Brīva vieta jūsu depresijai.

"Mīļā,kāpēc Tev šovakar tik skumjas acis?Nevienam nav vajdzīgs skumju pilns bērns. Neviens nespēj paciest to kāmi,kas ēd skumjas gluži tāpat kā riekstus. Neviens negrib darīt Tevi laimīgu,jo pati Tu to nemaz negribi. Tev patīk būt nelaimīgai,un Tev patīk ciest. Mīļā,Tavas skumjās acis mani neuzrunā. Es tās vairs negribu redzēt."
Nav jau svarīgi,vai brauc ar legālo vai nelegālo busiņu-gala stacija ir viena,taču atšķiras tikai izcenojumi,ceļa kvalitāte un pašazieri. Esmu iemācījusies dzīvi uztvert zemtekstos. Tajos brižos šķiet,ka esmu out of space,un es nezinu,vai šis nezināmais spēks,kas mani tur pie zemes,spēs mani pārliecināt šeit atgriezties vai ,labākajā gadījumā,palikt. Es pārak daudz nezinu un pārak maz zinu. Mēs pērkam abonomentus uz kalnu slēpošanu,kaut gan piemājas mauriņu pļaut ir daudz patīkamāk. Ceram tā kļūt laimīgi,taču atjēdzamies raudādami spilvenā kā mazi,kliedzoši bērni autobusā,jo vienmēr tā laime pārāk ātri beidzas. Man kādreiz pietika ar mežu pavasarī,taču tagad es šaubos,vai jel kad es vēl spēšu priecāties par tukšumu.
Mīļais,man šķiet,ka manas acis vairs nespēs redzēt patiesu prieku. Man šķiet,ka es vairs neesmu.
Man vajadzētu būt laimīgai.