klaviatūra tikšķ

dzeru tēju,kuru es parasti tiešām nedzertu un nespēju noticēt,ka ir pagājuši 3 anormāli traģiski mēneši.
man šķiet,ka nevienā no vasarām es nebiju tik traki un patiesībā tik jautri izklaidējusies
tikai žēl,ka mana atmiņa ir ļoti švaka un atceras tik maz,ūūūiiii cik maz,bet nekas,cilvēki atgādinās,cilvēki vienmēr visu atgādina.
man vienalga.
zinu,ka šajā gadā būs ļoti daudz pārsteigumi,jaunumi,pārdzīvojumi,bet man ir absolūti vienalga,jo kaut kas manī ir salūzis,kaut kas salabojies un mani nekas neuztrauc. uztrauc,pat ļoti,bet nu nejau tā,ka es to izrādīšu,haha.
man vienalga.
nezināmu iemeslu dēļ kļūstu bezsakarīga un rakstu kā muļķe- "hahaha,gigigi,odus ,tos loxxxxus ,var nogalināttt ar laku,ja tu paņem un  viņus nodedzini,hahaha, hi hihi ,patieččččššām ". tā es rakstu. stulbi.
man vienalga.
atkal esmu kaut kādā rutīnā,kad viena matukrāsa stāv pusgadsimtu,zīmējumi visi ir vienveidīgi,stāsti ir nepabeigti,pieceļos,izdaru savus darbus,papūstu ,eju ārā. nu jau vairāk pat ārā neeju. pasmejos. paraudu. nekas ievērīgas cienīgs . tā man tagad būs rudenī.
man vienalga.
uzvelku segu uz galvas,izslēdzu visus trokšņus,eju gulēt,eju nedomāt,eju sajukt un atrast,eju tur un eju nekur. pazudīšu sapņos un murgos,no rīta celšos uz skolu,stāstīšu cilvēkiem kā man vasarā gāja un ar viņiem smiešos.
man vienalga.

*** gribēju šajā ziņā rakstīt kā man gāja pa vasaru,kā man negribas skolu,ka vasara jeb brīvlaiks man paļubooomu turpināsies,bet... iebraucu auzās nē,bet zirnekļtīklos. čau.

virtuļi ir cepti

būšu vārdos brutāla,jo tas tik tiešām spēj atspoguļot kā es jūtos šobrīd.
visu savu dzīvi laikam neesmu bijusi tik app*sta kā šo dažu dienu laikā. labi,bērnībā mani
izmantoja,neuzskatīja pa kruto,biju baigi atstumtā,bet tas ir nieks salīdzinājumā ar tagadni.
sajūtos tā,ka man pagrūž un izsmērē pa grants ceļu,kur mazie akmentiņi ar nošķeltajām galvām
saduras manā jau tā neesošajā treknumā un iespiežas kaulu rievās. pienāk cilvēki klāt,atspārda mani ļoti graciozi un pašās beigās iespļauj man sejā savus pretīgos melus,liekulības,aizvainojumus.tie man pielīp un es nevaru tikt no viņiem vaļā. tad es sāku
asiņot.
un nez no kurienes tie pretīgie cilvēki man vēlas palīdzēt piecelties,uzliek pat glaimu
plāksterus uz manām asiņojošajām brūcām. tajā brīdī,kad esmu jau pussēdus,kāds pienāk klāt
un ar smagu kerzu iegāz man tieši pa purnu un es atkal nonāku uz tā paša grants ceļā.lai
situācija kļūtu vel dramatiskāka,ar pazemojuma nažiem man nogriež no ādas nost plāksterus un
uzkaisa pārmetuma pilnu sāli. tad parādās dedzinoša saule un es tieku izcepta. tajā brīdī es
izgaistu sevī un apsolu vairs neļaut kādam sev darīt pāri. nekad un nemūžam.
esmu tagad smilšu grauds,kurš slēpjas zem akmeņiem bez galvām,slēpjas auksta lieta
peļķēs,pielīp pie dzīvnieka,dažreiz pat cilvēka pēdām. esmu cieta niecība.
citi vēl brīnās kādēļ es tik bieži staigāju ar nobrāztiem ceļiem un asiņojošu degunu-paši
man to nodarīja. nezināja.

lieli burti biedē dzīvniekus

man vajag iekārtot miteklīti,kur es varētu dzert kafiju,lasīt grāmatas,zīmēt savas emocijas,rakstīt bezjēdzīgas piezīmes
man vajag tikt vaļā no cilvēkiem,sliktām īpašībām,smagām sāpēm
man vajag kādu jauku cilvēku,patiesas emocijas,pasēdēšanu uz jumtiem
man vajag augustā kļūt par cilvēku un sakārtot visu nesakārtoto
centies man palīdzēt,lūdzu