zaļo gaismu melnums

Uz kartiņas stāv glīti uzrakstīts novēlējums "Priecīgus Ziemassvētkus" un uzzīmētas dažas skaistas sniegpārsliņas. Es Tev neatklāšu,ka kartiņas otrā pusē ir redzams miris Salavecis un eglītē pakārts spridzeklis.

Bāra bērnu māte bāra

Vajag mazliet vairāk neprātu,lai sašķaidītu telefonu,datoru,skapi,galdu,krēslu,grīdu,lohus,iedomas,bailes,iedomību,slinkumu,vieglprātību,uzrakstīto,izlasīto,uztaisīto,pagatavoto,neapēsto,salauzto,nevajadzīgo,galvu,sāpes,bezcerību,viedokļus,uzbāzību,vienkāršo,neinteresanto,nepabeigto,aizmirsto,veco,jaunāko,sienas. Sagriezt 585 lapaspuses biezu grāmatu pa burtiņam,pēc tam radīt no tā,ko jaunu. Vai labāk sašķaidīt.

Nepareizo parasti pareizā tas

Paslēpties,paslēpties,paslēpties. Izolēties no sabiedrības,izolēties no visiem iekšējiem dēmoniem un palikt neredzamai,aizturot elpu,izpūšot gaisu. Kļūt par izolātoru,kas nevis nelaiž klāt elektrību,bet gan dumjus cilvēkus. Ietīties gumijā. Vai aptīties ar skoču. Aizdedzināt apvalku,pētīt kā miesa maina nokrāsu,pētīt citu reakcijas,kad bļauj ciešanas.
Pasargāt,pasargāt,pasargāt. Nosargāt sevi no citu domām,pasargāt Tevi no manis. Negatīvā lādiņa apvalkā pietuvoties pozitīvajam lādiņam,sajust pievilkšanos. Notiek kas vairāk.
Pazaudēt,pazaudēt,pazaudēt. Zaudēt visu nevērtīgo un palikt tikai kā kodolam. Atrasto nosargāt,izdomāto aizmest. Iemest tieši sausu zaru saišķī,pievienot elektrību. Lai sadeg,lai pelni aizvējo prom kopā ar robotiem.
Palīdzēt,palīdzēt,palīdzēt. Līdzēt ar nevajadzīgu ieteikumu,līdzēt ar smaidu. Uzgleznot sajūtas un uzdāvināt kādam savu gandrīz atdzisušo siltumu. Noklausīties saraustītajās elsās un mierināt ar ticību.
Para. Para. Paralizēts. Blenzt tukšumā un sajust notikumus. Ielīst kādā mazā aizgultas spraugā un gulēt kopā ar sapņiem. Aizmirsties iztēlē un mainīt parasto.

Par daudz mazuma

Prāts ir fenomenāls. Tam nav atbilde uz pat tik vienkāršu jautājumu "kādēļ gan es naktīs eju pastaigā". Kāda gan tā ir pastaiga? Bēgšana no nesaprotamā,kāju kustināšana uz kādu jau izdomātu galamērķi. Citos gadījumos pat rāpošana (tad,kad kerzas ir nograuzušas papēdi,un katrs solis paver iespēju sāpēm iegriezties dziļi pēdā gluži kā ar dzeloņdrāti glāstīt miesu no iekšpuses.vai arī kad celis izdomā apgriezties uz otru pusi,tādejādi cenšoties pavēstīt,ka ceļš ir bīstami slidens un ka uz priekšu ir paredzamas kādas briesmas),bet galvenais-lai notiek kustība uz priekšu! Un gaidāmajā nav nekā īpaša. Tikai adrenalīna pacelšana,jo ir taču tāda lieta kā klaiņojoši suņi un mašīnas,nepatīkami cilvēki,drūmi meži un slideni pakāpieni,piloši jumti,draudoši atspīdumi. Kur ir jēgesošā pastaiga? Nu tāda,kurā apbrīno apkārtni,debesis,sakārto sapinušās domas(pieņemu,ka domas ir gluži tas pats,kas austiņas,jo abiem ir tieksmes sapiņķerēties jebkādā veidā un vietā),izbauda austiņās skanošo mūziku? Man tādas pastaigas nav. Tad kādēļ es vakaros/naktīs eju staigāt,katru rītdienu? Var taču staigāt dienā,var taču vispār nekur neiet un palikt siltajās telpās,paveikt nepabeigtos darbus. Prāts kaut ko līdz galam neatklāj,kaut kam ir sagatavojies,kaut kur grib aizvest,kaut kad grib parādīt ko īpašu. Tikai neatklāj iemeslus.
Ja es pati nezinu atbildi uz šo jautājumu,ko lai es atbildu savai mātei,kurai manas nakts pastaigas ir apriebušās? Atbilde,ka nezinu,nelīdz. Izskaidrojums,pat ja viņa saprastu,nepārliecinātu. Tādēļ man atliek skandināt par nakts putniem. Vai arī uzsākt strīdu par dvieļiem,kurus,manuprāt,viņa kolikcionē,-bezjēdzīgi,neizprotami. Gluži tā pat kā nakts kustība.
Prāts ir fenomenāls! Nezin pat atbildi uz vienkāršiem jautājumiem.

kurpju šņores galva

vakarnakt biju 20 min īsā pastaigā,vēroju krītošas lidmašīnas un vienmēr stāvošās zvaigznes,dubļu samērcētās peļķes,domāju nenozīmīgas domas un cerēju,ka mani neviens nedzird,bet mani soļi bija pārlieku skali,tāpēc paslēpojs pie tuvākās ēkas sienas,kurai no jumta pilēja smagas un spēka pārpilnas lāses tieši uz manas spēka iztukšotas,bet starojošās rižās galvas,un tieši tajā brīdī mazlietiņ sajutos kā Ņūtons,kuram uz galvu uzkrita ābols,bet lāse bija tomēr mazāk ģenialitātes pārņemta,tāpēc es neizdomāju nekādus jaunus fizikas likumus,bet tomēr ,ejot mājās,gandrīz iekāpu lielā peļķē,jo nodomāju,ka tas ir asfalts,bet labi,ka reaģēju pietiekami ātri un sapratu,ka tas ir tikai apmāns,gluži kā jebkas cits naktī,jo patiesībā arī krūmi naktī paliek krūmi. aizmirsu pieminēt,ka pa ceļam ēdu baltmaizi,kura nezināmu iemeslu dēļ garšoja citādāk,bet tas laikam tikai tāpēc,ka es baidījos no suņiem,jo baiļu ielenkumā mainās garša pat dzirdei.
bet tagad man drīz būs jādodas mājās,bet man ir ļooti bail to darīt,jo es zinu,kas sagaida,bet man ir jāstājas pretī bailēm,es taču izlasīju ohso grāmatu un tagad esmu daudz gudrāka,bet tas neko nemaina,man ir un būs bail.
vļjāāā