26.12.11
zaļo gaismu melnums
Uz kartiņas stāv glīti uzrakstīts novēlējums "Priecīgus Ziemassvētkus" un uzzīmētas dažas skaistas sniegpārsliņas. Es Tev neatklāšu,ka kartiņas otrā pusē ir redzams miris Salavecis un eglītē pakārts spridzeklis.
18.12.11
Bāra bērnu māte bāra
Vajag mazliet vairāk neprātu,lai sašķaidītu telefonu,datoru,skapi,galdu,krēslu,grīdu,lohus,iedomas,bailes,iedomību,slinkumu,vieglprātību,uzrakstīto,izlasīto,uztaisīto,pagatavoto,neapēsto,salauzto,nevajadzīgo,galvu,sāpes,bezcerību,viedokļus,uzbāzību,vienkāršo,neinteresanto,nepabeigto,aizmirsto,veco,jaunāko,sienas. Sagriezt 585 lapaspuses biezu grāmatu pa burtiņam,pēc tam radīt no tā,ko jaunu. Vai labāk sašķaidīt.
15.12.11
Nepareizo parasti pareizā tas
Paslēpties,paslēpties,paslēpties. Izolēties no sabiedrības,izolēties no visiem iekšējiem dēmoniem un palikt neredzamai,aizturot elpu,izpūšot gaisu. Kļūt par izolātoru,kas nevis nelaiž klāt elektrību,bet gan dumjus cilvēkus. Ietīties gumijā. Vai aptīties ar skoču. Aizdedzināt apvalku,pētīt kā miesa maina nokrāsu,pētīt citu reakcijas,kad bļauj ciešanas.
Pasargāt,pasargāt,pasargāt. Nosargāt sevi no citu domām,pasargāt Tevi no manis. Negatīvā lādiņa apvalkā pietuvoties pozitīvajam lādiņam,sajust pievilkšanos. Notiek kas vairāk.
Pazaudēt,pazaudēt,pazaudēt. Zaudēt visu nevērtīgo un palikt tikai kā kodolam. Atrasto nosargāt,izdomāto aizmest. Iemest tieši sausu zaru saišķī,pievienot elektrību. Lai sadeg,lai pelni aizvējo prom kopā ar robotiem.
Palīdzēt,palīdzēt,palīdzēt. Līdzēt ar nevajadzīgu ieteikumu,līdzēt ar smaidu. Uzgleznot sajūtas un uzdāvināt kādam savu gandrīz atdzisušo siltumu. Noklausīties saraustītajās elsās un mierināt ar ticību.
Para. Para. Paralizēts. Blenzt tukšumā un sajust notikumus. Ielīst kādā mazā aizgultas spraugā un gulēt kopā ar sapņiem. Aizmirsties iztēlē un mainīt parasto.
11.12.11
Par daudz mazuma
Prāts ir fenomenāls. Tam nav atbilde uz pat tik vienkāršu jautājumu "kādēļ gan es naktīs eju pastaigā". Kāda gan tā ir pastaiga? Bēgšana no nesaprotamā,kāju kustināšana uz kādu jau izdomātu galamērķi. Citos gadījumos pat rāpošana (tad,kad kerzas ir nograuzušas papēdi,un katrs solis paver iespēju sāpēm iegriezties dziļi pēdā gluži kā ar dzeloņdrāti glāstīt miesu no iekšpuses.vai arī kad celis izdomā apgriezties uz otru pusi,tādejādi cenšoties pavēstīt,ka ceļš ir bīstami slidens un ka uz priekšu ir paredzamas kādas briesmas),bet galvenais-lai notiek kustība uz priekšu! Un gaidāmajā nav nekā īpaša. Tikai adrenalīna pacelšana,jo ir taču tāda lieta kā klaiņojoši suņi un mašīnas,nepatīkami cilvēki,drūmi meži un slideni pakāpieni,piloši jumti,draudoši atspīdumi. Kur ir jēgesošā pastaiga? Nu tāda,kurā apbrīno apkārtni,debesis,sakārto sapinušās domas(pieņemu,ka domas ir gluži tas pats,kas austiņas,jo abiem ir tieksmes sapiņķerēties jebkādā veidā un vietā),izbauda austiņās skanošo mūziku? Man tādas pastaigas nav. Tad kādēļ es vakaros/naktīs eju staigāt,katru rītdienu? Var taču staigāt dienā,var taču vispār nekur neiet un palikt siltajās telpās,paveikt nepabeigtos darbus. Prāts kaut ko līdz galam neatklāj,kaut kam ir sagatavojies,kaut kur grib aizvest,kaut kad grib parādīt ko īpašu. Tikai neatklāj iemeslus.
Ja es pati nezinu atbildi uz šo jautājumu,ko lai es atbildu savai mātei,kurai manas nakts pastaigas ir apriebušās? Atbilde,ka nezinu,nelīdz. Izskaidrojums,pat ja viņa saprastu,nepārliecinātu. Tādēļ man atliek skandināt par nakts putniem. Vai arī uzsākt strīdu par dvieļiem,kurus,manuprāt,viņa kolikcionē,-bezjēdzīgi,neizprotami. Gluži tā pat kā nakts kustība.
Prāts ir fenomenāls! Nezin pat atbildi uz vienkāršiem jautājumiem.
05.12.11
kurpju šņores galva
vakarnakt biju 20 min īsā pastaigā,vēroju krītošas lidmašīnas un vienmēr stāvošās zvaigznes,dubļu samērcētās peļķes,domāju nenozīmīgas domas un cerēju,ka mani neviens nedzird,bet mani soļi bija pārlieku skali,tāpēc paslēpojs pie tuvākās ēkas sienas,kurai no jumta pilēja smagas un spēka pārpilnas lāses tieši uz manas spēka iztukšotas,bet starojošās rižās galvas,un tieši tajā brīdī mazlietiņ sajutos kā Ņūtons,kuram uz galvu uzkrita ābols,bet lāse bija tomēr mazāk ģenialitātes pārņemta,tāpēc es neizdomāju nekādus jaunus fizikas likumus,bet tomēr ,ejot mājās,gandrīz iekāpu lielā peļķē,jo nodomāju,ka tas ir asfalts,bet labi,ka reaģēju pietiekami ātri un sapratu,ka tas ir tikai apmāns,gluži kā jebkas cits naktī,jo patiesībā arī krūmi naktī paliek krūmi. aizmirsu pieminēt,ka pa ceļam ēdu baltmaizi,kura nezināmu iemeslu dēļ garšoja citādāk,bet tas laikam tikai tāpēc,ka es baidījos no suņiem,jo baiļu ielenkumā mainās garša pat dzirdei.
bet tagad man drīz būs jādodas mājās,bet man ir ļooti bail to darīt,jo es zinu,kas sagaida,bet man ir jāstājas pretī bailēm,es taču izlasīju ohso grāmatu un tagad esmu daudz gudrāka,bet tas neko nemaina,man ir un būs bail.
vļjāāā
bet tagad man drīz būs jādodas mājās,bet man ir ļooti bail to darīt,jo es zinu,kas sagaida,bet man ir jāstājas pretī bailēm,es taču izlasīju ohso grāmatu un tagad esmu daudz gudrāka,bet tas neko nemaina,man ir un būs bail.
vļjāāā
28.11.11
putekļu mēsli
Putekļu jēga ir mirt. fuj,nē,tālāk es to mēslu neturpināšu,kur prieks rakstīt pa putekļiem? labāk došu jums kaut ko mazāk sūdainu,varbūt pat ģeniālu. haha,kā tad.
____________________________________________________________________________________
Rakstu ar pildspalvu,kas izskatās pēc strausa, tikai galva kaut kur pazudusi tāpat kā manējā. diena ir ieaugusi rutīnā un es esmu ieaugusi jēlībās,jo runāju par putekļiem (kam nav jēgas!),,nemāku lietot "par"un "pa",ēdu ābolus no kuriem man sāp vēders,domāju ģeniālu plānu kā piekaut vienu čali (aizstāvot citu,sev nepazīstamu),piesakos uz lugu,lai varētu izgāzties,saņemu jokainu vēstuli ar piedāvājumu iziet sapīpēt,sajūtu vēmekļus un turpinu ēst diezgan reti un maz. pastaigas jau gandrīz ir zudušas (cilvēki vainīgi),izeju līdz stadionam,apsaldēju seju,iesperu miskastei,eju mājās.tāpēc es vakar vētrā nekur negāju-nav jau vairs seja ko aizpūst. skolā turpinu nemācīties,lādēju dziesmas,sapņoju par tikšanu prom,pieķeros jauniem cilvēkiem. skaidroju,ka viss ir sūds tikai hvz kāpēc šķiet,ka tas sūds esmu es,jo saraudinu topošo psiholoģi,neguļu vairākas dienas,tad mēģinu atkopties ar diendusām,cenšos pievērst lieku uzmanību,turpinu slēpties un baidīties.jāizrok ala un jāielien tur kādu brītiņu. tas man šobrīd tiešām noderētu,jo es negribu,lai man atkal sāp,lai atkal ir jākļūst jaukai un mīļai kāda es patiešām neesmu. negribu,lai beigās es atkal esmu nevis piemīlīgā,bet nožēlojamā.
ja tevi šokē,ka tev ir vairākas ēnas,tad man to ir vesels mežs. tāpat ir arī ar sajūtām. daudz par daudz,ņem cik gribi!
alas rakšanai vajadzīga lāpsta,man ir tikai pogas. no tām var uzšūt kaut ko jauku,var izmētāt pa istabu un nogriezt tos sasodītos griestus. jā,ar tām pogām!
____________________________________________________________________________________
Rakstu ar pildspalvu,kas izskatās pēc strausa, tikai galva kaut kur pazudusi tāpat kā manējā. diena ir ieaugusi rutīnā un es esmu ieaugusi jēlībās,jo runāju par putekļiem (kam nav jēgas!),,nemāku lietot "par"un "pa",ēdu ābolus no kuriem man sāp vēders,domāju ģeniālu plānu kā piekaut vienu čali (aizstāvot citu,sev nepazīstamu),piesakos uz lugu,lai varētu izgāzties,saņemu jokainu vēstuli ar piedāvājumu iziet sapīpēt,sajūtu vēmekļus un turpinu ēst diezgan reti un maz. pastaigas jau gandrīz ir zudušas (cilvēki vainīgi),izeju līdz stadionam,apsaldēju seju,iesperu miskastei,eju mājās.tāpēc es vakar vētrā nekur negāju-nav jau vairs seja ko aizpūst. skolā turpinu nemācīties,lādēju dziesmas,sapņoju par tikšanu prom,pieķeros jauniem cilvēkiem. skaidroju,ka viss ir sūds tikai hvz kāpēc šķiet,ka tas sūds esmu es,jo saraudinu topošo psiholoģi,neguļu vairākas dienas,tad mēģinu atkopties ar diendusām,cenšos pievērst lieku uzmanību,turpinu slēpties un baidīties.jāizrok ala un jāielien tur kādu brītiņu. tas man šobrīd tiešām noderētu,jo es negribu,lai man atkal sāp,lai atkal ir jākļūst jaukai un mīļai kāda es patiešām neesmu. negribu,lai beigās es atkal esmu nevis piemīlīgā,bet nožēlojamā.
ja tevi šokē,ka tev ir vairākas ēnas,tad man to ir vesels mežs. tāpat ir arī ar sajūtām. daudz par daudz,ņem cik gribi!
alas rakšanai vajadzīga lāpsta,man ir tikai pogas. no tām var uzšūt kaut ko jauku,var izmētāt pa istabu un nogriezt tos sasodītos griestus. jā,ar tām pogām!
rudeņos pazust
Esmu naiva govs,kura aizvakar pārvērtās pa sivēnu un vārtijās uz grīdu no smiekliem,bet pa laimi pārējie cilvēki zina manu lielisko stulbuma personību,neiebilst,bet pievienojas kopīgai smieklu un dumju tekstu šaltij,kurai nebija un nav nekāda jēga,bet patiesībā jēga nav nekam,nekam,izņemot pāris tūkstoš lietas,kuras kaut kā padara to dzīvi interesantāku,savādāk šis trakais vējš un vilinošā tumsa būtu mūs iepūtuši kaut kādā debīlā griestu šķirbā,kur viss griežās un trako,un kliedz,un dejo un kuru ciet aiztaisīt nevar,jo tā griestu šķirba ir tikai iztēle,tāpat kā viss pārējais,kas reiz pazudīs,jo,kā jau teicu,jēgas nav,dzīves ir pa daudz un to mēs nemākam izmantot,tāpēc saslēpjam visu savā atmiņā,notēlojam kārtējo izrādi ar emocijām,bet vienatnē pētam tās sķaudošās griestu šķirbas un dzeram siltu benzīnu,lai prāts sadegtu ātri un bezsāpīgi.
15.11.11
walk away to save your face,jk,gtfo
klausos placebo uz riņķi,kaifoju,graužu končas.
metu konču kartupeļlielumā,ķeru ar muti un ceru neaizrīties. pārsitu lūpu.labāk nekā staigāt
ar ziliem riņķiem,labāk nekā katru vakaru bēguļot. taisu savā prātā kārtējās operācijas i un
citus akmens piedzīvojumus.
ceru uz kādu mazumiņu zaļumiņa un gurķiem. naudas ir. neko nepērku. laikam esmu kļuvusi
baigā īgņa.vai arī šausmīgi taupīga. it doesn't matter anyway.
priecājos,ka neesmu vēl nomirusi un apsveru iespēju sevi mocīt.tik pat ātri šo ideju
aizmirstu,jo nesen jutos kā tāds atspārdīts kurmju rakums-neko nedomāju un klusi šņukstēju.
ošņāju smaŗžas un kaut kur krītu. vieglāk.vismaz nav kārtējo reizi jāguļ savā gultā un
jāsaka a. es nekliedzu,es vienkārši cenšos izmest burtus no sevis.
domāju mainīt šeit izskatu un mainīt savu seju. kārtējā operācija i,kura tā arī nekad
nepienāk,bet tomēr viss mainās.jācer,ka kaut kas nāks prātā sakarīgāks nekā kaut kāds my ego
ride.
gudri muldu un ceru uz kaut kādu laimīgu momentu.kurš cits gribētu sildīt atmiņas
čajņikā,saliet tās siltas krūzītē,pievienot cukuru un dzert,kamēr vemj?
gribēju būt kaut kāda krutā čiksa,kura saka visu,ko domā,bet nekur tālāk netieku,no citiem
man vienkārši bail. es taču nevaru svešam cilvēkam rakstīt,ka tu izskaties pēc mopša vai arī
autobusā sēdošai meitenei pieiet klāt un pateikt,ka es viņu pazīstu un mīlu.svešam cilvēkam
tā nesaka.
skrienu naktīs krosu,turu savu plaušu,spārdu ābolus augšup pa kalnu,guļu uz aukstu
asfaltu,staigāju ar atstarotāju,kabatā turēdama. ceru,ka neviens lohs mani neatpazīs.
atpazīt,tāpēc jau lohs.
nekas nekad nepienāk,turpināšu gaidīt pusdienas,netērēt kabatsnaudu un tad nopirkt sev
mazliet dilles. vienai. vai arī kaut ko mazliet jēdzīgāku.
vienalga,ne? Placebo-The Movie On Your Eyelids jau kuro reizi,kaut gan ir tik daudz cits ,ko
klausīties. kaut vai Tori Amos,kurš kaut kādā veidā ir nonācis manā playlistā.
šovakar iešu gulēt tāpat kā pārējās naktis un sapņošu kaut ko debīlu. vai nu lidošu,vai nu
staigāšu pa kaut kādu mājas palodzi 2333587stāvā.
vai arī negulēšu,galīgi vienalga.
metu konču kartupeļlielumā,ķeru ar muti un ceru neaizrīties. pārsitu lūpu.labāk nekā staigāt
ar ziliem riņķiem,labāk nekā katru vakaru bēguļot. taisu savā prātā kārtējās operācijas i un
citus akmens piedzīvojumus.
ceru uz kādu mazumiņu zaļumiņa un gurķiem. naudas ir. neko nepērku. laikam esmu kļuvusi
baigā īgņa.vai arī šausmīgi taupīga. it doesn't matter anyway.
priecājos,ka neesmu vēl nomirusi un apsveru iespēju sevi mocīt.tik pat ātri šo ideju
aizmirstu,jo nesen jutos kā tāds atspārdīts kurmju rakums-neko nedomāju un klusi šņukstēju.
ošņāju smaŗžas un kaut kur krītu. vieglāk.vismaz nav kārtējo reizi jāguļ savā gultā un
jāsaka a. es nekliedzu,es vienkārši cenšos izmest burtus no sevis.
domāju mainīt šeit izskatu un mainīt savu seju. kārtējā operācija i,kura tā arī nekad
nepienāk,bet tomēr viss mainās.jācer,ka kaut kas nāks prātā sakarīgāks nekā kaut kāds my ego
ride.
gudri muldu un ceru uz kaut kādu laimīgu momentu.kurš cits gribētu sildīt atmiņas
čajņikā,saliet tās siltas krūzītē,pievienot cukuru un dzert,kamēr vemj?
gribēju būt kaut kāda krutā čiksa,kura saka visu,ko domā,bet nekur tālāk netieku,no citiem
man vienkārši bail. es taču nevaru svešam cilvēkam rakstīt,ka tu izskaties pēc mopša vai arī
autobusā sēdošai meitenei pieiet klāt un pateikt,ka es viņu pazīstu un mīlu.svešam cilvēkam
tā nesaka.
skrienu naktīs krosu,turu savu plaušu,spārdu ābolus augšup pa kalnu,guļu uz aukstu
asfaltu,staigāju ar atstarotāju,kabatā turēdama. ceru,ka neviens lohs mani neatpazīs.
atpazīt,tāpēc jau lohs.
nekas nekad nepienāk,turpināšu gaidīt pusdienas,netērēt kabatsnaudu un tad nopirkt sev
mazliet dilles. vienai. vai arī kaut ko mazliet jēdzīgāku.
vienalga,ne? Placebo-The Movie On Your Eyelids jau kuro reizi,kaut gan ir tik daudz cits ,ko
klausīties. kaut vai Tori Amos,kurš kaut kādā veidā ir nonācis manā playlistā.
šovakar iešu gulēt tāpat kā pārējās naktis un sapņošu kaut ko debīlu. vai nu lidošu,vai nu
staigāšu pa kaut kādu mājas palodzi 2333587stāvā.
vai arī negulēšu,galīgi vienalga.
02.11.11
tur ir zvaigznju gruzhi
man nav garumziimes un vsipaar citu fiichu shajaa kompii
shis kompis briizham man uzdzen lielaakas dusmas nekaa kaads cilveeks
bet tomeer man tik ljoti patiik,ka es varu iekrist savaa gultinjaa,satiities migaa un vienkaarsi dariit savas lietas
nu cik nu savas,daru muljkjiibas
bet tomeer tas ir daudz labaak nekaa vakaros iet vienai pashai pastaigaa un simto reizi paardomaat savu dziivi.
taapat tas neko nemaina,vismaz ne mani,vismaz ne taa kaa es to veeleetos
nogriezhu matus,uzvelku siltas zekjes,apzogu pati sevi,skrienu laukaa,baidos no jebkaadas skanjas,runaaju ar ielaa sastaptiem kakjiem,atvainojos kokiem,paspaardu akmenjus,iekriitu tumsaa un esmu atpakalj
nekas nemainaas -
YOU YOU YOU YOU YOU YOU YOU YOU and me.
man skjiet,ka neviens nezina par shaadas adreses eksistenci,paaraak biezhi to mainu un jums nesaku. juss mani vispaar redzat?
shis kompis briizham man uzdzen lielaakas dusmas nekaa kaads cilveeks
bet tomeer man tik ljoti patiik,ka es varu iekrist savaa gultinjaa,satiities migaa un vienkaarsi dariit savas lietas
nu cik nu savas,daru muljkjiibas
bet tomeer tas ir daudz labaak nekaa vakaros iet vienai pashai pastaigaa un simto reizi paardomaat savu dziivi.
taapat tas neko nemaina,vismaz ne mani,vismaz ne taa kaa es to veeleetos
nogriezhu matus,uzvelku siltas zekjes,apzogu pati sevi,skrienu laukaa,baidos no jebkaadas skanjas,runaaju ar ielaa sastaptiem kakjiem,atvainojos kokiem,paspaardu akmenjus,iekriitu tumsaa un esmu atpakalj
nekas nemainaas -
YOU YOU YOU YOU YOU YOU YOU YOU and me.
man skjiet,ka neviens nezina par shaadas adreses eksistenci,paaraak biezhi to mainu un jums nesaku. juss mani vispaar redzat?
29.10.11
nav jau tā ,ka ir
Skriet tieši pa bezgalīgu koku aleju pretī saulei.
Skriet un apžilbt.
Skriet tik ilgi,kamēr bezspēkā nokrist ar seju uz grumbuļaino ceļu,pārsist degunu.
Gaidīt,kamēr sāpju asaras mainīs nokrāsu tekošajām asinīm.
Gaidīt,kamēr man paliks labāk.
______________________________________________________________
Jā,lasītāj,es biju zudusi gaidās. Gaidās,ka nāks mans ideālais sapņu princis un izglābs mani no šīs mokošās melanholijas,nostalģijas un vēl visādām likstām. Gaidās,ka viss tiks aizmirsts un palaists vējā (nekas man nepieder). Gaidās,ka spēšu beidzot pateikt cēlu NĒ un palikt cēla.
Gaidās,ka.. Es neko nesagaidīšu.
Ko gaidu Tu?
Skriet un apžilbt.
Skriet tik ilgi,kamēr bezspēkā nokrist ar seju uz grumbuļaino ceļu,pārsist degunu.
Gaidīt,kamēr sāpju asaras mainīs nokrāsu tekošajām asinīm.
Gaidīt,kamēr man paliks labāk.
______________________________________________________________
Jā,lasītāj,es biju zudusi gaidās. Gaidās,ka nāks mans ideālais sapņu princis un izglābs mani no šīs mokošās melanholijas,nostalģijas un vēl visādām likstām. Gaidās,ka viss tiks aizmirsts un palaists vējā (nekas man nepieder). Gaidās,ka spēšu beidzot pateikt cēlu NĒ un palikt cēla.
Gaidās,ka.. Es neko nesagaidīšu.
Ko gaidu Tu?
25.09.11
nakts ģenialitāte
Trauksmes sajūta dun prātā,bet kaut kāds ziņkārības dzinulis dzen uz priekšu tumšajās ielās,kurās ir iegūlies rudens un tā nestie draudi,bēdas,nelaimes. Šķiet,ka var taču iet atpakaļ mājās,siltumā,komfortā,kur rudens tiek iekšā tikai tajos brīžos,kad atveras un aizveras durvis,bet tik pat labi var iet uz priekšu. Tā ir kā ieeja citā pasaulē-pamestā,vientuļā,pelēkā. Kurš gan kādreiz nevēlas iziet no rutīnas,lai pārbaudītu kā tas ir-citur?
Eju par šo ielu un redzu divus laikus-dienas rosīgo un nakts pamesto. Ielās ne miņas no mašīnām,kas brauc,izlaiž un savāc bērnus,piesārņo gaisu,jo patiesībā nemaz jau nav bērni,kurus savākt,-visi aizgājuši. Nepierasts klusums.
Bet mana nakts redze redz,ka šajā pagriezienā apstājas šoferis,paskatās uz abām pusēm un aizbrauc. Pazīstama seja,mašīna,bet tomēr tā ir tik pelēka,tik sveša. Redzu autobusu,kurš apstājas konkrētā vietā,konkrētā laikā,izlaiž tantes ar iepirkuma maisiņiem,skolniekus,parastus strādniekus. Bet es viņus nepazīstu-nav diena! Kņada ir arī veikalā- bērni pie letes ar spīdīgām pogu acīm lūdz pārdevējai saldumus. Naudas viņiem nav daudz,bet pietiekami mazu bērnu priekam. Bet es nesaprotu,kādēļ es redzu tos pelēkus un svešus,emocijas tiem pielīmētas kā kādas birkas-esmu laimīgs,nepacietīgs,dusmīgs un riebīgs.
Šī rudens nakts mani iedzen šausmās,skrienu prom. Skrienu gar skolu no kuras skolēni ar atplēstām mutēm nāk ārā. Skaņas nav,pieliktas birkas.
Tālāk,tālāk,man jātiek tiem garām. Vēl tikai pāris skatienu un es vairs neticēšu,ka pati spēju runāt. Zem trepēm smēķētāji smēķē,bet ko? Ne koši sārtā ogle deg,ne dūmi nāk. Tikai visi tā muļķīgi smaida un pēta savas birkas,savas nu jau pieliktās plaušas. Basketbola laukumā zēni spēlē spēli,bet es neredzu tik tālu viņu pieliktās birkas.
Es piekūstu,apstājos,paskatos atpakaļ-viss tik pelēks un svešs. Gluži kā dienā- es redzu tēlus,bet nezinu,kas ir viņos.
Un tad,jau zudusi trauksmes sajūta,tumšās ielas vairs nešķiet tik baisas,esi atpakaļ atpakaļ savā pasaulē,jo patiesībā-dienā tiek tēlots,naktī viss ir īsts.
Eju par šo ielu un redzu divus laikus-dienas rosīgo un nakts pamesto. Ielās ne miņas no mašīnām,kas brauc,izlaiž un savāc bērnus,piesārņo gaisu,jo patiesībā nemaz jau nav bērni,kurus savākt,-visi aizgājuši. Nepierasts klusums.
Bet mana nakts redze redz,ka šajā pagriezienā apstājas šoferis,paskatās uz abām pusēm un aizbrauc. Pazīstama seja,mašīna,bet tomēr tā ir tik pelēka,tik sveša. Redzu autobusu,kurš apstājas konkrētā vietā,konkrētā laikā,izlaiž tantes ar iepirkuma maisiņiem,skolniekus,parastus strādniekus. Bet es viņus nepazīstu-nav diena! Kņada ir arī veikalā- bērni pie letes ar spīdīgām pogu acīm lūdz pārdevējai saldumus. Naudas viņiem nav daudz,bet pietiekami mazu bērnu priekam. Bet es nesaprotu,kādēļ es redzu tos pelēkus un svešus,emocijas tiem pielīmētas kā kādas birkas-esmu laimīgs,nepacietīgs,dusmīgs un riebīgs.
Šī rudens nakts mani iedzen šausmās,skrienu prom. Skrienu gar skolu no kuras skolēni ar atplēstām mutēm nāk ārā. Skaņas nav,pieliktas birkas.
Tālāk,tālāk,man jātiek tiem garām. Vēl tikai pāris skatienu un es vairs neticēšu,ka pati spēju runāt. Zem trepēm smēķētāji smēķē,bet ko? Ne koši sārtā ogle deg,ne dūmi nāk. Tikai visi tā muļķīgi smaida un pēta savas birkas,savas nu jau pieliktās plaušas. Basketbola laukumā zēni spēlē spēli,bet es neredzu tik tālu viņu pieliktās birkas.
Es piekūstu,apstājos,paskatos atpakaļ-viss tik pelēks un svešs. Gluži kā dienā- es redzu tēlus,bet nezinu,kas ir viņos.
Un tad,jau zudusi trauksmes sajūta,tumšās ielas vairs nešķiet tik baisas,esi atpakaļ atpakaļ savā pasaulē,jo patiesībā-dienā tiek tēlots,naktī viss ir īsts.
19.09.11
paslēpās ābolu sula zem krāsainajām lapām
visi pēdējā laikā kļūst pesimistiski,nelaimīgi,nožēlojami,melanhokiski un .. nepatiesi. staigā sabiedrībā ar augsti paceltu galvu,dzidriem smiekliem un pozitīvām aurām,bet tikai savu tuvāko cilvēku tuvumā atļaujas būt nīgri un nelaipni,atļaujas sabrukt un neļaujas palīdzīgai rokai.
tieši tādēļ es šobrīd vēlos tikai un vienīgi paslēpties rudenī. tad man nevajadzēs slēpties un nevajadzēs piedzīvot to visu. jo patiesībā es esmu viena no viņiem. es negribu to piedzīvot,man jākļūst stiprai.
atrodi mani.
man ir jocīga būtība-ja tu raksti vairākus ierakstus pēc kārtas,tu man vairs nepatīc un neinteresē. es beidzu tevi lasīt.
bet,kas zin,varbūt kādreiz tu atkal man šķitīsi interesants.
drīz mans prāts būs sasniedzis pašu ģeniālāko punktu un man taps viens brīnumjauks raksts,lūdzu,tikai pacietību!
tieši tādēļ es šobrīd vēlos tikai un vienīgi paslēpties rudenī. tad man nevajadzēs slēpties un nevajadzēs piedzīvot to visu. jo patiesībā es esmu viena no viņiem. es negribu to piedzīvot,man jākļūst stiprai.
atrodi mani.
man ir jocīga būtība-ja tu raksti vairākus ierakstus pēc kārtas,tu man vairs nepatīc un neinteresē. es beidzu tevi lasīt.
bet,kas zin,varbūt kādreiz tu atkal man šķitīsi interesants.
drīz mans prāts būs sasniedzis pašu ģeniālāko punktu un man taps viens brīnumjauks raksts,lūdzu,tikai pacietību!
08.09.11
tev nav ģeniāla prāta...
...tāpat kā man nav.
skola ir iesākusies,visi ir baigie gudrīši atradušies,ir saaugusi liekuļu paaudze,man pietrūkst kaut kas uzspēlēts.
maskas,kuras bija karnevālos,tika saliktas uz cilvēku sejām,bet tagad tās tika norautas nost un izmestas mežos..
tieši tāpēc mežā,kad ir nakts un kad apkārt staigā traki cilvēki (kuri uzvedas kā vilki), ir visbailīgāk.
es nekad neesmu baidījusies iet ārā pa naktīm,tumsu cilvēku dēļ.
man bail no ēnām.
jo man šķiet,ka šīs ēnas ir savilkušas mūsu mestās maskas un tagad atriebsies mums par aizmiršanu.
kaut es varētu aizmirst.
kaut es varētu noraut maskas un palikt par asfaltu.
jo es arī nezinu kā ir pareizi.
es vairs tik bieži nemurgoju šeit tekstus,piespiediet manu kāds,lūdzu,to darīt,ja ne-es zudīšu haosā.
__________________________________________________________________________________
asfalts,jo apakšā ir smiltis,viņas visas ir saspiedušās kopā (tie mazie graudiņi) un viņām ir silti un labi un tā. (tas ir grants ceļš). kurām palaimējas,tās kopā ar mašīnu riepām var uzlidot augstāk un redzēt ko vairāk,bet tad ir asfalts. tas nedzīvais un aukstais,kur visi ir salipuši kopā. ja kāds akmens sastrīdas,tad tikai var cerēt,ka pēc iiiillllga laika parādīsies bedre un viņi tiks prom. asfalts mums melo-tas patiesībā nemaz nav tik labs,jo grants ceļā ir dzīvība.
___________________________________________________________________________________
tas ir tas,ko es rakstīju savā otrā diensgrāmatā,kurā ir ziņas,kuras var lasīt visi.
es šodien varētu rakstīt visiem par visu,bet es to nedaru.
laiks ir nepielūdzami ātrs,man ir jāsteidzas,lai paspētu uz savu pēdējo atmiņas vilcienu,kurš aizgāja vakar.
vai aizdosi savas cerības manai vakardienas vilciena biļetei? cerības uz manu aizbraukušo laimi?
skola ir iesākusies,visi ir baigie gudrīši atradušies,ir saaugusi liekuļu paaudze,man pietrūkst kaut kas uzspēlēts.
maskas,kuras bija karnevālos,tika saliktas uz cilvēku sejām,bet tagad tās tika norautas nost un izmestas mežos..
tieši tāpēc mežā,kad ir nakts un kad apkārt staigā traki cilvēki (kuri uzvedas kā vilki), ir visbailīgāk.
es nekad neesmu baidījusies iet ārā pa naktīm,tumsu cilvēku dēļ.
man bail no ēnām.
jo man šķiet,ka šīs ēnas ir savilkušas mūsu mestās maskas un tagad atriebsies mums par aizmiršanu.
kaut es varētu aizmirst.
kaut es varētu noraut maskas un palikt par asfaltu.
jo es arī nezinu kā ir pareizi.
es vairs tik bieži nemurgoju šeit tekstus,piespiediet manu kāds,lūdzu,to darīt,ja ne-es zudīšu haosā.
__________________________________________________________________________________
asfalts,jo apakšā ir smiltis,viņas visas ir saspiedušās kopā (tie mazie graudiņi) un viņām ir silti un labi un tā. (tas ir grants ceļš). kurām palaimējas,tās kopā ar mašīnu riepām var uzlidot augstāk un redzēt ko vairāk,bet tad ir asfalts. tas nedzīvais un aukstais,kur visi ir salipuši kopā. ja kāds akmens sastrīdas,tad tikai var cerēt,ka pēc iiiillllga laika parādīsies bedre un viņi tiks prom. asfalts mums melo-tas patiesībā nemaz nav tik labs,jo grants ceļā ir dzīvība.
___________________________________________________________________________________
tas ir tas,ko es rakstīju savā otrā diensgrāmatā,kurā ir ziņas,kuras var lasīt visi.
es šodien varētu rakstīt visiem par visu,bet es to nedaru.
laiks ir nepielūdzami ātrs,man ir jāsteidzas,lai paspētu uz savu pēdējo atmiņas vilcienu,kurš aizgāja vakar.
vai aizdosi savas cerības manai vakardienas vilciena biļetei? cerības uz manu aizbraukušo laimi?
31.08.11
klaviatūra tikšķ
dzeru tēju,kuru es parasti tiešām nedzertu un nespēju noticēt,ka ir pagājuši 3 anormāli traģiski mēneši.
man šķiet,ka nevienā no vasarām es nebiju tik traki un patiesībā tik jautri izklaidējusies
tikai žēl,ka mana atmiņa ir ļoti švaka un atceras tik maz,ūūūiiii cik maz,bet nekas,cilvēki atgādinās,cilvēki vienmēr visu atgādina.
man vienalga.
zinu,ka šajā gadā būs ļoti daudz pārsteigumi,jaunumi,pārdzīvojumi,bet man ir absolūti vienalga,jo kaut kas manī ir salūzis,kaut kas salabojies un mani nekas neuztrauc. uztrauc,pat ļoti,bet nu nejau tā,ka es to izrādīšu,haha.
man vienalga.
nezināmu iemeslu dēļ kļūstu bezsakarīga un rakstu kā muļķe- "hahaha,gigigi,odus ,tos loxxxxus ,var nogalināttt ar laku,ja tu paņem un viņus nodedzini,hahaha, hi hihi ,patieččččššām ". tā es rakstu. stulbi.
man vienalga.
atkal esmu kaut kādā rutīnā,kad viena matukrāsa stāv pusgadsimtu,zīmējumi visi ir vienveidīgi,stāsti ir nepabeigti,pieceļos,izdaru savus darbus,papūstu ,eju ārā. nu jau vairāk pat ārā neeju. pasmejos. paraudu. nekas ievērīgas cienīgs . tā man tagad būs rudenī.
man vienalga.
uzvelku segu uz galvas,izslēdzu visus trokšņus,eju gulēt,eju nedomāt,eju sajukt un atrast,eju tur un eju nekur. pazudīšu sapņos un murgos,no rīta celšos uz skolu,stāstīšu cilvēkiem kā man vasarā gāja un ar viņiem smiešos.
man vienalga.
*** gribēju šajā ziņā rakstīt kā man gāja pa vasaru,kā man negribas skolu,ka vasara jeb brīvlaiks man paļubooomu turpināsies,bet... iebraucu auzās nē,bet zirnekļtīklos. čau.
man šķiet,ka nevienā no vasarām es nebiju tik traki un patiesībā tik jautri izklaidējusies
tikai žēl,ka mana atmiņa ir ļoti švaka un atceras tik maz,ūūūiiii cik maz,bet nekas,cilvēki atgādinās,cilvēki vienmēr visu atgādina.
man vienalga.
zinu,ka šajā gadā būs ļoti daudz pārsteigumi,jaunumi,pārdzīvojumi,bet man ir absolūti vienalga,jo kaut kas manī ir salūzis,kaut kas salabojies un mani nekas neuztrauc. uztrauc,pat ļoti,bet nu nejau tā,ka es to izrādīšu,haha.
man vienalga.
nezināmu iemeslu dēļ kļūstu bezsakarīga un rakstu kā muļķe- "hahaha,gigigi,odus ,tos loxxxxus ,var nogalināttt ar laku,ja tu paņem un viņus nodedzini,hahaha, hi hihi ,patieččččššām ". tā es rakstu. stulbi.
man vienalga.
atkal esmu kaut kādā rutīnā,kad viena matukrāsa stāv pusgadsimtu,zīmējumi visi ir vienveidīgi,stāsti ir nepabeigti,pieceļos,izdaru savus darbus,papūstu ,eju ārā. nu jau vairāk pat ārā neeju. pasmejos. paraudu. nekas ievērīgas cienīgs . tā man tagad būs rudenī.
man vienalga.
uzvelku segu uz galvas,izslēdzu visus trokšņus,eju gulēt,eju nedomāt,eju sajukt un atrast,eju tur un eju nekur. pazudīšu sapņos un murgos,no rīta celšos uz skolu,stāstīšu cilvēkiem kā man vasarā gāja un ar viņiem smiešos.
man vienalga.
*** gribēju šajā ziņā rakstīt kā man gāja pa vasaru,kā man negribas skolu,ka vasara jeb brīvlaiks man paļubooomu turpināsies,bet... iebraucu auzās nē,bet zirnekļtīklos. čau.
17.08.11
virtuļi ir cepti
būšu vārdos brutāla,jo tas tik tiešām spēj atspoguļot kā es jūtos šobrīd.
visu savu dzīvi laikam neesmu bijusi tik app*sta kā šo dažu dienu laikā. labi,bērnībā mani
izmantoja,neuzskatīja pa kruto,biju baigi atstumtā,bet tas ir nieks salīdzinājumā ar tagadni.
sajūtos tā,ka man pagrūž un izsmērē pa grants ceļu,kur mazie akmentiņi ar nošķeltajām galvām
saduras manā jau tā neesošajā treknumā un iespiežas kaulu rievās. pienāk cilvēki klāt,atspārda mani ļoti graciozi un pašās beigās iespļauj man sejā savus pretīgos melus,liekulības,aizvainojumus.tie man pielīp un es nevaru tikt no viņiem vaļā. tad es sāku
asiņot.
un nez no kurienes tie pretīgie cilvēki man vēlas palīdzēt piecelties,uzliek pat glaimu
plāksterus uz manām asiņojošajām brūcām. tajā brīdī,kad esmu jau pussēdus,kāds pienāk klāt
un ar smagu kerzu iegāz man tieši pa purnu un es atkal nonāku uz tā paša grants ceļā.lai
situācija kļūtu vel dramatiskāka,ar pazemojuma nažiem man nogriež no ādas nost plāksterus un
uzkaisa pārmetuma pilnu sāli. tad parādās dedzinoša saule un es tieku izcepta. tajā brīdī es
izgaistu sevī un apsolu vairs neļaut kādam sev darīt pāri. nekad un nemūžam.
esmu tagad smilšu grauds,kurš slēpjas zem akmeņiem bez galvām,slēpjas auksta lieta
peļķēs,pielīp pie dzīvnieka,dažreiz pat cilvēka pēdām. esmu cieta niecība.
citi vēl brīnās kādēļ es tik bieži staigāju ar nobrāztiem ceļiem un asiņojošu degunu-paši
man to nodarīja. nezināja.
visu savu dzīvi laikam neesmu bijusi tik app*sta kā šo dažu dienu laikā. labi,bērnībā mani
izmantoja,neuzskatīja pa kruto,biju baigi atstumtā,bet tas ir nieks salīdzinājumā ar tagadni.
sajūtos tā,ka man pagrūž un izsmērē pa grants ceļu,kur mazie akmentiņi ar nošķeltajām galvām
saduras manā jau tā neesošajā treknumā un iespiežas kaulu rievās. pienāk cilvēki klāt,atspārda mani ļoti graciozi un pašās beigās iespļauj man sejā savus pretīgos melus,liekulības,aizvainojumus.tie man pielīp un es nevaru tikt no viņiem vaļā. tad es sāku
asiņot.
un nez no kurienes tie pretīgie cilvēki man vēlas palīdzēt piecelties,uzliek pat glaimu
plāksterus uz manām asiņojošajām brūcām. tajā brīdī,kad esmu jau pussēdus,kāds pienāk klāt
un ar smagu kerzu iegāz man tieši pa purnu un es atkal nonāku uz tā paša grants ceļā.lai
situācija kļūtu vel dramatiskāka,ar pazemojuma nažiem man nogriež no ādas nost plāksterus un
uzkaisa pārmetuma pilnu sāli. tad parādās dedzinoša saule un es tieku izcepta. tajā brīdī es
izgaistu sevī un apsolu vairs neļaut kādam sev darīt pāri. nekad un nemūžam.
esmu tagad smilšu grauds,kurš slēpjas zem akmeņiem bez galvām,slēpjas auksta lieta
peļķēs,pielīp pie dzīvnieka,dažreiz pat cilvēka pēdām. esmu cieta niecība.
citi vēl brīnās kādēļ es tik bieži staigāju ar nobrāztiem ceļiem un asiņojošu degunu-paši
man to nodarīja. nezināja.
01.08.11
lieli burti biedē dzīvniekus
man vajag iekārtot miteklīti,kur es varētu dzert kafiju,lasīt grāmatas,zīmēt savas emocijas,rakstīt bezjēdzīgas piezīmes
man vajag tikt vaļā no cilvēkiem,sliktām īpašībām,smagām sāpēm
man vajag kādu jauku cilvēku,patiesas emocijas,pasēdēšanu uz jumtiem
man vajag augustā kļūt par cilvēku un sakārtot visu nesakārtoto
centies man palīdzēt,lūdzu
man vajag tikt vaļā no cilvēkiem,sliktām īpašībām,smagām sāpēm
man vajag kādu jauku cilvēku,patiesas emocijas,pasēdēšanu uz jumtiem
man vajag augustā kļūt par cilvēku un sakārtot visu nesakārtoto
centies man palīdzēt,lūdzu
29.07.11
līst varžu lietus
vakar lija lietus,es sēdēju pie galda,zīmēju ļoti aizrautīgi visādus ķēmus,klausījos mūziku un jutos labi
līdz kārtējam zvanam,ka jājiet ārā un ,kā parasti, līdz vēlai naktij
tā nu es atkal ieripoju mājās pāri vieniem un nogurusi
man riebjas,ka es tā daru,tāpēc,ka zinu,ka tajos tusiņos nekas nav labs gaidāms
bet esmu baigi mīkstā,ka pat nevaru atteikt
šodien gan es atsaku visus pasākumus,lai vai tie būtu gadsimta notikumi un garantēta ideāla jautrība
šodien es beidzot būšu mājās,ēdīšu maizes zupu,zīmēšu un jūtīšos labi
beidzot
līdz kārtējam zvanam,ka jājiet ārā un ,kā parasti, līdz vēlai naktij
tā nu es atkal ieripoju mājās pāri vieniem un nogurusi
man riebjas,ka es tā daru,tāpēc,ka zinu,ka tajos tusiņos nekas nav labs gaidāms
bet esmu baigi mīkstā,ka pat nevaru atteikt
šodien gan es atsaku visus pasākumus,lai vai tie būtu gadsimta notikumi un garantēta ideāla jautrība
šodien es beidzot būšu mājās,ēdīšu maizes zupu,zīmēšu un jūtīšos labi
beidzot
23.07.11
skan mūzika
ir pagājušas divas brīnumainas nedēļas,kad es pilnībā ļāvos pazust no realitātes
savos gļukos es nokļuvu 90mitajos gados,kad mēs abas kā likteņa sistas skuķes sēdējām uz trepēm,vērojām mākoņus un smējāmies par neko
kādreiz es biju bērns,kuram nevajadzēja neko nelegālu
tagad mēs bijām tur un darījām visu,lai aizbēgtu no patiesības
tagad es esmu atpakaļ šeit
šeit es vairs nevaru bēgt no sevis
11. jūlijā es arī aizbēgu no sevis,bet tas jau ir cits stāsts
tās jau ir citas sāpes
savos gļukos es nokļuvu 90mitajos gados,kad mēs abas kā likteņa sistas skuķes sēdējām uz trepēm,vērojām mākoņus un smējāmies par neko
kādreiz es biju bērns,kuram nevajadzēja neko nelegālu
tagad mēs bijām tur un darījām visu,lai aizbēgtu no patiesības
tagad es esmu atpakaļ šeit
šeit es vairs nevaru bēgt no sevis
11. jūlijā es arī aizbēgu no sevis,bet tas jau ir cits stāsts
tās jau ir citas sāpes
30.06.11
zāles smarža man neatgādina neko
Vakarnakti mēs pavadījām uz ceļa,laternas mūs apspīdēja un vējš
mūs sildīja. Vējš atpūta mums jautājumu- ko mēs mainītu,ja spētu
pagriezt laiku atpakaļ.
Viņām atbildes nāca ātri-kaut nebūtu sāpinājušas mātes. Es
nezināju ko atbildēt. Dodoties mājās,sāku domāt atbildi.
Domāju,ka atgrieztu to dienu,kad es aizbraucu no tevis. Iztēlojos
kā iekāpju vilcienā,bet pēdējā mirklī izlecu ārā,skrienu tev
pakaļ,lecu ap kaklu un... bet tad jau bija par vēlu.
Otrs variants ir pagriezt laiku mazliet ātrāk atpakaļ un braukt
pie tevis kaut nakts vidū,lai pierādītu,ka tu man esi ļoti
svarīgs. Tajā naktī es stāstītu,cik ļoti mīlu tevi,ka esmu
redzējus mūsu šķiršanos un sekas pēc tās- cik nožēlojama es
kļuvu,cik vēss tu kļuvi,bet...Tad arī diemžēl jau būtu bijis par
vēlu.
Viss bija jāmaina pašā sākumā,kad atzinies,ka mīli mani,bet es
vienkārši vēlējos pamēģināt.Es zinu,ka mīlēju tevi jau pašā
sākumā,tikai tev to neteicu.Es baidījos,ka man sāpēs.
Sāp tagad,tad viss būtu bijis labāk.
P.S. Sapnī es atkal biju pie tevis. Nekāda mulsuma,nekāda
spriedze. Mēs satikāmies,apjēdzām,ka šķiršanās bija kļūda. Es
sēžu tev blakus,tu uzliec man roku uz celi un saki,ka tev tik
ļoti pietrūka tas,ka vari pieskarties man. Mēs atkal bijām
laimīgi.
No rīta es vairs nevēlos celties,jo tikai miegā es vēl varu būt
ar tevi,vēl varu būt laimīga.
(teksts ir tapis pāris dienas atpakaļ,bet tas nemaina faktu,ka
man tu pietrūksti.kādēļ es nespēju tagad aizbraukt pie tevis un
vienkārši būt?kādēļ?)
mūs sildīja. Vējš atpūta mums jautājumu- ko mēs mainītu,ja spētu
pagriezt laiku atpakaļ.
Viņām atbildes nāca ātri-kaut nebūtu sāpinājušas mātes. Es
nezināju ko atbildēt. Dodoties mājās,sāku domāt atbildi.
Domāju,ka atgrieztu to dienu,kad es aizbraucu no tevis. Iztēlojos
kā iekāpju vilcienā,bet pēdējā mirklī izlecu ārā,skrienu tev
pakaļ,lecu ap kaklu un... bet tad jau bija par vēlu.
Otrs variants ir pagriezt laiku mazliet ātrāk atpakaļ un braukt
pie tevis kaut nakts vidū,lai pierādītu,ka tu man esi ļoti
svarīgs. Tajā naktī es stāstītu,cik ļoti mīlu tevi,ka esmu
redzējus mūsu šķiršanos un sekas pēc tās- cik nožēlojama es
kļuvu,cik vēss tu kļuvi,bet...Tad arī diemžēl jau būtu bijis par
vēlu.
Viss bija jāmaina pašā sākumā,kad atzinies,ka mīli mani,bet es
vienkārši vēlējos pamēģināt.Es zinu,ka mīlēju tevi jau pašā
sākumā,tikai tev to neteicu.Es baidījos,ka man sāpēs.
Sāp tagad,tad viss būtu bijis labāk.
P.S. Sapnī es atkal biju pie tevis. Nekāda mulsuma,nekāda
spriedze. Mēs satikāmies,apjēdzām,ka šķiršanās bija kļūda. Es
sēžu tev blakus,tu uzliec man roku uz celi un saki,ka tev tik
ļoti pietrūka tas,ka vari pieskarties man. Mēs atkal bijām
laimīgi.
No rīta es vairs nevēlos celties,jo tikai miegā es vēl varu būt
ar tevi,vēl varu būt laimīga.
(teksts ir tapis pāris dienas atpakaļ,bet tas nemaina faktu,ka
man tu pietrūksti.kādēļ es nespēju tagad aizbraukt pie tevis un
vienkārši būt?kādēļ?)
26.06.11
Pārāk patīkami smaržo
Es jau domāju par septembri. Ir divi varianti- vainu es būšu kā elles briesmonis,kurš visiem bojās nervus un spļaus sejā neesošas patiesībai,vainu es būšu paklausīgais bērns,kurš beidzot mācās un domā par nākotni. Pagaidām es esmu nekas. Man rīt 5os no rīta derētu ar riteni aizbraukt uz tiltu un izplānot savu dzīvi. Es zinu jau nākotni- es neko neizdarīšu.
20.06.11
tu tikai sapņo
es esmu izkritusi no sabiedrības
lai vai cik ļoti es to censtos apslēpt-man vairs nav draugi
pati jau vien vainīga,nevajadzēja būt transformerim.
laikam notiks viena no lielākajām kļūdām-es atsākšu ēst gaļu
pēc tam es raudāšu
lai vai cik ļoti es to censtos apslēpt-man vairs nav draugi
pati jau vien vainīga,nevajadzēja būt transformerim.
laikam notiks viena no lielākajām kļūdām-es atsākšu ēst gaļu
pēc tam es raudāšu
14.06.11
ir vēss un saulains nelaiks
es sēžu šeit,tu sēdi tur. abiem mums ir karstas kafijas un kaut kas graužams. abi iestrebjam kafiju un pēctam graužam. cik sinhroni,mēs esam vienādi.
tu esi viens no lielākajiem draņķiem,nervu grauzējiem ,divsejcilvekiem un visādā citādā ziņā viens no sliktākajiem. bet nekas,es eju tieši tev pa pēdām.
man šķiet,ka tu esi vienkārši mani kaut kā piesējis un es eju pret pašas gribu par to ceļu. bet varbūt es patiešām tāda arī esmu.
tu sagandēji sev tuvo cilvēku dzīves līdz pamatiem.
es tik tālu nevēlos iet.
tu esi viens no lielākajiem draņķiem,nervu grauzējiem ,divsejcilvekiem un visādā citādā ziņā viens no sliktākajiem. bet nekas,es eju tieši tev pa pēdām.
man šķiet,ka tu esi vienkārši mani kaut kā piesējis un es eju pret pašas gribu par to ceļu. bet varbūt es patiešām tāda arī esmu.
tu sagandēji sev tuvo cilvēku dzīves līdz pamatiem.
es tik tālu nevēlos iet.
13.06.11
ķīselis ir?
akvelns,es nemāku izklaidēties
vai precīzāk TĀDĀS kompānijās man nemaz nepatīk izklaidēties
bet nu tā jau nebūtu es,kura mūždien gaužas par notikušo
kurš ir drosmīgs ārā iet pa negaisu?
nejau nu es
bet es to darīšu
vai precīzāk TĀDĀS kompānijās man nemaz nepatīk izklaidēties
bet nu tā jau nebūtu es,kura mūždien gaužas par notikušo
kurš ir drosmīgs ārā iet pa negaisu?
nejau nu es
bet es to darīšu
07.06.11
burbuļi iesprūda nebūtībā
katrud ienu sevi turpinu muļķot ar domu,ka iespējams jau viss būtu labi,ja tikai satiktos
bet šodien apjēdzu rūgto patiesību : nekas nebūs labi.
jo es vairs neesmu tā meitenīte ar rozā sapņiem un maigajiem vārdiem
jo tu vairs neesi tas pusisis,kurš bija vienkāršs un jauks.
tagad mēs esam sveši cilvēki,kuri ir pilni ar problēmām.
bet šodien apjēdzu rūgto patiesību : nekas nebūs labi.
jo es vairs neesmu tā meitenīte ar rozā sapņiem un maigajiem vārdiem
jo tu vairs neesi tas pusisis,kurš bija vienkāršs un jauks.
tagad mēs esam sveši cilvēki,kuri ir pilni ar problēmām.
01.06.11
tā dažreiz notiek
kaķis tikko aizbēga no manis
nesen rakstīju :
es zinu,ka vientulība mani apēdīs. šaubos,vai tikšu atvemta.
tad nu šoreiz gribu teikt :
lai vientulība mani ēd. šaubos,vai spēs mani sagremot.
jo esmu veca un saprotu,ka ir daudz kas cits kā tikai draugi. nē,nejau draugi,bet laika nosišana ar cilvēkiem kopā.
beidzot iespējams savākšu savu galvu normālā stadijā,lai nebūtu man vairāk personibas dalīšanās.
iespējams.
nesen rakstīju :
es zinu,ka vientulība mani apēdīs. šaubos,vai tikšu atvemta.
tad nu šoreiz gribu teikt :
lai vientulība mani ēd. šaubos,vai spēs mani sagremot.
jo esmu veca un saprotu,ka ir daudz kas cits kā tikai draugi. nē,nejau draugi,bet laika nosišana ar cilvēkiem kopā.
beidzot iespējams savākšu savu galvu normālā stadijā,lai nebūtu man vairāk personibas dalīšanās.
iespējams.
23.05.11
nav ne vētra,ne okeāns
es kā naivs bērns ceru,ka
ejot pretim spēcīgam vējam
tas spēs aizspūst visus pieskārienus
bet tie ir pielipuši un ieauguši ādā
pieskārieni paliek uz mūžu
ejot pretim spēcīgam vējam
tas spēs aizspūst visus pieskārienus
bet tie ir pielipuši un ieauguši ādā
pieskārieni paliek uz mūžu
22.05.11
tā tiešam nav
dodiet man normālus zēnus un visas meitenes es pasūtīšu
man nepatīk meiteņu kompānijas
ar zēniem - yoyoyo,es tur vakar spēlēju baigo spēli,visus atšāvu,pofig. ejam uzēst kaut ko,davai,fiksāk.
ar meitenēm-čauuuu!kā tev šodien ir?zin kā man ir ar manu puisi?nu šodien izšķīrāmies,man viņš apnikās...
ar zēniem-eu,tu šitā izskaties pēc ielas meitas,ej pārģērbies
ar meitenēm-wow,mīļā,tu superīgi izskaties. [kaut tā nedomā]
un vēl bezgala daudz iemeslu,kādēļ ar zēniem ir foršāk
yo
man nepatīk meiteņu kompānijas
ar zēniem - yoyoyo,es tur vakar spēlēju baigo spēli,visus atšāvu,pofig. ejam uzēst kaut ko,davai,fiksāk.
ar meitenēm-čauuuu!kā tev šodien ir?zin kā man ir ar manu puisi?nu šodien izšķīrāmies,man viņš apnikās...
ar zēniem-eu,tu šitā izskaties pēc ielas meitas,ej pārģērbies
ar meitenēm-wow,mīļā,tu superīgi izskaties. [kaut tā nedomā]
un vēl bezgala daudz iemeslu,kādēļ ar zēniem ir foršāk
yo
19.05.11
vecie gabali
man ir beidzot jāizaug
iesprūdusi starp 'es gribu' un 'es negribu'
bet viens gan man ir skaidrs
man gribas būt kādam svarīgai
tā,lai neatļauj slīkt peļķē
šobrīd es pat varu iet slīkt okeānā
neviens neapturēs
iesprūdusi starp 'es gribu' un 'es negribu'
bet viens gan man ir skaidrs
man gribas būt kādam svarīgai
tā,lai neatļauj slīkt peļķē
šobrīd es pat varu iet slīkt okeānā
neviens neapturēs
03.05.11
kur ir roku krēms?
ir 3.maijs
diena,kurai būtu jābūt īpašai un kuru man būtu prieks atcerēties
diena,kurā visi mani sveic,es esmu laimīga un ticu,ka būs labi
bet šis 3.maijs nav tā diena,kurā es kaut kam ticu
šajā dienā es jūtos vēl sliktāk nekā parasti
jo nekas nav noticis
jo nekas nenotiks
jo nekā nav
es atkal jūtos vāja un pamesta
šoreiz viņai bija taisnība,ka man ir vajadzīga apziņa,ka esmu kādam svarīga
pagaidām ir tikai apziņa,ka citi ir svarīgi man
neviens neapzinās,ka aiz manis slēpjas kāds jauks radījums
jā,pati jau vien esmu vainīga,jo esmu izveidojusi bargo tēlu
jā,esmu uzlikusi dzelzs aizegu,lai neviens man netiktu klāt
bet tāds ir tikai tāpēc,lai es redzētu,ka kādam rūpu
lai kāds censtos to sagraut
atstājot no manis tikai to,kas es esmu
visnožēlojamāko tārpu šajā reģionā
vienu un neaizsargātu
bet neviens nemaz necenšas
es vēl ceru
ir 3.maijs
diena,kura ir ļoti smacējoša un skumja
diena,kad es atceros rēgus
un seriālā jautāja "pastāsti man par viņu"
es ,protams,atbildēju
pati sev,klusi,klusi
es kādu dienu Tev piedošu
bet tikai ne tagad
kad ir 3.maijs
diena,kad vairs neticu pat sev
diena,kurai būtu jābūt īpašai un kuru man būtu prieks atcerēties
diena,kurā visi mani sveic,es esmu laimīga un ticu,ka būs labi
bet šis 3.maijs nav tā diena,kurā es kaut kam ticu
šajā dienā es jūtos vēl sliktāk nekā parasti
jo nekas nav noticis
jo nekas nenotiks
jo nekā nav
es atkal jūtos vāja un pamesta
šoreiz viņai bija taisnība,ka man ir vajadzīga apziņa,ka esmu kādam svarīga
pagaidām ir tikai apziņa,ka citi ir svarīgi man
neviens neapzinās,ka aiz manis slēpjas kāds jauks radījums
jā,pati jau vien esmu vainīga,jo esmu izveidojusi bargo tēlu
jā,esmu uzlikusi dzelzs aizegu,lai neviens man netiktu klāt
bet tāds ir tikai tāpēc,lai es redzētu,ka kādam rūpu
lai kāds censtos to sagraut
atstājot no manis tikai to,kas es esmu
visnožēlojamāko tārpu šajā reģionā
vienu un neaizsargātu
bet neviens nemaz necenšas
es vēl ceru
ir 3.maijs
diena,kura ir ļoti smacējoša un skumja
diena,kad es atceros rēgus
un seriālā jautāja "pastāsti man par viņu"
es ,protams,atbildēju
pati sev,klusi,klusi
es kādu dienu Tev piedošu
bet tikai ne tagad
kad ir 3.maijs
diena,kad vairs neticu pat sev
20.04.11
tēja ir salda un darbi nav pabeigti
kādēļ,kad man ir slikti,es gribu vemt?
pēdējā laikā man tik ļoti gribas vemt,izvemt visas negācijas un cerēt,ka paliks labāk,bet nesanāk
kādēļ,kad man ir slikti,es skatos pa logu?
pēdējā laikā es tik ļoti bieži skatos pa logu,ka tur-ārpusē,izveidoju savu jauno pasauli.
kādēļ,kad man ir slikti,es aizklīstu garā pastaigā?
pēdējā laikā es tik ļoti bieži eju tālus gabalus,mēģinu remdēties.
kādēļ,kad man ir slikti,es vēlos tik izmisīgi tikt uz jumtu?
pēdējā laikā es tik izmisīgi cenšos uzkāpt uz katras mājas jumtu.
kādēļ man pēdējā laikā ir tik slikti?
nē,nekas nav noticis. man viss ir ļoti labi,bet es gribu vemt ,es skatos pa logu,es eju garās pastaigās,es kāpju uz jumtiem.
es pēdējā laikā izjūtu,ka uz savām kājām ir nepanesami smagi stāvēt.
es gribu pļavu.
starpcitu,es šogad vēl neesmu bijusi mežā. jūtos kā pasaules ļaunākais radījums.
pēdējā laikā man tik ļoti gribas vemt,izvemt visas negācijas un cerēt,ka paliks labāk,bet nesanāk
kādēļ,kad man ir slikti,es skatos pa logu?
pēdējā laikā es tik ļoti bieži skatos pa logu,ka tur-ārpusē,izveidoju savu jauno pasauli.
kādēļ,kad man ir slikti,es aizklīstu garā pastaigā?
pēdējā laikā es tik ļoti bieži eju tālus gabalus,mēģinu remdēties.
kādēļ,kad man ir slikti,es vēlos tik izmisīgi tikt uz jumtu?
pēdējā laikā es tik izmisīgi cenšos uzkāpt uz katras mājas jumtu.
kādēļ man pēdējā laikā ir tik slikti?
nē,nekas nav noticis. man viss ir ļoti labi,bet es gribu vemt ,es skatos pa logu,es eju garās pastaigās,es kāpju uz jumtiem.
es pēdējā laikā izjūtu,ka uz savām kājām ir nepanesami smagi stāvēt.
es gribu pļavu.
starpcitu,es šogad vēl neesmu bijusi mežā. jūtos kā pasaules ļaunākais radījums.
12.04.11
es esmu spiegs
gribēju pamēģināt uzrakstīt dienas aprakstu. sīku un smalku. man vienmēr ir paticis rakstīt,ka tad es izdarīju to,tad to un tad to. bet kāds salauza manu naivumu un teica,ka tā nedrīkst.
noskan modinātājs. ir 7.15 un es nevēlos celties.pēdējā laikā esmu nogurusi,miegs nāk un neko negribas.pirmo reizi tik ļoti esmu izslāpusi pēc brīvlaika,jo ceru,ka tad es būšu brīva. paskatos vai nav kāda sms. un ir. "arlabunakti,Laimiņ :-) " -paldies,pūkainais iedomu draugs! mani sen neviens nesauc par Laimiņu,es sen neesmu vairs jauka.
pirms iešanas uz skolu,uzkarsēju lokšķēres,lai uztaisītu skaistas lokas. protams,ka lokas ir sanākušas varenjaukas,bet kamēr tieku līdz skolai,lokas ir izzudušas.
pirmā ir ekonomika,es rakstu kd. šķiet,ka bija ļoti viegls. zēni sāk atkal jauno desu sezonu un es arī tajā piedalos. manu komandu,kura sastāv tikai no manis,sauc Zenta. Nacionālā Desu Līga,cik aizraujoši.
ir ģeogrāfija un es lasu komiksus. atceros bērnību. šodien ģeogrāfijā klusēju,skolotāja mani nesūta pie narkoloģes. varbūt man pavisam klusēt?
ak,nolāpīts,filozofija! labi,ka man ir vēlviens komikss,ko lasīt.Donalds Daks. šodien jau divas reizes esmu atcerējusies bērnību-no rīta ejot uz skolu atcerējos,ka dzēru grāvja ūdeni un cerēju,ka tā nav kanalizācija. un tagad lasot Daku.bet skolotājas uzmācīgā staigāšana pa klasi manī uzkurina krāsni un es gribu bļaut.
un tagad fizika,cik jauki. man nopietni riebjas otrdienas,pirmdienas patīk.otrdienās ir visas sliktākās stundas! lai nu kā,fizikā atkal daži tiek izmesti no stundas,bet es cītīgi rēķinu.bildes tā arī nesagaidījām.
noskan zvans un es dodos pusdienās.svaigu kāpostu zupa un biezais ķīselis ar putkrējumu. es nepaēdu,panašķojos ar putkrējumu,mazliet zupas un viss. nezinu,bet šodien visi kaut kur steidzas.
un tagad,lai visi eņģeļi tur pa mani īkšķus,ir krievu val. bet nemaz nevajadzēja turēt,jo visi klases zēni tiek izstumti no krievu val.,tādejādi paliek tikai meitenes un man nav ko darīt. tieku izsaukta pat pie tāfeles,jo viņa beidzot zin manu vārdu. nē,ja nav zēni,tad ir garlaicīgi.
stunda beidzas,neatceros,kas tagad būs. ak jā,ķīmija! kas var būt sliktāks par šo? man nav ne jausmas. starpbrīdī zēni ieģērbās meiteņu drēbēs un mēģināja rast atbildi kā mēs tādos apģērbos varam pastaigāt. es tikmēr ar zauriem trakoju. mani apķer no aizmugures ap ribām un griež uz riņķi.man reibst galva un es jūtos pacilāta. ir tik labi,ka man ir viņas,jo viņas mani dara laimīgu. ar viņām es varu smieties par to,ka esmu tik stulba. bet viens grieziens bija neveiksmīgs,es aizlidoju un atapos pie sienas,paša asā stūra. elkoni krietni atsitu. būs nākamais zilums,nekas,esmu jau pieradusi.
starpbrīdis ir garais un man ir pirmā spēle pret ,ja nemaldos,'dinamoo'. kamēr es spēlēju,lisijs atņem manu gredzenu,kas turpmākajā dienas daļā izvēršas par šausminošu notikumu. spēlē es uzvarēju,bet lisijs ir pazudis. noskaidroju,ka viņš aizskrējis uz tualeti mēģināt ar ziepēm nodabūt gredzenu. satieku lisiju un viņš sāk sūdzēties,ka nevar dabūt nost nekādi. mēģinu iesmērēt viņam krēmu,bet nē,redz,viņam alerģija no visa,visiem. (kātad) lai nu kā,gredzens netika noņemts un ķīmijas stundās šie priecājās,ka viņš tagad jau esot aprecējies. kamēr viņi čalo,esmu izgudrojusi plānu-iespiest sev rokās krēmu un tad viņam to iesmērēt.
noskan zvans,visi iztraucas ārā. pēdējā stunda-matemātika. sagaidu lisiju pie kabineta un lūdzu apskatīt roku. viņš parāda,es fiksi iesmērēju krēmu,viņš mani pagrūž,es noveļos gar sienu kā resns pelmenis,uzkrītu kaut kam virsū. jūtu,ka šausmīgi kaut kur sāp,bet nekas,vismaz krēms ir uz viņa.
bet man nav laika viņam gredzenu ņemt nost,jāspēlē spēle-desas. šajā partijā es zaudēju,jo tikai spēju vien domāt,ka jūtos ļoti slikti,man viss sāp,visiem ir vienalga,esmu vāja,kādēļ neesmu supermens.lisijs vēl iepriecina,ka pat ar krēmu gredzens nenāk nost,super.
stundā izdala bildes,visi tā priecājas. atzīšos,man patīk tās,jā gan. atzīšos,ka dažiem muldēju,bet tas neskaitās. lisijs pasaka,lai nepsihoju,ka nopirks man jaunu vietā. sajūtos labāk. katru reizi,kad atcirstu kādu rupjību,viņš paskaidroja,ka šito tagad pārplēsīs un nopirks jaunu. es gribu viņam ticēt.
stundas beidzas,skolotāja palaiž krietni ātrāk.
ar ruksi aizejam uz grauztu pasēdēt,jūtos nevisai labi atkal.
ir izliktas izmaiņas. rīt stundas : nenotiek;sports;nenotiek;auzdzināšana;nenotiek,vēsture;nenotiek. ļoti jauki.
kaut kad es atnācu mājās,izlasīju Aggie jauko glaimu vēstuli un laikam nosarku. es nezinu,neatceros,bet jā.
vakarā bija tik superīgs laiks,ka prasījās pēc pastaigas. izgāju ar`. mazliet pastaigāju ar čibriku,bet nebija tas,ko vēlējos. es vairs nespēju sasniegt laimi pastaigā. vai nu man jāsāk staigāt vienai vai jāatrod kāds interesantāks cilvēks.
man ir jāpabeidz vēstule,man ir jāsagraiza žurnāli,man jāsāk taisīt zpd,man jāizlasa grāmata,man ir jāmainās.
es esmu pārlieku slinka.
vē,šādi es vairs nerakstīšu,jo vakarā es vairs neko neatceros.
es staipu tuneli,es neesmu gudra.
noskan modinātājs. ir 7.15 un es nevēlos celties.pēdējā laikā esmu nogurusi,miegs nāk un neko negribas.pirmo reizi tik ļoti esmu izslāpusi pēc brīvlaika,jo ceru,ka tad es būšu brīva. paskatos vai nav kāda sms. un ir. "arlabunakti,Laimiņ :-) " -paldies,pūkainais iedomu draugs! mani sen neviens nesauc par Laimiņu,es sen neesmu vairs jauka.
pirms iešanas uz skolu,uzkarsēju lokšķēres,lai uztaisītu skaistas lokas. protams,ka lokas ir sanākušas varenjaukas,bet kamēr tieku līdz skolai,lokas ir izzudušas.
pirmā ir ekonomika,es rakstu kd. šķiet,ka bija ļoti viegls. zēni sāk atkal jauno desu sezonu un es arī tajā piedalos. manu komandu,kura sastāv tikai no manis,sauc Zenta. Nacionālā Desu Līga,cik aizraujoši.
ir ģeogrāfija un es lasu komiksus. atceros bērnību. šodien ģeogrāfijā klusēju,skolotāja mani nesūta pie narkoloģes. varbūt man pavisam klusēt?
ak,nolāpīts,filozofija! labi,ka man ir vēlviens komikss,ko lasīt.Donalds Daks. šodien jau divas reizes esmu atcerējusies bērnību-no rīta ejot uz skolu atcerējos,ka dzēru grāvja ūdeni un cerēju,ka tā nav kanalizācija. un tagad lasot Daku.bet skolotājas uzmācīgā staigāšana pa klasi manī uzkurina krāsni un es gribu bļaut.
un tagad fizika,cik jauki. man nopietni riebjas otrdienas,pirmdienas patīk.otrdienās ir visas sliktākās stundas! lai nu kā,fizikā atkal daži tiek izmesti no stundas,bet es cītīgi rēķinu.bildes tā arī nesagaidījām.
noskan zvans un es dodos pusdienās.svaigu kāpostu zupa un biezais ķīselis ar putkrējumu. es nepaēdu,panašķojos ar putkrējumu,mazliet zupas un viss. nezinu,bet šodien visi kaut kur steidzas.
un tagad,lai visi eņģeļi tur pa mani īkšķus,ir krievu val. bet nemaz nevajadzēja turēt,jo visi klases zēni tiek izstumti no krievu val.,tādejādi paliek tikai meitenes un man nav ko darīt. tieku izsaukta pat pie tāfeles,jo viņa beidzot zin manu vārdu. nē,ja nav zēni,tad ir garlaicīgi.
stunda beidzas,neatceros,kas tagad būs. ak jā,ķīmija! kas var būt sliktāks par šo? man nav ne jausmas. starpbrīdī zēni ieģērbās meiteņu drēbēs un mēģināja rast atbildi kā mēs tādos apģērbos varam pastaigāt. es tikmēr ar zauriem trakoju. mani apķer no aizmugures ap ribām un griež uz riņķi.man reibst galva un es jūtos pacilāta. ir tik labi,ka man ir viņas,jo viņas mani dara laimīgu. ar viņām es varu smieties par to,ka esmu tik stulba. bet viens grieziens bija neveiksmīgs,es aizlidoju un atapos pie sienas,paša asā stūra. elkoni krietni atsitu. būs nākamais zilums,nekas,esmu jau pieradusi.
starpbrīdis ir garais un man ir pirmā spēle pret ,ja nemaldos,'dinamoo'. kamēr es spēlēju,lisijs atņem manu gredzenu,kas turpmākajā dienas daļā izvēršas par šausminošu notikumu. spēlē es uzvarēju,bet lisijs ir pazudis. noskaidroju,ka viņš aizskrējis uz tualeti mēģināt ar ziepēm nodabūt gredzenu. satieku lisiju un viņš sāk sūdzēties,ka nevar dabūt nost nekādi. mēģinu iesmērēt viņam krēmu,bet nē,redz,viņam alerģija no visa,visiem. (kātad) lai nu kā,gredzens netika noņemts un ķīmijas stundās šie priecājās,ka viņš tagad jau esot aprecējies. kamēr viņi čalo,esmu izgudrojusi plānu-iespiest sev rokās krēmu un tad viņam to iesmērēt.
noskan zvans,visi iztraucas ārā. pēdējā stunda-matemātika. sagaidu lisiju pie kabineta un lūdzu apskatīt roku. viņš parāda,es fiksi iesmērēju krēmu,viņš mani pagrūž,es noveļos gar sienu kā resns pelmenis,uzkrītu kaut kam virsū. jūtu,ka šausmīgi kaut kur sāp,bet nekas,vismaz krēms ir uz viņa.
bet man nav laika viņam gredzenu ņemt nost,jāspēlē spēle-desas. šajā partijā es zaudēju,jo tikai spēju vien domāt,ka jūtos ļoti slikti,man viss sāp,visiem ir vienalga,esmu vāja,kādēļ neesmu supermens.lisijs vēl iepriecina,ka pat ar krēmu gredzens nenāk nost,super.
stundā izdala bildes,visi tā priecājas. atzīšos,man patīk tās,jā gan. atzīšos,ka dažiem muldēju,bet tas neskaitās. lisijs pasaka,lai nepsihoju,ka nopirks man jaunu vietā. sajūtos labāk. katru reizi,kad atcirstu kādu rupjību,viņš paskaidroja,ka šito tagad pārplēsīs un nopirks jaunu. es gribu viņam ticēt.
stundas beidzas,skolotāja palaiž krietni ātrāk.
ar ruksi aizejam uz grauztu pasēdēt,jūtos nevisai labi atkal.
ir izliktas izmaiņas. rīt stundas : nenotiek;sports;nenotiek;auzdzināšana;nenotiek,vēsture;nenotiek. ļoti jauki.
kaut kad es atnācu mājās,izlasīju Aggie jauko glaimu vēstuli un laikam nosarku. es nezinu,neatceros,bet jā.
vakarā bija tik superīgs laiks,ka prasījās pēc pastaigas. izgāju ar`. mazliet pastaigāju ar čibriku,bet nebija tas,ko vēlējos. es vairs nespēju sasniegt laimi pastaigā. vai nu man jāsāk staigāt vienai vai jāatrod kāds interesantāks cilvēks.
man ir jāpabeidz vēstule,man ir jāsagraiza žurnāli,man jāsāk taisīt zpd,man jāizlasa grāmata,man ir jāmainās.
es esmu pārlieku slinka.
vē,šādi es vairs nerakstīšu,jo vakarā es vairs neko neatceros.
es staipu tuneli,es neesmu gudra.
07.04.11
spoguļi atspīd debesis
man besī. šis ir tas teikums,kuru es pēdējā laikā izmantoju visvairāk. un tā ir kaila patiesība. man patiešām viss besī. sākot ar sīkumiem,beidzot ar mani pašu. jā,es sev arī besīju. labākais,ka nemaz necenšos mainīt to.
man besī,kas notiek. notikumu. intrigas. fakti.
man besī izturēšanās. smiekli. asaras. uzbāzieni. ignorēšana.
man besī cilvēki. kā viņi uzvedas. ko viņi dara. ko viņi nedara. ka viņi nesaprot. ka grib pa daudz. ka par daudz runā.
man besī skaļums. ļoti. man ir atsprāgušas ausis vaļā un es nesaprotu kādēļ jūs esat tik skaļi. tevi dzird,ko tu pacel balsi?
man besī es. man besī,ka man viss besī. esmu uzvilkta un nogurusi. viss ir mainījies. viss apriebies. man besī ,ka esmu ieaugusi dzīvē un vairs nespēju neko mainīt. bet varbūt vienkārši negribu. es pati apzinos,cik nožēlojama esmu palikusi un neturu savu doto vārdu pati sev, bet savādāk es nespēju.
man besī. besī. besī.
man tagad nevajadzētu šeit būt. man vajadzētu būt kaut kur ar draugiem,smieties un būt vieglprātīgai. man vajadzētu tagad kaut kur braukt ar riteni,jo tieši tagad ir jauks vakars un man to vajadzētu. bet es neko nedaru,ko vajadzētu,jo nekā nav.
kad gāju nesen pa ielu un vējš kā aptracis skrēja man tieši pretī,jo gribēja mani nogāzt,skanēja Muse-New born. es klusēju,jo nezināju ko teikt,bet izbaudīju mūziku. tad es sajutos kā vējš. tagad man besī,ka neko nepateicu.
esmu sašutusi,ka man ir tik daudz sekotāji,kuri iespējams izlasa katru ierakstu. kādēļ Tu lasi,ko es rakstu? kādēļ Tu sevi apgrūtini?(man neatbildēs,es jūtu)
man besī,ka esmu mainījusies kaut kā. lielākajai daļai,kam es sekoju un lasīju rakstus,tagad es vēlos pasūtīt labi tālu. bet esmu pat par slinku,lai pārtrauktu sekot. es pat vēlos atrast ko jaunu,bet esmu pārlieku slinka. tas mani besī.
visvairāk man besī,ka man tagad raksta sūdus. nu ko lai es tev atbildu,ja tu esi tik stulba? es nezinu,varbūt izaudz! bet es nedrīkstu tā teikt. tas man arī besī.
es esmu nožēlojama.
Kādēļ Tu elpo vēl, lasītāj?
Vai es Tev besīju?
man besī,kas notiek. notikumu. intrigas. fakti.
man besī izturēšanās. smiekli. asaras. uzbāzieni. ignorēšana.
man besī cilvēki. kā viņi uzvedas. ko viņi dara. ko viņi nedara. ka viņi nesaprot. ka grib pa daudz. ka par daudz runā.
man besī skaļums. ļoti. man ir atsprāgušas ausis vaļā un es nesaprotu kādēļ jūs esat tik skaļi. tevi dzird,ko tu pacel balsi?
man besī es. man besī,ka man viss besī. esmu uzvilkta un nogurusi. viss ir mainījies. viss apriebies. man besī ,ka esmu ieaugusi dzīvē un vairs nespēju neko mainīt. bet varbūt vienkārši negribu. es pati apzinos,cik nožēlojama esmu palikusi un neturu savu doto vārdu pati sev, bet savādāk es nespēju.
man besī. besī. besī.
man tagad nevajadzētu šeit būt. man vajadzētu būt kaut kur ar draugiem,smieties un būt vieglprātīgai. man vajadzētu tagad kaut kur braukt ar riteni,jo tieši tagad ir jauks vakars un man to vajadzētu. bet es neko nedaru,ko vajadzētu,jo nekā nav.
kad gāju nesen pa ielu un vējš kā aptracis skrēja man tieši pretī,jo gribēja mani nogāzt,skanēja Muse-New born. es klusēju,jo nezināju ko teikt,bet izbaudīju mūziku. tad es sajutos kā vējš. tagad man besī,ka neko nepateicu.
esmu sašutusi,ka man ir tik daudz sekotāji,kuri iespējams izlasa katru ierakstu. kādēļ Tu lasi,ko es rakstu? kādēļ Tu sevi apgrūtini?(man neatbildēs,es jūtu)
man besī,ka esmu mainījusies kaut kā. lielākajai daļai,kam es sekoju un lasīju rakstus,tagad es vēlos pasūtīt labi tālu. bet esmu pat par slinku,lai pārtrauktu sekot. es pat vēlos atrast ko jaunu,bet esmu pārlieku slinka. tas mani besī.
visvairāk man besī,ka man tagad raksta sūdus. nu ko lai es tev atbildu,ja tu esi tik stulba? es nezinu,varbūt izaudz! bet es nedrīkstu tā teikt. tas man arī besī.
es esmu nožēlojama.
Kādēļ Tu elpo vēl, lasītāj?
Vai es Tev besīju?
02.04.11
pārāk daudz pasaulē ir bundžas
es esmu atpakaļ un nemaz neesmu īsti pārliecināta,vai esmu laimīga
viens ir skaidrs- esmu iemīlējusies dziesmā,paties`
There's a look on your face I would like to knock out
See the sin in your grin and the shape of your mouth
All I want is to see you in terrible pain
Though we won't ever meet I'll remember your name
Can't believe you were once just like anyone else
Then you grew and became like the devil himself
Pray to God I can think of a kind thing to say
But I don't think I can
So fuck you anyway
You are scum
You are scum
And I hope that you know
That the cracks in your smile are beginning to show
Now the world needs to see that it's time you should go
There's no light in your eyes and your brain is too slow
Can't believe you were once just like anyone else
Then you grew and became like the devil himself
Pray to God I can think of a kind thing to say
But I don't think I can
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
Bet you sleep like a child with your thumb in your mouth
I could creep up beside, put a gun in your mouth
Makes me sick when I hear all the shit that you say
So much crap coming out, it must take you all day
There's a space kept in hell with your name on the seat
With a spike in the chair just to make it complete
When you look at yourself do you see what I see?
If you do, why the fuck are you looking at me?
Why the fuck are you looking at me?
Why the fuck
Why the fuck are you looking at me? [x4]
There's a time for us all and I think yours has been
Can you please hurry up, 'cause I find you obscene
I can't wait for the day that you're never around
When that face isn't here and you rot underground
Can't believe you were once just like anyone else
Then you grew and became like the devil himself
Pray to God I can think of a kind thing to say
But I don't think I can
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway.
un šodien,ja tas bija paties` TU,tad lūdzu atraksti man,jo es tagad jūtos ļoti slikti
kā jau vienmēr,kad domāju par Tevi.
viens ir skaidrs- esmu iemīlējusies dziesmā,paties`
There's a look on your face I would like to knock out
See the sin in your grin and the shape of your mouth
All I want is to see you in terrible pain
Though we won't ever meet I'll remember your name
Can't believe you were once just like anyone else
Then you grew and became like the devil himself
Pray to God I can think of a kind thing to say
But I don't think I can
So fuck you anyway
You are scum
You are scum
And I hope that you know
That the cracks in your smile are beginning to show
Now the world needs to see that it's time you should go
There's no light in your eyes and your brain is too slow
Can't believe you were once just like anyone else
Then you grew and became like the devil himself
Pray to God I can think of a kind thing to say
But I don't think I can
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
Bet you sleep like a child with your thumb in your mouth
I could creep up beside, put a gun in your mouth
Makes me sick when I hear all the shit that you say
So much crap coming out, it must take you all day
There's a space kept in hell with your name on the seat
With a spike in the chair just to make it complete
When you look at yourself do you see what I see?
If you do, why the fuck are you looking at me?
Why the fuck are you looking at me?
Why the fuck
Why the fuck are you looking at me? [x4]
There's a time for us all and I think yours has been
Can you please hurry up, 'cause I find you obscene
I can't wait for the day that you're never around
When that face isn't here and you rot underground
Can't believe you were once just like anyone else
Then you grew and became like the devil himself
Pray to God I can think of a kind thing to say
But I don't think I can
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway
So fuck you anyway.
un šodien,ja tas bija paties` TU,tad lūdzu atraksti man,jo es tagad jūtos ļoti slikti
kā jau vienmēr,kad domāju par Tevi.
13.03.11
es gribu paslēpties riepā
šajos dienasgrāmatas ierakstos parādījās saucamā atmiņas klade.
esmu ziņkārīga,man visu vajag,tādēļ dot atbildi šiem jautājumiem,kuri ir pat mazsvarīgi,man šķita ļoti aizraujoši. tādēļ paldies meitenei,ka uzmundrināja mani nozagt šo jauko iespēju,kuru es izmantošu.
1.Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
pirmo minūti es nedomāju,jo automātiski slēdzu ārā modinātāju. kad aptveru,kur esmu, parasti iedomājos,ka šodien ir atkal kārtējā dumjā,nenozīmīgā diena. kad es paēdu,vairs neesmu tik pesimistiska.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
matus. mati ir mana vājība. vienmēr noskatos,vai tie ir taukaini,īsi,gari,kāda krāsa,vai piestāv. protams,es jau vēlos viņus paglāstīt,bet tā laikam nav pieņemts,vai ne?
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
visticamāk kabatasnazi (tādā gadījumā,ja ir jau transports,lai tiktu atpakaļ). kabatas nazī ir nazis,šķēres,vīle,urbis un vēl nezināmas lietas. iespējams noderētu. vai varbūt karoti,jo man vienkārši patīk karotes.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
biešu zupu,kurai ir mazliet pielikts krējums klāt. protams,rupjmaize ar margarīnu ar bij`. labu apetīt,dainazaur.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
laikam māti,kura man piecēla no rīta augšā,lai es paspētu aiziet uz autobusu. vispār man nepatīk runāt pa telefonu,man vienmēr šķiet,ka pateikšu kaut ko lieku. vai tieši pretēji-nepateikšu neko.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
vakar tieši bija filmu vakars,mēs skatījāmies Paul. bija samērā slikta kvalitāte,bet filma,kas skaitās komēdija,ir patiešām laba. rupja,riebīga,bet laba. un nākamā filma bija Coraline ,kas laikam skaitās multeņveidīga,bet ļoti baudāma. it īpaši Bobinskis un WhyBe WhyBorn. (whywereyouborn)
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Suada sadedzināta dzīva. patiess stāsts un izklāsts,kas notiek austrumu valstīts,Pakistānā,Turcijā.. sievietes,kurām nav vērtības. vīrieši,kuri ir kungi un pavēlnieki. man riebjas,ka tā ir,ka cilēki ir ļooooti varmācīgi,tirāni. lai gan esmu arī priecīga,ka man tas nav jāpiedzīvo.
pirmo minūti es nedomāju,jo automātiski slēdzu ārā modinātāju. kad aptveru,kur esmu, parasti iedomājos,ka šodien ir atkal kārtējā dumjā,nenozīmīgā diena. kad es paēdu,vairs neesmu tik pesimistiska.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
matus. mati ir mana vājība. vienmēr noskatos,vai tie ir taukaini,īsi,gari,kāda krāsa,vai piestāv. protams,es jau vēlos viņus paglāstīt,bet tā laikam nav pieņemts,vai ne?
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
visticamāk kabatasnazi (tādā gadījumā,ja ir jau transports,lai tiktu atpakaļ). kabatas nazī ir nazis,šķēres,vīle,urbis un vēl nezināmas lietas. iespējams noderētu. vai varbūt karoti,jo man vienkārši patīk karotes.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
biešu zupu,kurai ir mazliet pielikts krējums klāt. protams,rupjmaize ar margarīnu ar bij`. labu apetīt,dainazaur.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
laikam māti,kura man piecēla no rīta augšā,lai es paspētu aiziet uz autobusu. vispār man nepatīk runāt pa telefonu,man vienmēr šķiet,ka pateikšu kaut ko lieku. vai tieši pretēji-nepateikšu neko.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
vakar tieši bija filmu vakars,mēs skatījāmies Paul. bija samērā slikta kvalitāte,bet filma,kas skaitās komēdija,ir patiešām laba. rupja,riebīga,bet laba. un nākamā filma bija Coraline ,kas laikam skaitās multeņveidīga,bet ļoti baudāma. it īpaši Bobinskis un WhyBe WhyBorn. (whywereyouborn)
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Suada sadedzināta dzīva. patiess stāsts un izklāsts,kas notiek austrumu valstīts,Pakistānā,Turcijā.. sievietes,kurām nav vērtības. vīrieši,kuri ir kungi un pavēlnieki. man riebjas,ka tā ir,ka cilēki ir ļooooti varmācīgi,tirāni. lai gan esmu arī priecīga,ka man tas nav jāpiedzīvo.
stafete jeb jautājumi,kuri kliedz pēc atbildes,tiek nodota Taureņbērnam . es neaizmirstu tevi,cilvēkus nav skaisti aizmirst.
es atgriezīšos pavasarī.
lūdzu,sagaidi mani.
02.03.11
get me out of this town
dzeru mātes kafiju,jo esmu ļoti nogurusi. man sāp galva un ir slikti.
es zinu,ka viņai ir slikti manis dēļ,bet es nespēju būt daudzas.
es zinu,ka man ir slikti,jo pavisam drīz es atkal pazudīšu uz trim nedēļām.
tikai šoreiz ir daudz reiz skumjāk,jo man nebūs neviens ,kurš atbalstīs.
tikai šoreiz ir skumjāk,jo nebrauks tie,kurus gaidīšu.
man nav neviens,neviens vairs.(viņi ir blakus).
man nepalīdzēs,man nebūs vairs.(viņi bija kādreiz)
es esmu viena.
es.
es..
es...
Placebo-swallow
es zinu,ka viņai ir slikti manis dēļ,bet es nespēju būt daudzas.
es zinu,ka man ir slikti,jo pavisam drīz es atkal pazudīšu uz trim nedēļām.
tikai šoreiz ir daudz reiz skumjāk,jo man nebūs neviens ,kurš atbalstīs.
tikai šoreiz ir skumjāk,jo nebrauks tie,kurus gaidīšu.
man nav neviens,neviens vairs.(viņi ir blakus).
man nepalīdzēs,man nebūs vairs.(viņi bija kādreiz)
es esmu viena.
es.
es..
es...
Placebo-swallow
28.02.11
atkal ir ceptas auzu pārslas
jā,jā,jā un vēlreiz jā,es esmu nožēlojama. tev un tev ,un ,protams,arī tev par to bija taisnība. tagad es varu krist pie jūsu pirkstgaliem un raudāt,teikt,ka jums bija taisnība un es neko nedarīju lietas labā,lai es tāda nebūtu. bet es tā nedarīšu,ha ! jo es esmu nožēlojama,nejau jūs. saprotat?
es pūstu,pūstu,pūstu. cik neskaitāmas reizes esmu centusies ieskaidrot,ka tā nav. mēģināju visiem spiegt ausīs teikumus,lai beidz viņi ,jūs visi,pūt. bet re kā sanāca,es esmu tā,kas pūst. pūst ļoti ātri un dumji. var teikt,ka pat mans pūšanas process ir nožēlojams.
spilgti atceros atgadījumu, kad noliku savu galvu uz spilvenu,bet pēc neilga brīža manīs acīs lūkojās siltā karameļu toņa krāsas acis. man patika šīs acis,ļoti. šis puisis vērās manī un teica,ka šādā cilvēku sabiedrībā es pūstot. laikam noņurrdēju `mhmm`,bet man tanī brīdī vajadzēja pateikt,ka cilvēki pūst manā klātbūtnē ! tad es to vēl neapzinājos,tad es vēl domāju,ka citi pūst,izņemot mani.
man riebjas,ka man ir personības dubultošanās. ak,ko es muldu. man viņas padsmitojas ! kā manī var būt tik daudz personības??? labākais ir tas,ka man viņas visas patīk. nē,šis nav tas variants,kad noteiktā garastāvoklī ir noteikta personība .(es būtu laimīga ,ja tā būtu) .patiesībā viņas pārslēdzas konkrētā mirklī,kad viņām ienāk prātā,bet pārējie to nespēj pieņemt.
sēžu es laimīga,apmierināta ar dzīvi,un tad `hops`,atnāk vieglprātīgā muļķe,izlec pa logu un aizskrien. skrien pāris dienas,piekūst. sēž tāda nelaimīga līdz `hops`,labsirdīgā ir klāt,visiem lūdz piedošanu,atceras labos mirkļus,palīdz citiem,bet ilgi nav jāgaida līdz atkal ir `hops` un atnāk riebekle un spļauj visiem negācijas virsū. šī parasti stāv ilgi,ļoti. tā laikam ir dominējošā,bet es cenšos viņu apvaldīt.
nē,nē,nē,es vēljoprojām pūstu,jo neko nedaru lietas labā,es tikai visu paciešu un vēroju,lai nepazūd ierastais.
jā,jā un jā,es esmu nožēlojama,man vajag palīdzību.
starpcitu nesen,kad jutos absolūti labi,iedomājos,ka man taču zāļu skapītī stāv antidepresanti. biju gatava sākt kursu-mēnesi,pārbaudīt,kas notiksies. pagaidām neesmu sākusi to darīt,es ļoti labi atceros,kas notiksies. vienkārši nepietiek drosmes.
runājot ar Vaļu,kura patiesībā ir gudra bāba,nonācām pie secinājuma,ka cilvēks patiešām vienmēr ir viens,vienmēr. un,ka var uzticēties tikai sev,nevienam citam. un tad es nonācu strupceļā. man patīk būt vienai,ja neesmu piesieta pie ķēdes,bet citreiz man tik ļoti negribas palikt vienai,tik ļoti bail,ka neviens mani vairs neatcerēsies,ka pati skrienu pie cilvēkiem.
domājot par cilvēku kā vienu vienīgi,sakārojās kādam izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz beigām,visu,visu. vislabāk svešiniekam,jo viņš jau neko nezin. otrs variants ir stāstīt to kādai no muļļām,kurai lielākās problēmas ir nolauzts nags,vajag viskrutāko priekšmetu,māte neatļauj iet uz klubu un tādā garā. es viņiem visu savu dzīvi izstāstītu,viņi tupētu ar mutēm vaļā un iespējams tad saprastu,ko nozīmē ciest. iespējams. man vienkārši vienmēr ir šķitis,ka būšu supervarone,kura izglābs pasauli . (cik naivi)
es atkal vēlos rakstīt vēstules,kad es domāju par šo visu,bet diemžēl nav neviens,kurš vēlētos tās saņemt vai rakstīt atpakaļatbildes. (šis ir mājiens visticamāk ,ka tev!)
es pūstu,pūstu,pūstu. cik neskaitāmas reizes esmu centusies ieskaidrot,ka tā nav. mēģināju visiem spiegt ausīs teikumus,lai beidz viņi ,jūs visi,pūt. bet re kā sanāca,es esmu tā,kas pūst. pūst ļoti ātri un dumji. var teikt,ka pat mans pūšanas process ir nožēlojams.
spilgti atceros atgadījumu, kad noliku savu galvu uz spilvenu,bet pēc neilga brīža manīs acīs lūkojās siltā karameļu toņa krāsas acis. man patika šīs acis,ļoti. šis puisis vērās manī un teica,ka šādā cilvēku sabiedrībā es pūstot. laikam noņurrdēju `mhmm`,bet man tanī brīdī vajadzēja pateikt,ka cilvēki pūst manā klātbūtnē ! tad es to vēl neapzinājos,tad es vēl domāju,ka citi pūst,izņemot mani.
man riebjas,ka man ir personības dubultošanās. ak,ko es muldu. man viņas padsmitojas ! kā manī var būt tik daudz personības??? labākais ir tas,ka man viņas visas patīk. nē,šis nav tas variants,kad noteiktā garastāvoklī ir noteikta personība .(es būtu laimīga ,ja tā būtu) .patiesībā viņas pārslēdzas konkrētā mirklī,kad viņām ienāk prātā,bet pārējie to nespēj pieņemt.
sēžu es laimīga,apmierināta ar dzīvi,un tad `hops`,atnāk vieglprātīgā muļķe,izlec pa logu un aizskrien. skrien pāris dienas,piekūst. sēž tāda nelaimīga līdz `hops`,labsirdīgā ir klāt,visiem lūdz piedošanu,atceras labos mirkļus,palīdz citiem,bet ilgi nav jāgaida līdz atkal ir `hops` un atnāk riebekle un spļauj visiem negācijas virsū. šī parasti stāv ilgi,ļoti. tā laikam ir dominējošā,bet es cenšos viņu apvaldīt.
nē,nē,nē,es vēljoprojām pūstu,jo neko nedaru lietas labā,es tikai visu paciešu un vēroju,lai nepazūd ierastais.
jā,jā un jā,es esmu nožēlojama,man vajag palīdzību.
starpcitu nesen,kad jutos absolūti labi,iedomājos,ka man taču zāļu skapītī stāv antidepresanti. biju gatava sākt kursu-mēnesi,pārbaudīt,kas notiksies. pagaidām neesmu sākusi to darīt,es ļoti labi atceros,kas notiksies. vienkārši nepietiek drosmes.
runājot ar Vaļu,kura patiesībā ir gudra bāba,nonācām pie secinājuma,ka cilvēks patiešām vienmēr ir viens,vienmēr. un,ka var uzticēties tikai sev,nevienam citam. un tad es nonācu strupceļā. man patīk būt vienai,ja neesmu piesieta pie ķēdes,bet citreiz man tik ļoti negribas palikt vienai,tik ļoti bail,ka neviens mani vairs neatcerēsies,ka pati skrienu pie cilvēkiem.
domājot par cilvēku kā vienu vienīgi,sakārojās kādam izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz beigām,visu,visu. vislabāk svešiniekam,jo viņš jau neko nezin. otrs variants ir stāstīt to kādai no muļļām,kurai lielākās problēmas ir nolauzts nags,vajag viskrutāko priekšmetu,māte neatļauj iet uz klubu un tādā garā. es viņiem visu savu dzīvi izstāstītu,viņi tupētu ar mutēm vaļā un iespējams tad saprastu,ko nozīmē ciest. iespējams. man vienkārši vienmēr ir šķitis,ka būšu supervarone,kura izglābs pasauli . (cik naivi)
es atkal vēlos rakstīt vēstules,kad es domāju par šo visu,bet diemžēl nav neviens,kurš vēlētos tās saņemt vai rakstīt atpakaļatbildes. (šis ir mājiens visticamāk ,ka tev!)
20.02.11
diena no dienas
šodien man ir pelēkas zeķubikses,pelēkas bikses,pelēks krekls,pelēks džemperis.
šodien man ir pelēkas domas un pelēki sapņi.
šodien ir pelēki putekļi un pelēki dūmi.
šodien viss ir pelēks,šodien neviens man,pelēkajam,netraucēs būt pelēkam.
pamodos,staipījos līdz pelēkie miega diegi pārtrūka paņemot līdzi šis nakts
sapņus.
ēdod es pārāvu vakardienas notikumus,lai tie paliek vakardienai.
ieelpojot gaisu,ieelpoju šodienas pelēkos notikumus. šodiena būs pelēka.
aizgāju pie cilvēka,kurš bija sapinies pelēkajos miega diegos. vēlējos paņemt
šķēres,pārgriezt,bet ja nu tie viņi turēja pie kustības?
pagrabā bija spaiņi ar pelēkiem pelniem. dūmi sajaucās ar manām pelēkajām domām
un pielipa pie griestiem. man bija bail kasīt nost,ja nu domas mani aprok.
fantazēje kārtējo iespējamo situāciju,uzsitu ar kāju pa grīdu,sacēlās pelēkie
putekļi. fantāzijas sajaucās ar putekļiem un nokrita atpakaļ uz grīdu. slaucīt
būtu grēks,lai jau viņi tur guļ.
joki šķita pelēki,jo pelēka es jutos. šķita,ka pelēkajam viss ir vienalga.
šodien,būdama pelēkā,atļāvos dzert karstu tēju.atļāvos neklausīties skaļajos
balss toņos.atļāvos nepastāvēt par savu taisnību. atļāvos klusēt. atļāvos
aiziet,kad es varēju vēl palikt.
es vēljoprojām esmu pelēka,šodien man ir vienalga. nē,tā ir melošana,jo vienalga
man nav. pareizāk būtu,ka man šodien ir pietiekami labi,lai es varētu būt citu
fons. lai gan ...
augšpus ir trīs punktiņi. es atkal biju pretrunā ar sevi,bet šodien pelēkā var
atļauties aprauties.
šodien es esmu pelēkā,jo man sāp.
šodien es esmu pelēkā,tikai šodien.
starpcitu,vienā no citu bērnu ierakstiem izlasīju,ka tas nav pieņemami,ka liek
svešas bildes kā profila attēlos. laikam aizskāra manu jutīgo iedomības
nervu,tādēļ ieliku daļu no sevis šeit. jā,es ļoti vēlējos palikt cik vien anonīma
iespējams,bet kāda gan jēga?mani tāpat izspiego!
šodien man ir pelēkas domas un pelēki sapņi.
šodien ir pelēki putekļi un pelēki dūmi.
šodien viss ir pelēks,šodien neviens man,pelēkajam,netraucēs būt pelēkam.
pamodos,staipījos līdz pelēkie miega diegi pārtrūka paņemot līdzi šis nakts
sapņus.
ēdod es pārāvu vakardienas notikumus,lai tie paliek vakardienai.
ieelpojot gaisu,ieelpoju šodienas pelēkos notikumus. šodiena būs pelēka.
aizgāju pie cilvēka,kurš bija sapinies pelēkajos miega diegos. vēlējos paņemt
šķēres,pārgriezt,bet ja nu tie viņi turēja pie kustības?
pagrabā bija spaiņi ar pelēkiem pelniem. dūmi sajaucās ar manām pelēkajām domām
un pielipa pie griestiem. man bija bail kasīt nost,ja nu domas mani aprok.
fantazēje kārtējo iespējamo situāciju,uzsitu ar kāju pa grīdu,sacēlās pelēkie
putekļi. fantāzijas sajaucās ar putekļiem un nokrita atpakaļ uz grīdu. slaucīt
būtu grēks,lai jau viņi tur guļ.
joki šķita pelēki,jo pelēka es jutos. šķita,ka pelēkajam viss ir vienalga.
šodien,būdama pelēkā,atļāvos dzert karstu tēju.atļāvos neklausīties skaļajos
balss toņos.atļāvos nepastāvēt par savu taisnību. atļāvos klusēt. atļāvos
aiziet,kad es varēju vēl palikt.
es vēljoprojām esmu pelēka,šodien man ir vienalga. nē,tā ir melošana,jo vienalga
man nav. pareizāk būtu,ka man šodien ir pietiekami labi,lai es varētu būt citu
fons. lai gan ...
augšpus ir trīs punktiņi. es atkal biju pretrunā ar sevi,bet šodien pelēkā var
atļauties aprauties.
šodien es esmu pelēkā,jo man sāp.
šodien es esmu pelēkā,tikai šodien.
starpcitu,vienā no citu bērnu ierakstiem izlasīju,ka tas nav pieņemami,ka liek
svešas bildes kā profila attēlos. laikam aizskāra manu jutīgo iedomības
nervu,tādēļ ieliku daļu no sevis šeit. jā,es ļoti vēlējos palikt cik vien anonīma
iespējams,bet kāda gan jēga?mani tāpat izspiego!
13.02.11
es skatos bildes. skatos un man skauž. skauž,ka cilvēki ir tik skaisti,ka cilvēki ir dabīgi,ka cilvēkiem ir tas ,kas man nav. protams,es lieliski apzinos,ka neesmu neglīta,ka bez kosmētikas es mēdzu būt skaistāka nekā ar make-up,ka es visu nevaru dabūt.
bet skauž.
bet skauž.
bet nejau tas mani sarūgtina. sarūgtina pavisam citas lietas.
zini kas? ilūzijas ! ak,šīs ļaunās prāta spējas izdomāt lietas,kuras nav.
iedomājos,ka man piezvana,ka viss mainās. tad vairākas naktis pēc kārtas es līdz pēdējam sīkumam izplānoju,kas notiek tālāk pēc liktenīgā zvana. izplānoju,līdz manu prātu pārņem kārtējais nepiepildāmais izlolojums.
iedomājos,ka ir pavasaris. ir mežs. lapas plaukst un ir tik daudz vizbulītes ! tas ir mans īstais laiks. tad mežs mani vilina visvairāk. šķiet,ka es vizbuļlaikā varētu iemigt uz mūžiem,lai tikai būtu vizbulēs,tikai mežā. izplānoju kā es tad ģērbšos,kā es veidošu savus matus,kādas fotogrāfijas izveidošu. pienāk pavasaris,bet es palieku kāda esmu bijusi un tikai vienatnē izbaudu skaistumu.
iedomājos,ka esam prom,ka dzīve ir mainījusies. ka man ir pašai savi bēniņi ar balkonu. ka visas dienas ir tikai smaidu pilnas. mani saprot,ļauj man dzīvot. iedomājos,ka man nervi atgriežas savās vietās un es esmu harmonijā ar sevi un citiem.
iedomājos,ka es beidzot uztaisu sev savādāku izskatu,izmetu visas liekās drēbes,jo man ir jaunas. pārveidoju frizūru tādu,kuru es dievinu. āda man ir gluda,bāla,man nav defekti. ideāla stāja,ideāls ķermenis,bez veselības problēmām. cilvēki mani apbrīno,es esmu skaista. smaidu visiem un visi man.
iedomājos,ka ... nēēē! es negribu neko iedomāties,es gribu,lai piepildās. bet es neko nedaru,lai piepildās. man patīk tikai sapņot un samudžināties savos fantazējumos. es vēlos izbaudīt tieši to,ko nekad neesmu saņēmusi. tikai tik maz.
es tikai vēlos būt laimīga. iemīlēt sevi,citus. vēlos,lai mums beidzot ir labi.
vai tas ir pa daudz prasīts?
vai tas ir pa daudz prasīts?
(uz šo attēlu attiecas Intas V.autortiesības
piedod,ka aizņēmos)
05.02.11
Baltā grāmata tiek nolikta uz galda. Es esmu to paveikusi un varēšu viņu nodot atpakaļ bibliotekā. Paturēt es nevaru,bet zinu,ka kādreiz es viņu iegūšu savā īpašumā. Grāmata zināja,ka man viņa ir nepieciešama,tādēļ uzmeklēja mani. Es atkal varu augt,domāt,domāt,domāt.
Grāmatas nosaukums ir "Eņģeļu acis,Kristālu glabātāji,1.grāmata" ,kuru sarakstījusi Kristīne Muceniece. Man nav ne mazākās nojausmas,cik viņai ir gadu,kāds ir viņas dzīves stāsts,bet viņa ir ļoti gudra,ļoti. Man šādi cilvēki liek izjust cieņu,patiess.
Kas tad bija šajā grāmatā tāds. Nezinu,bet tā noteikti ir jāizlasa katram,kas grib attīstīties,kam dusmas ņem virsroku pār saprātu,kas grib būt harmonijā. Man personīgi ,lasot pēdējo lapaspusi,sākās stipri drebuļi,acis mazliet aizmiglojās un es nonācu pavisam citādā realitātē,mierīgā realitātē.
Pamēģini šo metodi,lai iegūtu spēku un mieru -
Manī ir Spēks. Vienīgi brīžos,kad izdzirdu,izlasu,redzu atvadas,man paliek slikti. Man ir jāiemācās tas kontrolēt. Es zinu,ka es to spēšu.
Kaut es vienmēr spētu nest sevī Spēku un Gaismu. Es vairs nevēlos būt ļauna un skarba,tikai tāpēc,lai sevi spētu pasargāt. Ar labestību taču vienmēr var paveikt lielas lietas,tikai ,ja patiešām to dara no sirds un tic. Un kaut es spētu klausīt savai sirdbalsij,nevis prātam. Sirdbalss taču nemelo.
Grāmatas nosaukums ir "Eņģeļu acis,Kristālu glabātāji,1.grāmata" ,kuru sarakstījusi Kristīne Muceniece. Man nav ne mazākās nojausmas,cik viņai ir gadu,kāds ir viņas dzīves stāsts,bet viņa ir ļoti gudra,ļoti. Man šādi cilvēki liek izjust cieņu,patiess.
Kas tad bija šajā grāmatā tāds. Nezinu,bet tā noteikti ir jāizlasa katram,kas grib attīstīties,kam dusmas ņem virsroku pār saprātu,kas grib būt harmonijā. Man personīgi ,lasot pēdējo lapaspusi,sākās stipri drebuļi,acis mazliet aizmiglojās un es nonācu pavisam citādā realitātē,mierīgā realitātē.
Pamēģini šo metodi,lai iegūtu spēku un mieru -
Aizver acis!Tagad pamazām izklīdini visas savas domas kā mākoņus prom.Iedomājies,ka esi viena pati sev patīkamā un skaistā vietā,dabas nostūrī,vislabāk pie ūdens.Tas ļaus tev ātrāk atslābināties.Vai iedomājie?Tagad iedomājies,ka tava galva ir kā atvērts trauks,un no debesīm tajā iepūst zeltainu Gaismas Spēka straume. Tā ieplūst,piepilda visu tavu galvu,tad līst zemāk,piepilda tavas rokas līdz pirkstu galiņie,tad piepilda visu tavu ķermeni līdz kāju pirkstu galiņiem.Vai jūti?Visums ir bezgalīgs Spēka avots.Ļauj,lai šī zeltainā gaisma plūst laukā pa taviem pirkstu galiņiem,gan roku,gan kāju,lai tā nonāk uz zemes,uz sola,lai tā tevi aptver no ārpuses kā spoža bumba,kuras vidū tu esi drošībā. Bet ar to straume nebeidzas,tā plūst tev cauri,un viss,kam tu pieskaries,piepildās ar šo gaimsu.Tu tagad izstaro Spēku un Gaismu.Tu esi šī Gaisma.Tu esi šis Spēks.Tā paliec kādu brīdi,līdz jutīsi,ka pietiek.Tad lēnām atgriezies,bet paliec šajā Spēka apziņā.
Man nevajag,lai kāds skeptiķis tagad apgalvo,kas šīs ir par muļķībām. Cilvēka prāts ir aprobežots un netic pavisam vienkāršām,bet sen aizmirstām lietām.Manī ir Spēks. Vienīgi brīžos,kad izdzirdu,izlasu,redzu atvadas,man paliek slikti. Man ir jāiemācās tas kontrolēt. Es zinu,ka es to spēšu.
Kaut es vienmēr spētu nest sevī Spēku un Gaismu. Es vairs nevēlos būt ļauna un skarba,tikai tāpēc,lai sevi spētu pasargāt. Ar labestību taču vienmēr var paveikt lielas lietas,tikai ,ja patiešām to dara no sirds un tic. Un kaut es spētu klausīt savai sirdbalsij,nevis prātam. Sirdbalss taču nemelo.
27.01.11
vai slapji mati ir slikti?
man ir bail. patiesībā es esmu vēl trauslāka kā puteklītis. vai kā taurenis. vai jeb kas,kas ir trausls.
no kā man ir ļoti bail?
es esmu ļoti trausla. viens nepareizs pieskāriens un manis nav. man vajag drošību.
un nezinu kamdēļ tā,bet uzzinot,ka Freimanis nav,palika ļoti jocīgi. it kā nekad nav bijis īpaši tuvs vai kā,bet es nezinu,kaut kā tur pietrūkst. kaut kā es negribu ticēt,ka cilvēks,kuram vajadzēja dzīvot,vairs nedzīvo. bet tai pašā laikā pa zemes virsu staigā tik daudz ļaunu un nekrietnu cilvēku soļi.
es tevi atcerēšos.
izrādot cieņu tev,atvados.
no kā man ir ļoti bail?
- no čūskām. ak vai,daudziem ir bail,bet man ir slimīgas bailes,ka mani šis rāpulis sakodīs. un paliks divi punktiņi. un visiem būs skaidrs nāves cēlonis-čūskas dzēliens.laikam jau visas bailes sākās,kad es biju maziņa,braucu ar trīsriteni un pārbraucu pāri čūskai. aizmetu riteni prom un bēgu.nē,es nekliedzu.bet vienkārši bēgu,kur acis rāda. tad tēvs paņēma viņu uz zariņa un aiznesa prom. neviens čūskām nekad nav darījis pāri,bet gan vienkārši paņēmis uz kaut kāda priekšmeta un aiznesis.es jau neskaitāmas reizes esmu iztēlojusies kā mani sakož indīga čūskai (vai kaut vai tas pats zalktis,bet tieši tai periodā,kad viņš ir indīgs) un es mirstu. nē, es viņām nepatīku un man viņas netik.
- no ēnām. tā ir mana fobija. man ir tik ļoti bail no atspulgiem,no ēnām,ka es citreiz tās sajaucu ar saviem iedomas rēgiem. man vienalga,es zinu,ka kāds mani vēro,ka kāds man nēpārtraukti seko. es zinu! es tik bieži esmu redzējusi ēnas,kad viņām nevajag būt. esmu redzējusi ēnas,kuras nav manas,bet iet blakām. esmu redzējusi dumjus atspulgus. esmu sabojājusi savu psihi.
- bail no kurluma. palikt kurlai man nozīmētu nedzīvot. ptfu,ptfu,ptfu,to es negribu. man ir jādzird visi sīkākie trokšņi,viss,kas risinās ap mani. ja es nedzirdu,man ir bail. vienmēr ir jādzird vai blakus nenāk kāda soļi,vai nebrauc mašīna,vai nekrīt kaut kas no gaisa,vai gaidāms kaut kas ļauns. es zinu kāpēc tā tas ir,es zinu,ka šī `manirjādzirdviss` turpināsies kādu laiku,kamēr mani nervi atgriezīsies normālā stāvoklī. bet pagaidām man ir bail.
- bail no slīkšanas. varu derēt,ka iepriekšējā dzīvē esmu slīcināta. ja es ievelku degunā ūdeni,man sākas panika. man domas apstājas,man ir tik ļoti bail. tādēļ man ir ļoti grūti peldēt,jo degunu es nevaru ielikt ūdenī. jā,atzīstu,ka man ir sadomazohistiskas tieksmes kā piem. man patīk ,ja mani žņaudz (jo man kakls ir vājā vieta un jā),bet tikai ne slīkt.
- vēl man ir bail no vientulības,ka nav ne viena. neviena paša. nē,es jau to varētu paciest,bet tikai tad es nēpārtraukti sarunātos ar skapjiem,gultām,sevi..un tāpat ir ar ignorēšanu. tas ir saistīti ar vientulību. ja mani ignorē,es jūtos tik nepārliecināta,tik nedroša. nezinu kādēļ,bet tā ir. es to ciest nevaru,ja tā ir un man ir bail !
es esmu ļoti trausla. viens nepareizs pieskāriens un manis nav. man vajag drošību.
un nezinu kamdēļ tā,bet uzzinot,ka Freimanis nav,palika ļoti jocīgi. it kā nekad nav bijis īpaši tuvs vai kā,bet es nezinu,kaut kā tur pietrūkst. kaut kā es negribu ticēt,ka cilvēks,kuram vajadzēja dzīvot,vairs nedzīvo. bet tai pašā laikā pa zemes virsu staigā tik daudz ļaunu un nekrietnu cilvēku soļi.
es tevi atcerēšos.
izrādot cieņu tev,atvados.
24.01.11
get out of my way,loser. because I`m purrrfect.
uzmesta lūpa un tēloju,ka man ir `mīdontcareabaoutyyyou` garastāvoklis.
lai gan tā jau arī ir.man ir vienalga,lai tur vai kas.
ko tad man vajag? tikai nakts pastaigu, kaut ko saldu un lipīgu (kaut bieži saldi un lipīgi ir meli), mazliet jaukuma, pāris pļaukas pa seju un es turpinu dzīvot ! ūdens pudele vienmēr blaukus,kāds pārtikas produkts pucītim,mazliet pelni un es varu doties ceļā.
ja man tagad kāds jautātu,kur es vēlos būt,tad noteikti tas būtu grants ceļš,vakars,kad saule riet, putekļi apkārt,silts vējš, pilna tūtiņa ar konfektēm un kāds jauks cilvēks.
es esmu pārlieku iedomīga. vismaz cenšos tāda būt.
uzmesta lūpa un tēloju,ka man ir `mīdontcareabaoutyyyou` garastāvoklis.
lai gan tā jau arī ir.man ir vienalga,lai tur vai kas.
ko tad man vajag? tikai nakts pastaigu, kaut ko saldu un lipīgu (kaut bieži saldi un lipīgi ir meli), mazliet jaukuma, pāris pļaukas pa seju un es turpinu dzīvot ! ūdens pudele vienmēr blaukus,kāds pārtikas produkts pucītim,mazliet pelni un es varu doties ceļā.
ja man tagad kāds jautātu,kur es vēlos būt,tad noteikti tas būtu grants ceļš,vakars,kad saule riet, putekļi apkārt,silts vējš, pilna tūtiņa ar konfektēm un kāds jauks cilvēks.
es esmu pārlieku iedomīga. vismaz cenšos tāda būt.
17.01.11
pīles nemāk neslīdēt
es tagad vēlos raudāt un kaukt. par neko un par visu. ja es šodien ap 9 neiziešu laukā ar
Rōzmariju,tad visticamāk es ieripināšos gultā un raudāšu. šodien ir 17. janvāris. es neko
nevēlos atcerēties. jo esmu tikai dumšs cilvēks,kas dara vienas un tās pašas kļūdas,cilvēks,kuram pietrūkst,pietrūkst,pietrūkst.
nostaļģisko sajūtu pārņemta,izšķirstīju dumjos virtuālos ierakstus un izvilku pāris tekstus.
domāju,ka kādu dienu taps kaut kas līdzīgs. cik labi,ka jums šie teksti vairāk vai mazāk neko neizsaka. lai gan man tie ar tik daudzko asiocējas.
pagātne,tu mani nobendēsi!!!
"iedod man USB vadu ,kas derētu manai galvai,lai varētu visas atmiņas izlādēt ārā un rakstīt
jaunas. zinkā-sastrēgums."
"Pie mana čibrika sēžu,čīķstu par dzīves negodību..paskatos debesīs un bļauju-Dievs,kur tu
esi?!-un man virs galvas čotka uzlido vārna un apstājas,hāhā."
Rōzmariju,tad visticamāk es ieripināšos gultā un raudāšu. šodien ir 17. janvāris. es neko
nevēlos atcerēties. jo esmu tikai dumšs cilvēks,kas dara vienas un tās pašas kļūdas,cilvēks,kuram pietrūkst,pietrūkst,pietrūkst.
nostaļģisko sajūtu pārņemta,izšķirstīju dumjos virtuālos ierakstus un izvilku pāris tekstus.
domāju,ka kādu dienu taps kaut kas līdzīgs. cik labi,ka jums šie teksti vairāk vai mazāk neko neizsaka. lai gan man tie ar tik daudzko asiocējas.
pagātne,tu mani nobendēsi!!!
"..dzīvot nozīmē ar plastmasa lāpstiņu rakt betonā alu,cerot tur ierīkot baseinu."
"Atgādinu,tu esi nekas un būsi nekas,kamēr tu nomirsi."
"..un saules nav,ir tikai mākoņi un bērza galotnes,ir tikai sapelējuši sapņi un apkaltušas
cerības,ir tikai čīkstošas ilūzijas un izdomātas situācijas,ir puspilna ūdens pudele un
samudžināti vadi,ir tikai aizmestas grāmātas un saldā miegā guļošs minka,ir tikai tas,kas ir
un kas vairs nav,ir tikai acīs ziboši fakti un plēstas puķu dvēseles,ir drupusi pagātne un
kliedzoša nākotne,un saule vairs nav"
"māte saka,ka esmu varde,tikpat auksta un nejūtīga,lai gan es tā neuzskatu,jo patiesībā esmu
jūtīga,jo pat nespēju nogalināt savas papildus personības,tādēļ atliek tik turpināt ēst
ziepes,jo esmu dusmīga uz sarkano klausuli,jā"
"uzber banalitātei cukuru,lai spēju to ieēst,un to pašu izdari ar pārmetumiem un dzīves
realitāti.ietin mani tualetespapīrā tā,lai dzīve netiek klāt,jo Vaivaros man deva nomierinošus
līdzekļus,bet tagad man piedāvā bezmiegu."
"šim ierakstam nav nekādas jēgas,jo
es beidzot saprotu,ka esmu nūģis,jo
es nekad neatrisinu savas problēmas,jo
labāk man patīk no viņām slēpties,jo
man slinkums tās risināt,tādēļ
es esmu tik riebīga,tadēļ
es visu zaudēju,tādēļ
esmu vērsis-
spītīgs muļķis,bet
to es tikai tagad saprotu,bet
ir par vēlu,
kā vienmēr."
"darīšu kā Soņa teica- apvārdošu sevi tik tālu līdz pati sev riebšos un viss,kas ir ap mani.
tad es kļūšu akmens.
un tad sāpēs visiem,tikai ne man."
"Atgādinu,tu esi nekas un būsi nekas,kamēr tu nomirsi."
"..un saules nav,ir tikai mākoņi un bērza galotnes,ir tikai sapelējuši sapņi un apkaltušas
cerības,ir tikai čīkstošas ilūzijas un izdomātas situācijas,ir puspilna ūdens pudele un
samudžināti vadi,ir tikai aizmestas grāmātas un saldā miegā guļošs minka,ir tikai tas,kas ir
un kas vairs nav,ir tikai acīs ziboši fakti un plēstas puķu dvēseles,ir drupusi pagātne un
kliedzoša nākotne,un saule vairs nav"
"māte saka,ka esmu varde,tikpat auksta un nejūtīga,lai gan es tā neuzskatu,jo patiesībā esmu
jūtīga,jo pat nespēju nogalināt savas papildus personības,tādēļ atliek tik turpināt ēst
ziepes,jo esmu dusmīga uz sarkano klausuli,jā"
"uzber banalitātei cukuru,lai spēju to ieēst,un to pašu izdari ar pārmetumiem un dzīves
realitāti.ietin mani tualetespapīrā tā,lai dzīve netiek klāt,jo Vaivaros man deva nomierinošus
līdzekļus,bet tagad man piedāvā bezmiegu."
"šim ierakstam nav nekādas jēgas,jo
es beidzot saprotu,ka esmu nūģis,jo
es nekad neatrisinu savas problēmas,jo
labāk man patīk no viņām slēpties,jo
man slinkums tās risināt,tādēļ
es esmu tik riebīga,tadēļ
es visu zaudēju,tādēļ
esmu vērsis-
spītīgs muļķis,bet
to es tikai tagad saprotu,bet
ir par vēlu,
kā vienmēr."
"darīšu kā Soņa teica- apvārdošu sevi tik tālu līdz pati sev riebšos un viss,kas ir ap mani.
tad es kļūšu akmens.
un tad sāpēs visiem,tikai ne man."
"Ēs guļu kaimiņšūpuļtīklā un man viss vienalga.
Kā ir ar Tevi?"
"Es nespēju pati sev noticēt un piedot"
Kā ir ar Tevi?"
"Es nespēju pati sev noticēt un piedot"
"manam stāstam nebūs vārdi, jo laiks lien zemē tikpat ātri cik kurmji"
"Ļauj man būt normālam cilvēkam,kas ēdot dabisko kafiju saviebjas,kas vienmēr vēlas samīļot
ežus,kas nespēlē kārtējo Pelnrušķīti,Sniegbaltīti citu apmierināšanai,kas vienkārši neko
nemāk.
Vajag kādu spēcīgi vāju roku,kas iecirstu pliķi."
"Tevi varētu samīļot,nogāzt sniegā un apvārtīt ar sniegpūkām,kamēr tu kļūsti par
sniegavīru,bet to es nevaru,jo šis es ir tikai liriskais es,bet manas fantāzijas tev šķiet
bezsvarīgas un nesaprotamas,tāpēc labāk ielīst būtu skapī un ēst cukurvati."
"Ļauj man būt normālam cilvēkam,kas ēdot dabisko kafiju saviebjas,kas vienmēr vēlas samīļot
ežus,kas nespēlē kārtējo Pelnrušķīti,Sniegbaltīti citu apmierināšanai,kas vienkārši neko
nemāk.
Vajag kādu spēcīgi vāju roku,kas iecirstu pliķi."
"Tevi varētu samīļot,nogāzt sniegā un apvārtīt ar sniegpūkām,kamēr tu kļūsti par
sniegavīru,bet to es nevaru,jo šis es ir tikai liriskais es,bet manas fantāzijas tev šķiet
bezsvarīgas un nesaprotamas,tāpēc labāk ielīst būtu skapī un ēst cukurvati."
jaunas. zinkā-sastrēgums."
"Pie mana čibrika sēžu,čīķstu par dzīves negodību..paskatos debesīs un bļauju-Dievs,kur tu
esi?!-un man virs galvas čotka uzlido vārna un apstājas,hāhā."
16.01.11
sievietes ir skaistas.
Nevaru ciest klusumu. Tādu,kad neviena skaņa netrīc gaisā. Tādu klusumu,kad uz uzdoto
jautājumu nevar sagaidīt atbildi. Tādu klusumu,kurā piejaucas klāt
nemiers,bailes,saspringums. Tāds klusums mani bendē nost,neļauj elpot. Tajā brīdī gribas
kliegt,tad tas nav iespējams,jo elpot ir nepanesami smagi. Tā pretīgā smakšanas sajūta tikai
tāpēc,ka ir klusums,spiedošs un neizturams klusums.
Nevaru ciest kliedzienus. Tādus,kuri ir pavēles formā. Tādus,kuri liek darīt kaut ko pret
paša gribu. Tādus,kuri ir agresīvi,kuri sit pa pirkstiem,kuri vēl vairākas stundas,iespējams
pat dienas,atbalsojas smadzenēs. Tādus,kuri pārtrauc esošo mieru un nekustību. Tajā brīdī
gribas aizskriet prom no kliedzēja,ieskriet kādā tumšā telpā,elpot cik vien lēni
var,aizspiest ausis drošības labad. Bet galvā dun kliedzošas,griezīgas skaņas,ir tik
nepanesami smagi elpot lēni. Tā pretīgā dīkšanas sajūta ausī tikai tāpēc,ka kāds
kliedza,skaļi un neizturami kliedza.
Nevaru ciest nesvarīgus jautājumus. Tādus,kuriem ļoti viegli var izsecināt atbildi.
Tādus,kuri nomaskē sekojošo un galveno jautājumu. Tādus,kuri uzrodas un nepamet prātu vēl
ilgi. Tādus ,kuriem var atbildēt ar pretjautājumu un neiegūt atbildi. Tajā brīdī gribas
pateikt jautātājam,ka viņš ir bezgala sekls un dumšs muļļa,gribas pacelties augšup un mētāt
atbildes,neelpot nemaz. Bet jautājumi ir tik azsvarīgi,tik kaitinoši,ka es uzkarstu un
nevaru neelpot,jo tas ir nepanesami grūti. Tā pretīgā sajūta,ka nespēj atbildēt uz
jautājumiem tikai tāpēc,ka no tevis jau to vien kā gaida,tikai gaida.
Nevaru ciest,ka esmu pretrunā ar sevi,nespēju pieņemt lēmumus,nevaru kliegt,kad ir
klusums,nevaru bēgt,kad kāds kliedz,nevaru lidot,kad jautā mazsvarīgus jautājumus.
Nevaru,bet ir jāvar,savādāk jau nevar.
jautājumu nevar sagaidīt atbildi. Tādu klusumu,kurā piejaucas klāt
nemiers,bailes,saspringums. Tāds klusums mani bendē nost,neļauj elpot. Tajā brīdī gribas
kliegt,tad tas nav iespējams,jo elpot ir nepanesami smagi. Tā pretīgā smakšanas sajūta tikai
tāpēc,ka ir klusums,spiedošs un neizturams klusums.
Nevaru ciest kliedzienus. Tādus,kuri ir pavēles formā. Tādus,kuri liek darīt kaut ko pret
paša gribu. Tādus,kuri ir agresīvi,kuri sit pa pirkstiem,kuri vēl vairākas stundas,iespējams
pat dienas,atbalsojas smadzenēs. Tādus,kuri pārtrauc esošo mieru un nekustību. Tajā brīdī
gribas aizskriet prom no kliedzēja,ieskriet kādā tumšā telpā,elpot cik vien lēni
var,aizspiest ausis drošības labad. Bet galvā dun kliedzošas,griezīgas skaņas,ir tik
nepanesami smagi elpot lēni. Tā pretīgā dīkšanas sajūta ausī tikai tāpēc,ka kāds
kliedza,skaļi un neizturami kliedza.
Nevaru ciest nesvarīgus jautājumus. Tādus,kuriem ļoti viegli var izsecināt atbildi.
Tādus,kuri nomaskē sekojošo un galveno jautājumu. Tādus,kuri uzrodas un nepamet prātu vēl
ilgi. Tādus ,kuriem var atbildēt ar pretjautājumu un neiegūt atbildi. Tajā brīdī gribas
pateikt jautātājam,ka viņš ir bezgala sekls un dumšs muļļa,gribas pacelties augšup un mētāt
atbildes,neelpot nemaz. Bet jautājumi ir tik azsvarīgi,tik kaitinoši,ka es uzkarstu un
nevaru neelpot,jo tas ir nepanesami grūti. Tā pretīgā sajūta,ka nespēj atbildēt uz
jautājumiem tikai tāpēc,ka no tevis jau to vien kā gaida,tikai gaida.
Nevaru ciest,ka esmu pretrunā ar sevi,nespēju pieņemt lēmumus,nevaru kliegt,kad ir
klusums,nevaru bēgt,kad kāds kliedz,nevaru lidot,kad jautā mazsvarīgus jautājumus.
Nevaru,bet ir jāvar,savādāk jau nevar.
14.01.11
kaķis mani nemīl
sēžu pie galda un dzeru Coca-Cola. to es nekad neesmu varējusi daudz iedzert,jo mani vienmēr
ir bendējuši nost tie burbuļi. iedzeru,jūtu,ka burbuļi skrien pa manu rīkli, un man paliek
slikti.
svece tiek nodzēsta,jo stiprā kanēļu smarža man uzsit papildus sliktumu (kaut kā dumji
skan). lai nu kā,esmu es,dators,Cola,domas un atkal es. un Viņš . un neviens.
izdomāju,ka tas laikam bija tikai sapnis,vai tikai murgs. varbūt man patiešām rēgojās,varbūt
patiešām es jūku prātā,bet tas mani dara nervozu.
vienu nakti nesenā pagātnē gulēju (kā jau cilvēki to mēdz darīt,ha). bija nemierīgs miegs.
un tad man pazuda realitāte. vai arī tā sajaucās ar manu sapni. lai nu kā,es pusveru acis un
redzu,ka man blakus guļ Jozefs (pieņemsim,ka viņu tā sauc). mani pārņēma nemiers-es tevi
nepazīstu,tu mani arī nē,tādēļ ko tu dari manā gultā??? man bija auksts. kā jau man. viņš ar
savām plaukstām apņēma manas plaukstas,teica,ka tās ir aukstas,aukstas. es sajutos tik
pasargāta. kaut ko noburkšķēju,ka viņš mani nedrīkst sildīt ,jo viņš nav Viņš,bet man bija
tik labi. pēdas,kuras ar bija aukstas,aukstas,piekļāvu klāt Jozefam. palika tik silts,tik
pasargāta esmu bijusi pāris reizes tikai. Jozefs vēl glaudīja manus matus un...
es aizmigu. (ja pieņemam,ka tas viss notika nomodā un es vienkārši juku prātā). kad jau es
pēc kāda laiciņa iesilu,nācās izstaipīties. es staipījos,iesitu pa Jozefa kājām un viņš
pazuda ! viss siltums no manis ar pazuda ! kā es sevi lamāju,ko man ,muļķei, vajadzēja
staipīties,bija tik labi un jauki. šaustīju sevi,lai gan tas jau neko nedeva. pēc kāda laika
atkal ieslīgu miegā.
sapnī viss bija kā vecās filmās. ar dzeltenu effektu,mazliet raustītiem kadriem. tur sēdēja
Jozefs un Viņš. (Viņš paliek par Viņu (ar lielo V),Viņš nekad nemainās). Jozefs bija tumšās
drēbēs,seju iespiedis starp ceļiem,klusēja. skatījos uz Viņu. Viņam bija sarkanbalti
pludmales šorti,kaut kāds raibs krekls,salmu dzelteni mati (kādi Viņam nav!) un tās acis..
acis bija kā dzidra baseina ūdens,tik spilgti zilas (tādas Viņam arī nav!). mazliet no tām
es nobijos,jo tajās es saskatīju it kā prieku mani atkal redzot,it kā nicinājumu,jo ļāvu
Jozefam sevi sargāt,it kā vienaldzību,jo mēs jau vairs neesam mēs (tagad esam es un Viņš).
kaut ko Viņš sacīja,mazsvarīgu laikam,jo nespēju atcerēties. acis stingri urbās manī,bet ik
pa laikam šaubīgi palūkojās apkārt. bailes. es apsēdos lotospōzā un tikai vēroju Viņa acis
un Jozefa ķermeni. man Viņš tik ļoti pietrūkst tāpat kā tanī dienā,kad es raudādama
aizbraucu,bet pat šājā mirklī es Viņam nespēju pieiet tuvāk,kāda aizsargbarjera,kāds Ķīnas
mūris ir starp mums.
pamostos. neko nesaprotu. Jozefs patiešām pa nakti bija pie manis? bet viņš taču nezin,kur
es dzīvoju un viņš vispār iekšā netiktu. varbūt viņš ir kā Edvards un lien pie manis kā pie
Bellas,lai sargātu mieru. nē,pati neticu šīm muļķībām. un Viņš? kāpēc tad Viņš nenāca mani
sargāt?
visu pārējo dienu esmu apātijā. neatšķiru realitāti no fantāzijām. es jūtos
slikti,nepanesami sagrauta. katru nakti,kad ieraugu Viņu,pārcilāju vecās atmiņas un neko
īpašu neatrodu. viss tas pats-laimīgie mēs un tad vairs nekā.
lieku puzli. galvas puzli. zinu,ka starp mums notika kaut kas,ko es nezinu,bet tu gan. es
sevi muļķoju,ka tu nāc pie manis sapnī,skaidro puzles gabaliņus,lai puzli es varētu
sastiprināt kopā,bet man nesanāk.
man nesanāk,tāpēc es esmu tik neapmierināta ar sevi.
man ir vienalga (nav gan),Colas man vairs nav,svece vairs necērt nāsi,man ir bal,bet es
atkal iešu tumsas pastaigā. es smoku no tā,ka nav gaiss,nav cerības,kuras verētu piepildīt.
ir bendējuši nost tie burbuļi. iedzeru,jūtu,ka burbuļi skrien pa manu rīkli, un man paliek
slikti.
svece tiek nodzēsta,jo stiprā kanēļu smarža man uzsit papildus sliktumu (kaut kā dumji
skan). lai nu kā,esmu es,dators,Cola,domas un atkal es. un Viņš . un neviens.
izdomāju,ka tas laikam bija tikai sapnis,vai tikai murgs. varbūt man patiešām rēgojās,varbūt
patiešām es jūku prātā,bet tas mani dara nervozu.
vienu nakti nesenā pagātnē gulēju (kā jau cilvēki to mēdz darīt,ha). bija nemierīgs miegs.
un tad man pazuda realitāte. vai arī tā sajaucās ar manu sapni. lai nu kā,es pusveru acis un
redzu,ka man blakus guļ Jozefs (pieņemsim,ka viņu tā sauc). mani pārņēma nemiers-es tevi
nepazīstu,tu mani arī nē,tādēļ ko tu dari manā gultā??? man bija auksts. kā jau man. viņš ar
savām plaukstām apņēma manas plaukstas,teica,ka tās ir aukstas,aukstas. es sajutos tik
pasargāta. kaut ko noburkšķēju,ka viņš mani nedrīkst sildīt ,jo viņš nav Viņš,bet man bija
tik labi. pēdas,kuras ar bija aukstas,aukstas,piekļāvu klāt Jozefam. palika tik silts,tik
pasargāta esmu bijusi pāris reizes tikai. Jozefs vēl glaudīja manus matus un...
es aizmigu. (ja pieņemam,ka tas viss notika nomodā un es vienkārši juku prātā). kad jau es
pēc kāda laiciņa iesilu,nācās izstaipīties. es staipījos,iesitu pa Jozefa kājām un viņš
pazuda ! viss siltums no manis ar pazuda ! kā es sevi lamāju,ko man ,muļķei, vajadzēja
staipīties,bija tik labi un jauki. šaustīju sevi,lai gan tas jau neko nedeva. pēc kāda laika
atkal ieslīgu miegā.
sapnī viss bija kā vecās filmās. ar dzeltenu effektu,mazliet raustītiem kadriem. tur sēdēja
Jozefs un Viņš. (Viņš paliek par Viņu (ar lielo V),Viņš nekad nemainās). Jozefs bija tumšās
drēbēs,seju iespiedis starp ceļiem,klusēja. skatījos uz Viņu. Viņam bija sarkanbalti
pludmales šorti,kaut kāds raibs krekls,salmu dzelteni mati (kādi Viņam nav!) un tās acis..
acis bija kā dzidra baseina ūdens,tik spilgti zilas (tādas Viņam arī nav!). mazliet no tām
es nobijos,jo tajās es saskatīju it kā prieku mani atkal redzot,it kā nicinājumu,jo ļāvu
Jozefam sevi sargāt,it kā vienaldzību,jo mēs jau vairs neesam mēs (tagad esam es un Viņš).
kaut ko Viņš sacīja,mazsvarīgu laikam,jo nespēju atcerēties. acis stingri urbās manī,bet ik
pa laikam šaubīgi palūkojās apkārt. bailes. es apsēdos lotospōzā un tikai vēroju Viņa acis
un Jozefa ķermeni. man Viņš tik ļoti pietrūkst tāpat kā tanī dienā,kad es raudādama
aizbraucu,bet pat šājā mirklī es Viņam nespēju pieiet tuvāk,kāda aizsargbarjera,kāds Ķīnas
mūris ir starp mums.
pamostos. neko nesaprotu. Jozefs patiešām pa nakti bija pie manis? bet viņš taču nezin,kur
es dzīvoju un viņš vispār iekšā netiktu. varbūt viņš ir kā Edvards un lien pie manis kā pie
Bellas,lai sargātu mieru. nē,pati neticu šīm muļķībām. un Viņš? kāpēc tad Viņš nenāca mani
sargāt?
visu pārējo dienu esmu apātijā. neatšķiru realitāti no fantāzijām. es jūtos
slikti,nepanesami sagrauta. katru nakti,kad ieraugu Viņu,pārcilāju vecās atmiņas un neko
īpašu neatrodu. viss tas pats-laimīgie mēs un tad vairs nekā.
lieku puzli. galvas puzli. zinu,ka starp mums notika kaut kas,ko es nezinu,bet tu gan. es
sevi muļķoju,ka tu nāc pie manis sapnī,skaidro puzles gabaliņus,lai puzli es varētu
sastiprināt kopā,bet man nesanāk.
man nesanāk,tāpēc es esmu tik neapmierināta ar sevi.
man ir vienalga (nav gan),Colas man vairs nav,svece vairs necērt nāsi,man ir bal,bet es
atkal iešu tumsas pastaigā. es smoku no tā,ka nav gaiss,nav cerības,kuras verētu piepildīt.
10.01.11
pamēģini nedomāt
vienmēr esmu domājusi,ka manī jau kaut kas slēpjas. esmu ticējusi,ka esmu dzimusi rakstniece, gleznotāja, rokdarbniece,floristikas bērns vai vēlsazinkas.
ātri sapratu,ka neesmu gleznotāja,jo ,apskatot manus iepriekšējo gadu darbus, es saviebos. un man tā šķita māksla? nekas vairāk,kā zimuļa,krīta,vai citu krāsu izķēpāšana. labākais,kas man ir sanācis, ir pazudis. lieki piebilst,ka guašas es pavisam nemāku izmantot,jo neesmu izšķērdīga,bet viņām patīk tādām būt.
rokdarbniece bija viena no manām nenormālajām iedomām. ja es pat šūt nemāku,kā es varu ko citu mācēt? man viss sanāk tik pavirši. apskatot,ko esmu izveidojusi,paliek kauns,jo izskatās,ka to taisījusi 1.klases skolniece ar skolotājas palīdzību. un es ar līmi pat neprotu apieties,vienmēr noķēpājos,aplīpu kā tāda neveikla radība. nē,es nemaz necentīšos vairs ko taisīt.
floristikas bērns es biju tikai bērnībā,kad man patika to darīt un kad man bija idejas. tagad es varu tikai apbrīnot citus,kuri māk trīs puķes un 2 pērles izveidot par īstu mākslas darbu.
paldies Dievam,ka nekad neesmu domājusi,ka varu būt pavāre. tas tik būtu skats,ja es mācētu gatavot ēst. kā jau iespējams esmu minējusi,esmu ļoti tizla un viss man saplīst. ja nesaplīst,tad es pārāk daudz salieku nepieciešamās izejvielas. nemaz negribas atcerēties kā cepu siermaizes,jo eļļa man šķiet,ka ir daudzdaudz jālej un es to arī labprāt daru.
diemžēl vēl prātā ir tā dumjā cerība-bet tu taču varī būt visai laba rakstniece. es cenšos to dumjo balstiņu,kas ar mani mēdz sarunāties vai pareizāk būtu teikt strīdās,apklusināt,bet viņa ir spītīga. liek man apskatīties senos ierakstus,paklausu un palasu. un tad es jūtos tik labi,jo tie raksti ir tik haotiski,tik nesavaldīgi,tik brīvi. un man tas patīk,tas ir pat labāk,kad skolotāja pasaka,ka visiem maniem domrakstiem ir labs saturs,tikai kļūdas,ak vai,kļūdas.
labinelabikādastarpība,es zinu,kas manī slēpjas-izcila lasītāja. jā,man patīk daudz un dikti lasīt,ja vien acis tā nenogurtu. ja bibliotekā es vairs nevaru sev paprātam atrast grāmatu,ieeju kādā internetvietnē,atveru ļoooti daudz cilnes ar rakstiem un lasu. un lasu,un lasu,un lasu,un lasu. tādēļ es esmu atvērta jauniem blogiem un lūdzu jūsu palīdzību,lai iesakat,ko lasīt.
un tad rakstu,un rakstu,un rakstu.
un tad domāju,un domāju,un domāju.
bet tas nav būtiski,es pazaudēju savu domu,es nezinu,ko rakstīt,ko nerakstīt.
es gribu atkal tikai lasīt,un lasīt,un lasīt.
epifānijas,prozas,miniatūras,citu cilvēku sažņaugtās domas,vienalga.
nu,tad es atkal taisos lasīt,lasīt,lasīt.
aizmirsti par lasīšanu,man ir saules trūkums organismā. brutāls un nepanesams saules trūkums organismā. man ir divas saules un abas man trūkst.
Tev netrūkst?
ātri sapratu,ka neesmu gleznotāja,jo ,apskatot manus iepriekšējo gadu darbus, es saviebos. un man tā šķita māksla? nekas vairāk,kā zimuļa,krīta,vai citu krāsu izķēpāšana. labākais,kas man ir sanācis, ir pazudis. lieki piebilst,ka guašas es pavisam nemāku izmantot,jo neesmu izšķērdīga,bet viņām patīk tādām būt.
rokdarbniece bija viena no manām nenormālajām iedomām. ja es pat šūt nemāku,kā es varu ko citu mācēt? man viss sanāk tik pavirši. apskatot,ko esmu izveidojusi,paliek kauns,jo izskatās,ka to taisījusi 1.klases skolniece ar skolotājas palīdzību. un es ar līmi pat neprotu apieties,vienmēr noķēpājos,aplīpu kā tāda neveikla radība. nē,es nemaz necentīšos vairs ko taisīt.
floristikas bērns es biju tikai bērnībā,kad man patika to darīt un kad man bija idejas. tagad es varu tikai apbrīnot citus,kuri māk trīs puķes un 2 pērles izveidot par īstu mākslas darbu.
paldies Dievam,ka nekad neesmu domājusi,ka varu būt pavāre. tas tik būtu skats,ja es mācētu gatavot ēst. kā jau iespējams esmu minējusi,esmu ļoti tizla un viss man saplīst. ja nesaplīst,tad es pārāk daudz salieku nepieciešamās izejvielas. nemaz negribas atcerēties kā cepu siermaizes,jo eļļa man šķiet,ka ir daudzdaudz jālej un es to arī labprāt daru.
diemžēl vēl prātā ir tā dumjā cerība-bet tu taču varī būt visai laba rakstniece. es cenšos to dumjo balstiņu,kas ar mani mēdz sarunāties vai pareizāk būtu teikt strīdās,apklusināt,bet viņa ir spītīga. liek man apskatīties senos ierakstus,paklausu un palasu. un tad es jūtos tik labi,jo tie raksti ir tik haotiski,tik nesavaldīgi,tik brīvi. un man tas patīk,tas ir pat labāk,kad skolotāja pasaka,ka visiem maniem domrakstiem ir labs saturs,tikai kļūdas,ak vai,kļūdas.
labinelabikādastarpība,es zinu,kas manī slēpjas-izcila lasītāja. jā,man patīk daudz un dikti lasīt,ja vien acis tā nenogurtu. ja bibliotekā es vairs nevaru sev paprātam atrast grāmatu,ieeju kādā internetvietnē,atveru ļoooti daudz cilnes ar rakstiem un lasu. un lasu,un lasu,un lasu,un lasu. tādēļ es esmu atvērta jauniem blogiem un lūdzu jūsu palīdzību,lai iesakat,ko lasīt.
un tad rakstu,un rakstu,un rakstu.
un tad domāju,un domāju,un domāju.
bet tas nav būtiski,es pazaudēju savu domu,es nezinu,ko rakstīt,ko nerakstīt.
es gribu atkal tikai lasīt,un lasīt,un lasīt.
epifānijas,prozas,miniatūras,citu cilvēku sažņaugtās domas,vienalga.
nu,tad es atkal taisos lasīt,lasīt,lasīt.
aizmirsti par lasīšanu,man ir saules trūkums organismā. brutāls un nepanesams saules trūkums organismā. man ir divas saules un abas man trūkst.
Tev netrūkst?
09.01.11
nav
datorā uz mani lūkojas mapīte ar nosaukumu 'LIELIELIE'. tur atrodies tu. tavas saldās īsziņas, mūsu rupjais čats,izbalējušās bildes,mani apraksti par tevi,daži atlasītie komentāri. meli,kuri bija īsti.
mape gaida rindu,kad viņa tiks ierakstīta diskā. disks gaida,kad viņš tiks iemests aploksnē,kur stāv tavas vēstules,zīmītes,manas zīmītes. aploksne aizlīmēsies,ar trekniem burtiem būs rakstīts 'LIELIELIE' ,un aploksne tiks paslēpta. dziļi,dziļi,lai es tevi aizmirstu,lai nekā vairs nav. es to negribu,bet es negribu atcerēties,cik es biju laimīga.
datorā uz mani lūkojas mapīte ar nosaukumu 'LIELIELIE'. es viņu papildināšu un tad noslēpšu.
es gribu būt atkal laimīga,tikai šoreiz bez meliem.
'LIELIELIE'-cik dumji sanāk : tu ,kas man kādreiz bija viss,esi palicis par parastu mapīti,par atmiņu rēgu.
es zinu,ka ilgi netikšu tev pāri,bet pagātne ir pagātne,un nedrīkst jau aiztikt līķus.
mape gaida rindu,kad viņa tiks ierakstīta diskā. disks gaida,kad viņš tiks iemests aploksnē,kur stāv tavas vēstules,zīmītes,manas zīmītes. aploksne aizlīmēsies,ar trekniem burtiem būs rakstīts 'LIELIELIE' ,un aploksne tiks paslēpta. dziļi,dziļi,lai es tevi aizmirstu,lai nekā vairs nav. es to negribu,bet es negribu atcerēties,cik es biju laimīga.
datorā uz mani lūkojas mapīte ar nosaukumu 'LIELIELIE'. es viņu papildināšu un tad noslēpšu.
es gribu būt atkal laimīga,tikai šoreiz bez meliem.
'LIELIELIE'-cik dumji sanāk : tu ,kas man kādreiz bija viss,esi palicis par parastu mapīti,par atmiņu rēgu.
es zinu,ka ilgi netikšu tev pāri,bet pagātne ir pagātne,un nedrīkst jau aiztikt līķus.
'LIELIELIE'.
08.01.11
aizsargāto cilvēku saraksts pastāv?
es ļoti labi apzinos,ka es nespēšu līdz pavasarim mazo ķiparu izvilkt dzīvu
es ļoti labi apzinos,ka viņam ir tik lielas briesmas manā mājā
es ļoti labi apzinos,ka mans kaķis ir viņu jau nolūkojis pusdienām
es ļoti labi apzinos,ka drīz viņš var noslīkt cukurūdenī
es ļoti labi apzinos,ka viņam ziemā ir jāguļ
es ļoti labi to visu apzinos
BET MAN TIK ĻOTI GRIBĒJĀS,LAI VIŅŠ DZĪVO !!!
05.01.11
kaķis guļ un nedomā
rīt atkal jau tā skola un es varēšu atkal vienkārši smieties par ļoti dumjām lietām,bet man bija izveidots šitāds saraksts ar lietām,kuras vēlos izdarīt. maz,bet tomēr.
1. nē,neizdarīju gan,un labi vien,ka neizdarīju
2.kur man bija prāts kaut ko tādu rakstīt? neizpildīju.
3. pat šis nenotika. : (
4. kas ir kaut kas jauks? es sataisīju vecos auskarus,skaitās?
5.haha,šis man sanāca! un esmu priecīga par to.
ir vēl šodiena,lai kaut ko no šī saraksta izpildītu,bet ... bet nē.
vēl man vajadzēja,lai man notic. es sev noticēju.
p.s man ir mērķis sēdēt pie datora,interneta ļoti maz. tikai blogspot.com,draugiem.lv,twitter.com ātri aplūkot un
ATĀ!
04.01.11
ak ,
jā,es esmu katastrofa
jā,es veikalos gāžu priekšmetus,manekenus,strīdos ar pārdevējām
jā,es nemāku gatavot ēst, es nemāku audzēt augus
jā,es esmu riebīga,ciniska,kaitinoša,
bet kādēļ tad tas muļķa taurenis vēl turās pie manis?
bet kādēļ viņš jau 3 dienu ir dzīvs?
pie manis!
es viņu baroju ar cukurūdeni un ceru,ka viņš izturēs līdz pavasarim
šis sīkais kukainis pierāda,ka es neesmu tik nemaz bezcerīga,ja vēl neesmu nobendējusi viņu
jā,es veikalos gāžu priekšmetus,manekenus,strīdos ar pārdevējām
jā,es nemāku gatavot ēst, es nemāku audzēt augus
jā,es esmu riebīga,ciniska,kaitinoša,
bet kādēļ tad tas muļķa taurenis vēl turās pie manis?
bet kādēļ viņš jau 3 dienu ir dzīvs?
pie manis!
es viņu baroju ar cukurūdeni un ceru,ka viņš izturēs līdz pavasarim
šis sīkais kukainis pierāda,ka es neesmu tik nemaz bezcerīga,ja vēl neesmu nobendējusi viņu
nu tad,laiks rādīs!
ak,šis man prasīja daudz pacietības.
ir vakars,tagad jau laikam skaitās nakts. it kā jau man vajadzētu iet gulēt,bet it kā varu arī neiet. man tāpat ir slapji mati (man viņus slinkums žāvēt) un es zinu,ka varu gulēt vismaz līdz pus10. vēlāk nevaru celties,rīt jāpalīdz Pēkšķim,jasastāda kompānija.
uz mani skatās Narvesen krūzīte,tukša. ak,cik es biju laimīga,kad es viņu šodien nopirku-karstu Narvīššokolāddzērienu. ja vien man rīt nebūtu žēl nauda,nopirktu vēl,bet nauda ir jātaupa.
es zinu,ka cilvēkiem nepatīk lasīt visu pēc kārtas,ir vienmēr jāatstāj izvēle,tādēļ es esmu laba un esmu visu salikusi pa punktiem. izvēlies,kurš tevi interesē un -uz priekšu!
Šis gads man ir bijis īpaši raibs,piedzīvojumu pilns. Protams,pārējie gadi arī ir tādi bijuši,jo ar mani jau savādāk nevar notikt,bet tieši šogad cilvēki ir mani grāvuši,cēluši,iespaidojuši. Veidojuši manu `es esmu` un reizē `es neesmu`. Paldies viņiem!
Sākas 2010.gads. Pilns ar jaunām cerībām,satraukumiem,apņemšanos. Atceros,ka mana dzīve radikāli sāka mainīties jau janvārī,jo tad es biju Vaivaru sanatorijā.Izbaudīju brīvību,varēju tēlot citu sevi,es varēju bezgala daudz domāt. Man ar to pietika. Esmu pateicīga ārstiem,kuri mani ieveda sanatorijā,jo tieši sanatorijas dēļ es kļuvu laimīga. Pēc sanatorijas es pārstāju ēst dzīvnieku atliekas-gaļas izstrādājumus. Sen bija laiks. (tik žēl,ka organisms tagad kļuvis vājāks.)
Es maz atceros,ļoti maz.Laikam to visu nemaz nevajag atcerēties,bet zinu,ka nu es esmu pieaugusi. Līdz jūnijam es biju maza meitene ar plaukstošiem sapņiem,ar mūžīgu smaidu,viss šķita tik viegls,jo man bija laime. Ak,kā man tā pietrūkst! Bet laimei laikam nepatīk mazi bērni,tā sagrāva mani. Bet nu es klusēju,paldies nespēju pasacīt. Jūnijā arī pabeidzu skolu. Cik esmu jau liela,haha.
Jūlijs. Es vairs neesmu es jeb es meklēju sevi. Dzīve ir pretēja kā bija pagātnē,un man ir vienalga. Ar draugiem dodos trakos piedzīvojumos kā putu ballīte,brauciens uz Sekli,Jāņi un citas izpriecas. Jūlijs un augusts vairāk vai mazāk aiziet slīcinot sapņus peļķēs,guļot veselu mēnesi pie Pēkšķa (teicu,ka būs anonimitāte),es mainos.
Un sākas atkal skola,sākas jauns mācību gads vidusskolā. Ir jauni cilvēki,un man ir jāmācas dzīvot. Sākumā es nespēju pieņemt klasesbiedrus,man pietrūkst vecā dzōve,vecais klases sastāvs. Notiek pārmaiņas,jo man ir jauni draugi ,ar kuriem es varu smieties līdz elpas zudumam,bet diemžēl vecie draugi ne vienmēr spēj pieņemt jaunumus. Mani atkal grauž. Es stāstu sev pasakas,izdomāju jaunas dzīves ainas. Un es sajūtu,ka manā iedomu pasaulē ir labi. Ar laiku mani grauž jau mazāk,nomierinājās.
Ir novembris. Man sāp kā vēl nekad. Man pietrūkst cilvēcības,sapratnes,jo neviens vairs nav,jo neviens nespēj saprast manas bezsakarīgās domas,manas cerības nespēj piepildīt. Cilvēks bija un vairs nav. Bet es spēju pateikt viņam "paldies" un "piedod man". Nesaņemos,lai pateiktu,ka viņš man pietrūkst. Un tad,ak vai,viņš iegrūž mani dubļos un atstāj tur,kārtējo reizi sagraujot manas ilūzijas. Un ko es? Es paguļu tajos siltajos,nežēlīgajos dubļos un beidzot saprotu,ka esmu viņam pateicību parādā. Es pasakos viņam,domās,jo viņš man parādīja realitāti,parādija ,ka nekā nav un nebūs.
Decembris. Atzīmes nekad nesatrauks mani,skola mani neinteresē,jo skolotājas māca lietas,kuras nevajag. Nē,nevajag un viss. Un decembrī es rakstu vēstules,es saku paldies cilvēkiem. Visvairāk tiem,kuri mani ir grāvuši,un tiem,kuri neļauj man sapūt. Visas ielieku kastītē,nevienam neaizsūtu,jo es negribu,lai es viņus atkal sāpinu,tikai ne šoreiz.
Cilvēki mani ir mainījuši un turpinās mainīt,bet ,pateicoties viņiem ,es spēšu atrast savu vienīgo un patieso `es`. Mani biedē,ka jaunajā gadā es atkal varētu krist,bet es zinu,ka būs cilvēki,kuri cels mani un ka man atkal nāksies pateikties.
(domraksts,kurš sabaidīja latviešu valodas skolotāju)
manas apņemšanās? atklāti sakot-es nemaz nezinu.
sarakstu es izveidošu,tikai citā dienā,citā reizē,kad es visu sīki izplānošu.
šoreiz viss. šoreiz es atkal esmu priecīga.
uz mani skatās Narvesen krūzīte,tukša. ak,cik es biju laimīga,kad es viņu šodien nopirku-karstu Narvīššokolāddzērienu. ja vien man rīt nebūtu žēl nauda,nopirktu vēl,bet nauda ir jātaupa.
es zinu,ka cilvēkiem nepatīk lasīt visu pēc kārtas,ir vienmēr jāatstāj izvēle,tādēļ es esmu laba un esmu visu salikusi pa punktiem. izvēlies,kurš tevi interesē un -uz priekšu!
- 2010. gada pārskats
Šis gads man ir bijis īpaši raibs,piedzīvojumu pilns. Protams,pārējie gadi arī ir tādi bijuši,jo ar mani jau savādāk nevar notikt,bet tieši šogad cilvēki ir mani grāvuši,cēluši,iespaidojuši. Veidojuši manu `es esmu` un reizē `es neesmu`. Paldies viņiem!
Sākas 2010.gads. Pilns ar jaunām cerībām,satraukumiem,apņemšanos. Atceros,ka mana dzīve radikāli sāka mainīties jau janvārī,jo tad es biju Vaivaru sanatorijā.Izbaudīju brīvību,varēju tēlot citu sevi,es varēju bezgala daudz domāt. Man ar to pietika. Esmu pateicīga ārstiem,kuri mani ieveda sanatorijā,jo tieši sanatorijas dēļ es kļuvu laimīga. Pēc sanatorijas es pārstāju ēst dzīvnieku atliekas-gaļas izstrādājumus. Sen bija laiks. (tik žēl,ka organisms tagad kļuvis vājāks.)
Es maz atceros,ļoti maz.Laikam to visu nemaz nevajag atcerēties,bet zinu,ka nu es esmu pieaugusi. Līdz jūnijam es biju maza meitene ar plaukstošiem sapņiem,ar mūžīgu smaidu,viss šķita tik viegls,jo man bija laime. Ak,kā man tā pietrūkst! Bet laimei laikam nepatīk mazi bērni,tā sagrāva mani. Bet nu es klusēju,paldies nespēju pasacīt. Jūnijā arī pabeidzu skolu. Cik esmu jau liela,haha.
Jūlijs. Es vairs neesmu es jeb es meklēju sevi. Dzīve ir pretēja kā bija pagātnē,un man ir vienalga. Ar draugiem dodos trakos piedzīvojumos kā putu ballīte,brauciens uz Sekli,Jāņi un citas izpriecas. Jūlijs un augusts vairāk vai mazāk aiziet slīcinot sapņus peļķēs,guļot veselu mēnesi pie Pēkšķa (teicu,ka būs anonimitāte),es mainos.
Un sākas atkal skola,sākas jauns mācību gads vidusskolā. Ir jauni cilvēki,un man ir jāmācas dzīvot. Sākumā es nespēju pieņemt klasesbiedrus,man pietrūkst vecā dzōve,vecais klases sastāvs. Notiek pārmaiņas,jo man ir jauni draugi ,ar kuriem es varu smieties līdz elpas zudumam,bet diemžēl vecie draugi ne vienmēr spēj pieņemt jaunumus. Mani atkal grauž. Es stāstu sev pasakas,izdomāju jaunas dzīves ainas. Un es sajūtu,ka manā iedomu pasaulē ir labi. Ar laiku mani grauž jau mazāk,nomierinājās.
Ir novembris. Man sāp kā vēl nekad. Man pietrūkst cilvēcības,sapratnes,jo neviens vairs nav,jo neviens nespēj saprast manas bezsakarīgās domas,manas cerības nespēj piepildīt. Cilvēks bija un vairs nav. Bet es spēju pateikt viņam "paldies" un "piedod man". Nesaņemos,lai pateiktu,ka viņš man pietrūkst. Un tad,ak vai,viņš iegrūž mani dubļos un atstāj tur,kārtējo reizi sagraujot manas ilūzijas. Un ko es? Es paguļu tajos siltajos,nežēlīgajos dubļos un beidzot saprotu,ka esmu viņam pateicību parādā. Es pasakos viņam,domās,jo viņš man parādīja realitāti,parādija ,ka nekā nav un nebūs.
Decembris. Atzīmes nekad nesatrauks mani,skola mani neinteresē,jo skolotājas māca lietas,kuras nevajag. Nē,nevajag un viss. Un decembrī es rakstu vēstules,es saku paldies cilvēkiem. Visvairāk tiem,kuri mani ir grāvuši,un tiem,kuri neļauj man sapūt. Visas ielieku kastītē,nevienam neaizsūtu,jo es negribu,lai es viņus atkal sāpinu,tikai ne šoreiz.
Cilvēki mani ir mainījuši un turpinās mainīt,bet ,pateicoties viņiem ,es spēšu atrast savu vienīgo un patieso `es`. Mani biedē,ka jaunajā gadā es atkal varētu krist,bet es zinu,ka būs cilvēki,kuri cels mani un ka man atkal nāksies pateikties.
(domraksts,kurš sabaidīja latviešu valodas skolotāju)
- kā es sagaidīju 2010.gadu
Jaunais gads sagaidīs labi,cik labi vien bija iespējams. sīkumos šoreiz neiedziļināšos.sīkumi visām lielajām lietām traucē attīstīties.
pa dienu aizbraucu pie mošķa ( es viņu mīlu,viņa to nezin,es viņu pārlieki daudz sāpinu,savādāk es nemāku. ) pienāca pulkstens pus10 vakarā,kad izdomājām,ka iesim līdz pilsētas centram sagaidīt jauno gadu. ceļš likās īss,jo runājām (ar viņu es varu tēlot gudro un stāstīt,ka man nepatīk cilvēki). par cik bija auksts,aizgājām uz TLH,lai pasildītos un nopirktu dubulto šokolādi no kafijas automāta (es laikam kļūstu atkarīga). apsargs pateica,ka vēlāk vairs nevar iet,jo ir slēgtais pasākums. sazvanīju brāli (viņš nav mans īstais brālis,bet nu tuvu tam jau gandrīz). viņš piekrita atnākt. bija auksts,tumšs,veikali ciet,sēdējām slimnīcas pieturā un smējāmies. man patīk,ka mēs viemēr smejamies. un tad nu man tik ļoti sakārojās ēst,ka izlūdzos brālim,lai viņš aiziet uz mājām pakaļ baltmaizei. pa ceļam izgudrojām kārtējās pasakas,kārtējās dzīves ainas un es dabūju baltmaizi!
centrs,pie egles. pirms 12 sākām kurināt brīnumsvecītes un taisīt brīnumsvecīškaujas. ak vai,ak vai,ak vai,mazie bērni. tad no nekurienes uzradās spiedzēja un sāka stāstīt,cik jauki,ka satika mani. savu Pēkšņi nevaru sazvanīt,kur gan viņa ir?
un tad cilvēki sāk skaitīt 10 sekundes atpakaļgaitā. es fiksi izvelku tukšās glāzītes (kur pirms kādas stundas bija ielieta dubultā šokolāde),ieleju tur ūdeni,un iedodu mokšņim un sev,brālim nesanāk. kādēļ ūdens? jo orģināli (nekā to šampanieti),jautrāk,veselīgāk. saskandinam un uguņošana (kuru nu nebija īpaša). un tad sazvanu Pēkšņi (ak jēl),satiekamies un apķeramies un un un... ir tik jauki. man ir blakus mokšķis,pēkšķis,brālis. protams,ka arī spiedzēja ar savu bf un bondzis,bet tas vairāk vai mazāk fonam. es zinu,ka mājās ir mierīgi un tad es sajūtos tik laimīga (pasmaidu). tālāk vērts nav aprakstīt,jo man bija paties` labi. atpakaļceļš ,protams,bija grūtāk noejams,bet mēs to paveicām. paspējām vēl noskatīties filmu `2 nedēļas,lai iemīlētos`,kura man,par brīnumu ,patika. romantiskā komēdija iespējams.
lai nu kā,gulēt iegāju tik ap pus7 no rīta un pagulēju ar kopumā 2 vai 3 h,bet tas nekas,visu pārcietu.
ja jau saka "kā jauno gadu sagaidīsi,tā visu gadu būs" ,tad man sanāk,ka ar ļoti daudz staigāšanu,smiekliem,laimi,domāšanu. samērā pozitīvi.
iespējams,ka šī bija jaukākā Jaungada sagaidīšana manā mūžā,un es zinu,ka būs vēl citi labākai,jaukāki,atmiņā paliekoši.
pa dienu aizbraucu pie mošķa ( es viņu mīlu,viņa to nezin,es viņu pārlieki daudz sāpinu,savādāk es nemāku. ) pienāca pulkstens pus10 vakarā,kad izdomājām,ka iesim līdz pilsētas centram sagaidīt jauno gadu. ceļš likās īss,jo runājām (ar viņu es varu tēlot gudro un stāstīt,ka man nepatīk cilvēki). par cik bija auksts,aizgājām uz TLH,lai pasildītos un nopirktu dubulto šokolādi no kafijas automāta (es laikam kļūstu atkarīga). apsargs pateica,ka vēlāk vairs nevar iet,jo ir slēgtais pasākums. sazvanīju brāli (viņš nav mans īstais brālis,bet nu tuvu tam jau gandrīz). viņš piekrita atnākt. bija auksts,tumšs,veikali ciet,sēdējām slimnīcas pieturā un smējāmies. man patīk,ka mēs viemēr smejamies. un tad nu man tik ļoti sakārojās ēst,ka izlūdzos brālim,lai viņš aiziet uz mājām pakaļ baltmaizei. pa ceļam izgudrojām kārtējās pasakas,kārtējās dzīves ainas un es dabūju baltmaizi!
centrs,pie egles. pirms 12 sākām kurināt brīnumsvecītes un taisīt brīnumsvecīškaujas. ak vai,ak vai,ak vai,mazie bērni. tad no nekurienes uzradās spiedzēja un sāka stāstīt,cik jauki,ka satika mani. savu Pēkšņi nevaru sazvanīt,kur gan viņa ir?
un tad cilvēki sāk skaitīt 10 sekundes atpakaļgaitā. es fiksi izvelku tukšās glāzītes (kur pirms kādas stundas bija ielieta dubultā šokolāde),ieleju tur ūdeni,un iedodu mokšņim un sev,brālim nesanāk. kādēļ ūdens? jo orģināli (nekā to šampanieti),jautrāk,veselīgāk. saskandinam un uguņošana (kuru nu nebija īpaša). un tad sazvanu Pēkšņi (ak jēl),satiekamies un apķeramies un un un... ir tik jauki. man ir blakus mokšķis,pēkšķis,brālis. protams,ka arī spiedzēja ar savu bf un bondzis,bet tas vairāk vai mazāk fonam. es zinu,ka mājās ir mierīgi un tad es sajūtos tik laimīga (pasmaidu). tālāk vērts nav aprakstīt,jo man bija paties` labi. atpakaļceļš ,protams,bija grūtāk noejams,bet mēs to paveicām. paspējām vēl noskatīties filmu `2 nedēļas,lai iemīlētos`,kura man,par brīnumu ,patika. romantiskā komēdija iespējams.
lai nu kā,gulēt iegāju tik ap pus7 no rīta un pagulēju ar kopumā 2 vai 3 h,bet tas nekas,visu pārcietu.
ja jau saka "kā jauno gadu sagaidīsi,tā visu gadu būs" ,tad man sanāk,ka ar ļoti daudz staigāšanu,smiekliem,laimi,domāšanu. samērā pozitīvi.
iespējams,ka šī bija jaukākā Jaungada sagaidīšana manā mūžā,un es zinu,ka būs vēl citi labākai,jaukāki,atmiņā paliekoši.
manas apņemšanās? atklāti sakot-es nemaz nezinu.
sarakstu es izveidošu,tikai citā dienā,citā reizē,kad es visu sīki izplānošu.
šoreiz viss. šoreiz es atkal esmu priecīga.
Abonēt:
Ziņas (Atom)