mēnesi pie Pēkšķa (teicu,ka būs anonimitāte),es mainos.
Un sākas atkal skola,sākas jauns mācību gads vidusskolā. Ir jauni cilvēki,un man ir jāmācas dzīvot. Sākumā es nespēju pieņemt klasesbiedrus,man pietrūkst vecā dzōve,vecais klases sastāvs. Notiek pārmaiņas,jo man ir jauni draugi ,ar kuriem es varu smieties līdz elpas zudumam,bet diemžēl vecie draugi ne vienmēr spēj pieņemt jaunumus. Mani atkal grauž. Es stāstu sev pasakas,izdomāju jaunas dzīves ainas. Un es sajūtu,ka manā iedomu pasaulē ir labi. Ar laiku mani grauž jau mazāk,nomierinājās.
Ir novembris. Man sāp kā vēl nekad. Man pietrūkst cilvēcības,sapratnes,jo neviens vairs nav,jo neviens nespēj saprast manas bezsakarīgās domas,manas cerības nespēj piepildīt. Cilvēks bija un vairs nav. Bet es spēju pateikt viņam "paldies" un "piedod man". Nesaņemos,lai pateiktu,ka viņš man pietrūkst. Un tad,ak vai,viņš iegrūž mani dubļos un atstāj tur,kārtējo reizi sagraujot manas ilūzijas. Un ko es? Es paguļu tajos siltajos,nežēlīgajos dubļos un beidzot saprotu,ka esmu viņam pateicību parādā. Es pasakos viņam,domās,jo viņš man parādīja realitāti,parādija ,ka nekā nav un nebūs.
Decembris. Atzīmes nekad nesatrauks mani,skola mani neinteresē,jo skolotājas māca lietas,kuras nevajag. Nē,nevajag un viss. Un decembrī es rakstu vēstules,es saku paldies cilvēkiem. Visvairāk tiem,kuri mani ir grāvuši,un tiem,kuri neļauj man sapūt. Visas ielieku kastītē,nevienam neaizsūtu,jo es negribu,lai es viņus atkal sāpinu,tikai ne šoreiz.
Cilvēki mani ir mainījuši un turpinās mainīt,bet ,pateicoties viņiem ,es spēšu atrast savu vienīgo un patieso `es`. Mani biedē,ka jaunajā gadā es atkal varētu krist,bet es zinu,ka būs cilvēki,kuri cels mani un ka man atkal nāksies pateikties.

(domraksts,kurš sabaidīja latviešu valodas skolotāju)       

• kā es sagaidīju 2010.gadu  

Jaunais gads sagaidīs labi,cik labi vien bija iespējams. sīkumos šoreiz neiedziļināšos.sīkumi visām lielajām lietām traucē attīstīties.
pa dienu aizbraucu pie mošķa ( es viņu mīlu,viņa to nezin,es viņu pārlieki daudz sāpinu,savādāk es nemāku. ) pienāca pulkstens pus10 vakarā,kad izdomājām,ka iesim līdz pilsētas centram sagaidīt jauno gadu. ceļš likās īss,jo runājām (ar viņu es varu tēlot gudro un stāstīt,ka man nepatīk cilvēki). par cik bija auksts,aizgājām uz TLH,lai pasildītos un nopirktu dubulto šokolādi no kafijas automāta (es laikam kļūstu atkarīga). apsargs pateica,ka vēlāk vairs nevar iet,jo ir slēgtais pasākums. sazvanīju brāli (viņš nav mans īstais brālis,bet nu tuvu tam jau gandrīz). viņš piekrita atnākt. bija auksts,tumšs,veikali ciet,sēdējām slimnīcas pieturā un smējāmies. man patīk,ka mēs viemēr smejamies. un tad nu man tik ļoti sakārojās ēst,ka izlūdzos brālim,lai viņš aiziet uz mājām pakaļ baltmaizei. pa ceļam izgudrojām kārtējās pasakas,kārtējās dzīves ainas un es dabūju baltmaizi!
centrs,pie egles. pirms 12 sākām kurināt brīnumsvecītes un taisīt brīnumsvecīškaujas. ak vai,ak vai,ak vai,mazie bērni. tad no nekurienes uzradās spiedzēja un sāka stāstīt,cik jauki,ka satika mani. savu Pēkšņi nevaru sazvanīt,kur gan viņa ir?
un tad cilvēki sāk skaitīt 10 sekundes atpakaļgaitā. es fiksi izvelku tukšās glāzītes (kur pirms kādas stundas bija ielieta dubultā šokolāde),ieleju tur ūdeni,un iedodu mokšņim un sev,brālim nesanāk. kādēļ ūdens? jo orģināli (nekā to šampanieti),jautrāk,veselīgāk. saskandinam un uguņošana (kuru nu nebija īpaša). un tad sazvanu Pēkšņi (ak jēl),satiekamies un apķeramies un un un... ir tik jauki. man ir blakus mokšķis,pēkšķis,brālis. protams,ka arī spiedzēja ar savu bf un bondzis,bet tas vairāk vai mazāk fonam. es zinu,ka mājās ir mierīgi un tad es sajūtos tik laimīga (pasmaidu). tālāk vērts nav aprakstīt,jo man bija paties` labi. atpakaļceļš ,protams,bija grūtāk noejams,bet mēs to paveicām. paspējām vēl noskatīties filmu `2 nedēļas,lai iemīlētos`,kura man,par brīnumu ,patika. romantiskā komēdija iespējams.
lai nu kā,gulēt iegāju tik ap pus7 no rīta un pagulēju ar kopumā 2 vai 3 h,bet tas nekas,visu pārcietu.
ja jau saka "kā jauno gadu sagaidīsi,tā visu gadu būs" ,tad man sanāk,ka ar ļoti daudz staigāšanu,smiekliem,laimi,domāšanu. samērā pozitīvi.
iespējams,ka šī bija jaukākā Jaungada sagaidīšana manā mūžā,un es zinu,ka būs vēl citi labākai,jaukāki,atmiņā paliekoši. 

manas apņemšanās? atklāti sakot-es nemaz nezinu.
sarakstu es izveidošu,tikai citā dienā,citā reizē,kad es visu sīki izplānošu.
šoreiz viss. šoreiz es atkal esmu priecīga.