jaunumi

meklē mani citur

divi-vienaa.blogspot.com

mainās ne tikai cipari,bet arī vietnes un domas

IS THERE ANYBODY OUT THERE?

https://www.youtube.com/watch?v=fNLhxKpfCnA

nopietni,cik vien nopietni var būt,vai šeit mani vēl kāds lasa un kāds vēl seko?

prāta saullēkts naktī

nezināju,ka pārmaiņas būs tik tuvu
tik lēni visu saprotu,bet tiešam beidzot viss notiek
tas mani pat mazliet biedē,jo es nezinu vai saglabāsies tāda rītu miglas dūmaka,tā brīnišķā ceriņu krāsa,tās dziesmas,kas ļauj prātam darboties efektīvāk
es nesaprotu,kā cilvēki var palikt akmens vaibstiem,vērojot tik košu un enerģijas pilnu saulrietu
vai viņiem nav jūtu?
es,piemēram,viņus jūtu viscaur,es redzu,ka neīstums ir visapkārt
kāds cenšas vēl ko glābt,bet tas būs neizbēgami,vibrācijas ir spēcīgas
ir grūti kam šādam iet cauri,bet viss tiešām sakrīt
viss ir pārāk ātri,strauji un neprognozējami
enerģijas pārplūdumi
man viss kļūst tik skaidrs
ne visi saprot,kas notiek
ak mans,tas nozīmē vienu-mēs tiešām būsim laimīgi
man būs ģimene,draugi un draugs
miers
tik skaists vārds
tik drīz tas būs patiess jebkurā situācijā
paldies
es augu

saldskābmaizei sāp patiesi (tas bija sen)(turpinājums sekos)

kad braucu uz Vāciju,man sasolīja zelta kalnus,leiputriju un pašu varavīksnes galu,bet realitāte ir pavisam citādāka,nekas no solītā nav,taču ir dažādi aizstājēji, un kaut arī lielu daļu te sanāk jūgties nost,raudāt,trīcēt,kliegt,strīdēties,gulēt,liela daļa piepilda ar prieku,jo visur var saņemt enerģiju-no skaistiem cilvēkiem,no ielu mūziķiem un dejotājiem,no mākslas,no laipniem ubagiem un pārdevējiem,no mūzikas,no zaļumiņa,no transportiem,no suņiem,no patiesām sarunām un smiekliem,no mazām pastaigām un jaukajām naktīm,un vēl visa kā,tāpēc varbūt pat nav īsti svarīgi,ka ieplānotās nedēļas vietā sanāks trīs un ārsti nokavēti,jo viss notiek tā,kā tam vajag notikt

Brīva vieta jūsu depresijai.

"Mīļā,kāpēc Tev šovakar tik skumjas acis?Nevienam nav vajdzīgs skumju pilns bērns. Neviens nespēj paciest to kāmi,kas ēd skumjas gluži tāpat kā riekstus. Neviens negrib darīt Tevi laimīgu,jo pati Tu to nemaz negribi. Tev patīk būt nelaimīgai,un Tev patīk ciest. Mīļā,Tavas skumjās acis mani neuzrunā. Es tās vairs negribu redzēt."
Nav jau svarīgi,vai brauc ar legālo vai nelegālo busiņu-gala stacija ir viena,taču atšķiras tikai izcenojumi,ceļa kvalitāte un pašazieri. Esmu iemācījusies dzīvi uztvert zemtekstos. Tajos brižos šķiet,ka esmu out of space,un es nezinu,vai šis nezināmais spēks,kas mani tur pie zemes,spēs mani pārliecināt šeit atgriezties vai ,labākajā gadījumā,palikt. Es pārak daudz nezinu un pārak maz zinu. Mēs pērkam abonomentus uz kalnu slēpošanu,kaut gan piemājas mauriņu pļaut ir daudz patīkamāk. Ceram tā kļūt laimīgi,taču atjēdzamies raudādami spilvenā kā mazi,kliedzoši bērni autobusā,jo vienmēr tā laime pārāk ātri beidzas. Man kādreiz pietika ar mežu pavasarī,taču tagad es šaubos,vai jel kad es vēl spēšu priecāties par tukšumu.
Mīļais,man šķiet,ka manas acis vairs nespēs redzēt patiesu prieku. Man šķiet,ka es vairs neesmu.
Man vajadzētu būt laimīgai.

saulriets nepareizajās krāsas

nepierasti,ka man ir sociālā dzīvē un daudz cilvēki apkārt. esmu pārāk daudz sajaukusies ar svešām dzīvēm,un citreiz ir grūti atšķirt,kur ir robeža starp manām atmiņām un citu atstāstītajiem notikumiem. vienmēr šķiet,ka,uzzinot par citu pagātni,es varēšu tur paciemoties,taču realitāte ir skarbāka-es saņemu tikai nelielu apjausmu par sev nezināmu pasauli.
nezinu kāpēc es vispār cenšos uzzināt par citu dzīvēm,ja tik cītīgu cenšos noslēpt savējo. jā,vēljoprojām ceru,ka kādu dienu kāda cilvēka priekšā varēšu atritināt savu atmiņu kamolu,taču pagaidām es baidos. bailes,ka mani nesapratīs,iedzen gliemežčaulā un neļauj līst ārā skatīties saullēktu,saulrietu,dabu,zirnekļtīklus,reālo pasauli.
dažbrīd šķiet,ka esmu lemta pašiznīcībai,jo es mēdzu sevi dedzināt gan no iekšas,gan no āra. problēma slēpjas tajā,ka problēmu nav,kamēr es neuzlieku tām tādus salīdzinājumus. var taču ar visu samierināties,taču var arī domāt par to tik ilgi un skumji,ka tā kļūst par problēmu un jāmeklē risinajums.
nezinu.
ir pārāk agrs.
placebo-in the cold light of morning ir par mani,atā

Lidmašīnas sasala tvaika mākonī

Es garšoju pēc tabakas,skumjām,svešu cilvēku smaržām un notikumiem. Es garšoju šķebinoši saldi. Kā pagātne,kura ir patīkama,bet kuru ir sāpīgi atcerēties. Esmu zudusi un atradusies. Noslīkusi pārdzīvojumu straumē un ļāvusi upei sevi iznest krastā. Tieši tur man nācās apzināties,ka nekas nav labi. Katru reizi,kad pamats zem kājām šķiet drošs un debesis pietiekami tuvu,es paklūpu aiz kāda ceļā nomesta akmeņa un nespēju piecelties. Nejau tāpēc,ka nevarētu,bet gan tāpēc,ka es to nevēlos. Izvēlos būt nožēlojama,jo tad man nav nedz jāmirst,nedz jādzīvo-ir tikai jāvēro un jāgaida,kad paliks labi (labi nekad nebūs). Tagad esmu tieši tādā dzīvē,no kuras es visu laiku izvairījos,bet klusībā par to sapņoju. Viss ir tik nepareizs,cik tam vajadzētu būt. Varbūt tikai ziema dzen depresijā (un pāris duču problēmu),un pavasarī atkal būs laiks mosties un meklēt sevi,bet kaut kur es nojaušu,ka pat pēc ziemas es nevarēšu atrast savu vietu (varbūt man tādas nemaz nav).