pirmais maijs.

Atkal es beidzot varu lasīt jūsu sarakstītos rakstus un varbūt pat atsākt rakstīt,jo kaut gan es esmu liela meitene ar lieliem sapņiem un mazliet mazāk lieliem darbiem,es gribu atgriezties internetpasaulē. Šķiet,ka dzīve cenšas tikt man klāt  pa visām peļu alām,bet es esmu tik pat izveicīga-izvairos un baidos pieaugt.

Mežā dzīvo bezspārnu fejas

Neticiet tādai Karmai. To drošvien izdomāja kāds nelga policists,kurš nekādi nevarēja noķert ļauno maniaku,kurš durstīja nost cilvēkus,bet nekad netika notverts,tāpēc policists izdomāja,ka gan jau Karma viņu sodīs,jo tas mierināja policista sirsdsapziņu. Bet Karma reāli nepastāv! Varbūt tikai tā notiek ar mani,bet,kas zin-aitu bars apvienojas,ja viena atrod daudz barību.
Es daru tagad labu. Goda vārds,es visu savu dzīves laiku neesmu tik daudz centusies,strādājusi,darījusi labu,esmu pat klusēt iemācījusies! Bet,kas pie velna notiek? Mani dzīve dauza kā pinjatu. Dzīve,eu,paklau,nu nav manī konču,beidz mani katru dienu sist ar to netīro lāpstu!
Jau kaut kur dzirdu kāda svētulīša balsi,kas apgalvo,ka es atkal ziloni esmu uzpūtusi,par daudz piepušķoju,ka man beidzot jāizau,bet...aizveries,tev nav šoreiz taisnība! Es esmu godīga un man tiešām ir problēmas lielākas nekā tavs nolūzušais nags,nespēja izvēlēties šņabīti meiteņu vakaram vai nav nauda par kuru aiziet uz klubiņu,lai pagrozītu pakaļu! (Lai gan,viss ir relatīvs,lai par kaut ko spriestu,ir nepieciešami salīdzinājumi,un kādam noteikti ir vēl sliktāk,bet man ir skumji,ej...tālu!)
Tātad,Karma ir tikai iebiedēšanas līdzeklis. Nē,nu lūdzu,aizveries,nesaki,ka "kļūdas sniedz mācību,ciešot tiek iegūta pieredze,gars kļūst spēcīgāks,ja dabū pa seju un tā",jo mani tas pagaidām neinteresē. Ja es daru labu,es gribu saņemt pretī labu (ko sēsi,to pļausi un tā tālāk). Vēl mazliet es pacīnīšos,darīšu labipatīkamivērtīgi.lv (loģiski,es gribu beidzot sava darba augļus baudīt),bet,ja man tas augļu koks novītīs,es atkal sākšu baidīt mazus bērnus,spļaušu akās un atļaušos neko nedarīt un cerēt uz brīnumu.
Varbūt tas skanēja nožēlojami,varbūt es par daudz vispārinu,varbūt man vispār nav jāraksta,bet es to uztveru kā pienākumu šajā blogā uzkraut jaunu rakstu,jo tā jau parasti tiek radīti torņi,un,kas zin,varbūt pat kāds tiešām ko tādu grib lasīt.

Galaktiku saplūšana

Jutos kā kolas bundžiņa Raiva Vidža rokās. Šķiet,ka mani lēnām saspiedīs,no manis izdalīsies viss,kas jelkad ir bijis šķietami mans. Tad mani izmetīs netīrajā dvēseļu,bet varbūt tomēr krāsaino metālu, izgāztuvē. Varbūt es pat to gribu. Varbūt man pat to vajag.
Pārāk daudz es jautāju,pārāk daudz es gribu zināt. Bet kā gan skārda bundža ar vienveidīgu iekšējo pasauli,kas nemitīgi skalojas, tādejādi paliekot bez īpašā burbuļojošā effekta,var uzdrošināties kādu kritizēt,nomelnot un biedēt. Kā tumšais un negatīvisma pilnais pildījums var bojāt kāda cita laimi. Vai tas būtu tikko uzvilktais,baltais kāzu krekls vai arī kāda cita cilvēka čūlām klātais kuņģis,kas draud sprāgt pat pēc mazākā pagrūdiena,tā nav atļauts darīt. Bet kuram gan tas interesē. Vismazāk jau nu skārda bundžai ar aizmirstām ētikas normām un iztrūkstošu dzīvi.
Šķiet,ka pat nakts vairs nemāk novērtēt manu skaistumu,mežs uzskata mani par atkritumu,bet vecāki mani sāk uzskatīt par kaitīgu našķi. Ne mani vairs jaukt ar rumu,ne saldēt saldējumā. Kaut kur pazudusi dzīves jēga. Ja tāda vispār ir bijusi.
Tas šķidrums,kas manā necilajā bundžas formā mīt,ir kļuvis piesārņots ar problēmām. Neviens jau neiedomājas,ka kādu dienu kolai pašai var palikt skumji un pārlieku tumši,ka kolai ir nepieciešama palīdzība. Tā visi turpina ņemt,nesniedzot neko pretī. Kaut kur tālumā var dzirdēt Jesus lies tonight,bet ne tam noticēt. Kopš tika norauta mana galva,kopš es tiku atvērta,zudusi mana ticība un tagad es ticu visam. Pat melojošam Jēzum vai baltajam sunim,kurš laiski nomazgājas dubļu peļķē.
Ja es nebūtu trauks,es noticētu reklāmām,paņemtu pārāk lielu kredītu un aizbrauktu prom uz siltajām zemēm,bet mani jau spiež spēcīgās rokas un zemapziņā jau padodos pat bez cīņas. Kaut kur pēdējā elpā es smelšos dabas spēku,bet pagaidām es stiprināšos ar bezmiegu.

vistu peldvieta

pastaasti man par skaistajaam skujmaam agraa vasaras riitaa ,skarot veesos rasas pilienus uz peedaam un kjerot siltaas miglas laasiites uz pieres
pastaasti man par bezgaliibu,kuras saakums ir vienaa mazaa punktinjaa,kuraa viss,cik aatri saacies,tik aatri arii beidzies
pastaasti man par akmenju un bedru sakritiibu,jo es esmu jutusi kaa ,kaapjot paari bedrei,var uzkaapt uz cietu un asu akmeni,kursh nezinaamaa veidaa ir kritis tieshi no kosmosa,kur tagad jau ziedi plaukst
pastaasti man par tevis izdomaato zaljo vali,kursh ir baltais zvirbulis taapat kaa arii mans sauli eedoshais kamielis,kursh nepadodas un veido zzemuudeni,lai ieguutu sev jaunas zinaashanas
pastaasti man par laimi,kas uzplaukst tik pat skaisti kaa pavasarii beerzi plaukst ,vai arii izskataas tik pat skaisti kaa iemiileejies cilveeks kaut vai piemaajas diikjiisha mazajam varduleenam
pastaasti man kaut ko vairaak par aizliegto un atljauto,jo es vairs nezinu,cik taalu es esmu gatavai iet,lai tikai shis miers paliktu konsikvents un vienmeer liidzsvaraa
bet varbuut pastaasti neko,ja nu tev nesanaak un es tevi paarprotu,aizvainoju un palieku viena bez skaistuma un laimes

Mēs savās dvēselēs uzsūcam atkritumus.

Man likās,ka aiz aizslēgtām durvīm es atļaušos nokrist uz ceļiem un ļaut vaļu savām ilgi slāpētajām sāpēm,tās izkaucot un izraudot,bet tas nenotika. Pat aiz aizslēgtām durvīm es turēju savus sejas vaibstus un emocijas stingros grožos,jo manī mita dzelzs lēdija,kura nemitīgi man atkārtoja,ka īstai dāmai nekad nav manāms nemiers,ka tā nesatraucas par sīkumiem un ka tai nav problēmas. Tā vismaz uzskata sabiedrība,kurai kāda cilvēka problēmas ir kā vampīram asinis-tā ir barība. Tāpēc pat aizslēgtās durvis nav barības meklētājiem barjera. Ja jau tu esi aiz tām durvīm un nenāc ilgu laiku ārā,tad tev ir kāds skelets gan skapī,gan kabatā,kurš sācis jau smakot un var būt barība kādam izsalkušajam. Kādēļ gan nepadalīties ar badā cietēju? Tev taču nekas nebūs,ja vien neskaita to,ka tu no medītāja kļūsti par upuri.
Tev,mans liriskais es,nav un nebūs problēmas,tev nebūs dienā rādīt savu sāpi,tev nebūs vaļas barot malumedniekus. Tev jābūt dzelzs lēdijai.
Bet tomēr,ja nu tikai aiz tām durvīm,es varu ielūkoties savā patiesības spogulī,kur ir redzama tā šķīstā lēdija,un to nogalēt? Esmu dāsna un man nav žēl iedot kādu īpaši gardu kumosu badācietējam. Lai,lai jau viņi barojas ar maniem murgos izkliegtajiem sauciem un ,rītos redzamajām, izžuvušajām asaru tērcītēm,kuras atļaujas tecēt tikai naktī,tikai ar seju spilvenā un tikai klusām. Lai ēd un aizrijas! Es esmu taču arī mazliet naiva un klusībā ceru,ka kāds kliedzienus apslēpēs,asaras notrauks un ļaus gulēt savā klēpī stundām ilgi,varbūt pat dienām. Man taču ir tik daudz ko teikt,tik daudz ko nest ārā no telpas ar aizslēgtajām durvīm,es varu pabarot tik daudzus.
Varbūt,ja tev būs dedzināmais,mans topošais iedomu draugs,mēs nodedzināsim to telpu,varbūt pat visu ēku un tiltus,kas veda uz pagātni. Un tad jau būs jābēg prom no policistiem,kuri nesaprot,ka tā ēka bija rēgu,miroņu un cietušo pilna. Jābēg tālu prom,uz nākotni,tik tālu,lai rēgiem sekojot piekūst kājas un tie izgaist. Neviens neko neiegūs un neviens neko nezaudēs.
Varbūt tad,kad kāds bezpajumtnieks staigās pa nodegušo ēkas korpusu un ,rakņājoties pelnos,atradīs mazu lapiņu uz kuras būs uzrakstīts "es meloju",kāds sapratīs,ka melu un klusešanas dēļ var pazust itin viss,kas bijis dārgs,tuvs un varbūt pat mazliet mīlēts.
Iespējams,ka pat tiks atrasta atslēga uz kādām citām aizslēgtajām durvīm,aiz kurām tieši šajā brīdī tiek nokauta kāda dzelzs maska,kāds cenšas noslīcināt saņemtos pārmetumus un inteliģentās sabiedrības nosodījumus un kāds pakaras nekad nepiepildāmajās cerībās.
Mēs esam taču mednieki,kuriem ir nepieciešama barība.Vai tev,medniekam, šī atslēga nav kā paša likteņa dota iespēja kādu pazemot visas cilvēces un pat kosmosa priekšā? Vai tomēr tev šis atradums ir kā dzīves izaicinājums meklēt īstās durvis,bet  tomēr paspēt laikā un palīdzēt pirms izdziest kāda dzīvība vai tiek lauzts kāds dotais solījums nepadoties.
Bet,ja nu tā atslēga,tas mazais,spīdīgais metāla priekšmetiņš,kurš mētājas tavā acu priekšā pelnos un atgādina mazu cālīti zem drošajiem mātes spārniem,patiesībā ir tava vienīgā iespēja atslēgt savas durvis uz patiesību un sen noslēpto sirdsapziņu. Ir tik daudz iespējas izvēlēties kā rīkoties. Vai tu atslēgu izmantotu cēliem mērķiem vai turpinātu medīt?
Kad būsi izlēmis kā rīkoties ar atrasto brīnumu,sadedzini,lūdzu, blakusesošo lapeli,jo es atļāvos pārkāpt noteikumus un aiziet no savas pagātnes pārpalikumiem. Dzelzs lēdija ir mirusi.

roza sejas un zaļas acis

labi,pasēdi tās piecas minūtes un papriecājies par savu nožēlojamo paskatu,par nepaveiktajiem darbiem,par to bezcerību,kas tevi ir apņēmusi. pasēdi tās piecas minūtes un bļauj,cik ļoti slinka esi,cik ļoti neattīstījušies ir apkārtējie un cik ļauni ir tie skolotāji. pasēdi tās piecas minūtes neko nedarot,tikai skumstot un dusmojoties reizē.
bet atceries,ka pēc tām tikko velti iztecējušām piecām minūtēm,kad tu tikai domāji,cik viss ir slikti un cik viss ir pret tevi, ir jāturpina darīt iesāktie darbi,kuri agri vai vēlu būs jāpabeidz. atceries,ka ne jau apkārtējie ir tie ļaunie zemgultas bubuļi,bet gan tu pati,tu pati ar savu nolāpīto slinkumu,ar savu vieglprātīgo attieksmi pret lietām,ar savu mūžīgo 'es to izdarīšu vēlāk,tas jau nebūs grūti" atrunu. atceries,ka pa tām piecām minūtēm tu varēji kaut mazliet samazināt ieplānoto darbu kaudzi,kaut mazliet sevi atvieglot.
nekas,tu pasēdēji tās piecas minūtes apbrīnojot sevi,žēlojot sevi,lādot pasauli,bet nu jau laiks ir pagājis,tagad tev bez jebkādām atrunām ir jāpadara lietas,kuras nemaz nav tik sarežģītas,tikai tu esi tas mūžīgi 'viss_par_grūtu,viss_par_smagu' cilvēku tips. tu pasēdēji,sapelēji,pietiek! esi reiz pieaudzis cilvēks,dari,kas tev ir jāpadara. citādāk,man kauns no tevis,es atpakaļ vairs nenākšu.

mellenes apēdām,zilums palika

tikai
tas,ka vairs nav tava gulta,tavs galds un cigarešu smaka drēbes,
tas,ka vairs nav skaļi kliedzieni, pārmetumi un neapmierinātība,
tas,ka vairs nav ziņu analizēšana, šovu komentēšana un dziedāšana naktīs tajā prātā
tas,ka nav vairs tik daudz lietas,
man atgādina par tavu aiziešanu.
citādāk
manas smadzenes vēl to nepieņem.
es redzu sapņus par tevi
tur mēs runājam,tu esi gaišs un ne tajā prātā,tu sargā mūs.
es ļoti daudz atceros tieši tevi
tavu seju pirms un pēc
pēdējo reizi.
man bail skatīties bildes,man bail iet tumsā,man bail skarties klāt tavām mantām,
jo,
kaut arī es zinu,ka tu man neko ļaunu nevēlētu,
ir nepatīkami,nepierasti un biedējoši.
es ticu,
ka tagad viss būs labi un skaisti,un citādāk,
bet
tas jau parasti visvairāk attur no pārmaiņām.
gads solās būt visās jomās pozitīvs,
ja
vien es tāda būtu.

bet bites taču guļ

Nekad tu neesi mājās,
Lai kad es pie tevis eju.
Tu sēdi pavisam tuvu,
Bet tālums ir tavā sejā. 
/M.Zālīte/

Es atguļos pret lampu,atveru muti plaši un ļauju gaismai izskriet caur manu ķermani,ļauju asinīm aizplūst no sirds,ieplūst  tieši spuldzītē,kamēr es piepildos ar gaismu. Es zināju,ka kādreiz spīdēšu.
Eju pa ielu un vēroju laternas. Tās apjūk ieraugot manu spozmi. Un tajā mirklī,kad tās pieliecas pie manām kājām un izdziest, Cerību alejā mirst suns un manas bailes. Nekas  vairs nebūs kā kādreiz, ir iestājies miers un es beidzot esmu laterna.

Nu nē,es pazudusi nekur nebiju,tikai gribēju pasargāt jūs visus no maniem negatīvisma plūdiem, bet tie jau nekad laikam neizžūs,tiem jāļauj izgrauzt miera upes krastus,sajaukt mazos olīšus upes dibenā un nolauzt pāris ūdens zāles,lai pēc tam paliktu tikai atmiņas par nesenajiem plūdiem. Pa šo nelielo laiku ir mainījusies pasaule,ir pazuduši cilvēku,pievienojušās atmiņas un ir klade  pilna ar pārdomām. Visu sarakstīt it kā ir iespējams,bet ir arī it kā lieki.

Tikai saķer,ja redzi,ka es,ķerot vārnas vietējā debesu raibajā mākonī,paslīdu un triecos ar gaismas ātrumu tieši ellē. Es taču apzinos,ka tas nav domāts priekš manis. Lai gan...Vienalga.




Ar aplausiem sagaidiet atpakaļ ar negāciju potēm saspricēto Dainazauru jeb tagad zināmu kā Neprātīgo iedomu draugu.

A

21.01.2012.

Es Tevi neredzu. Šo dienu laikā manas acis ir pilnībā sadegušas un iztecējušas kā karsta lava,kura savā ceļā nodedzina vaigus. Kādreiz mani plakstiņi bija koši, gluži kā tauriņspārni. Tagad tie ir tikai kā vāks,kā vairogs plūstošajai lavai. Bet tā ir tik karsta,ka vairogi arī tiek iznīcināti.
 Es Tevi vairs neredzu. Tāda pati sajūta bija guļot uz sapuvušiem dēļiem Dievu pamestā un cilvēkiem aizmirstā būvē-es dedzinu. Acis tecēja pār manu ķermeni tieši uz grīdas un sadedzināja gaismu. Es nezinu kā īsti es tur nokļuvu,jo man nebija kājas,es tās nejutu,bet tur bija pietiekami droši. Tikai tumsa manās iztecējušajās acīs,tikai klusa vienaldzība par apkārt atrodamajām lietām,vietām, notikumiem. Tāpēc es Tev nepiezvanīju.
 Es Tevi neredzu. Man ir jābūt klusai,es nedrīkstu izkliegt savu degošās sejas sāpi. Vismaz ne naktī,jo ir jārūpējas par apkārtējo cilvēku naktsmieru. Atļauta ir tikai klusa elpu tveršana lupatā. Man šķiet,ka ar to ir par maz,un es smokstu,plaušās vairogi,rīklē degošā masa. Es jau jūtu,kā mans trīcošais ķermenis pārvēršas par vilni. Kājas augšup,lejup,pazūd,nejūt. Vēders augšup,lejup,pazūd un nejūt. Rokas tāpat. Galva vienkārši pazūd. Es sadalos.
Es Tevi neredzu. Man ir nojauta,ka mani pleci ir atlauzti atpakaļ,spārni izrauti un es esmu palikusi noasiņot. Verdoša lava no acīm,plaušām,muguras,pleciem. Uzliesmojoša sāpe. Man šķiet,ka šonakt es sadegšu.
 Es Tevi neredzu. Es Tevi sadedzināju?


Labots
27.01.2012.

Līdz ar savu sadegšanu,es esmu sadedzinājusi visu sev apkārt. Kur vien skaties,tikai uguns un asaras,kliedzieni un bezspēcība. Tikai es kā Fēnikss paceļos no pelniem. Tikai es ieguļos sniegā un esmu pasargāta no apkārt esošajām liesmām. Es guļu un gaidu līdz es sākšu just uguni. Es brutāli sevi moku ar salu un spēcīgo vēju,varbūt liesmas iemetīsies manos matos un es sadegšu. Tā tam bija jābūt. Man bija jādeg,jums bija jāpaliek. 
Bet tagad.. Apkārtne sadeg kopā ar manu interesi par pasauli un cilvēkiem. 


Labots
29.01.2012.

Lai deg! Lai viss sadeg,kas vēl liesmo! Lai paliek pelni un karstas ogles! Es staigāšu pār jums savā varenībā,metīšu jums ar sniega pikām sejās,no pelniem uzgleznošu upi un tur noslīcināšu izdzīvojušos. Staigāšu un smiešos savos ļaunajos smieklos. Manas halucinācijas beidzot atdzīvosies un es dejošu saulei. 
Es staigāšu pār jums ar augsti paceltu galvu un .. vientulību.


Labots 
30.01.2012.

Nekas nekad nav dedzis un sadedzis. Nekas nekad nav bijis nedz labs,nedz slikts. Nekas nekad nav bijis skaists un neglīts. Viss ir bijis tikai meli un iztēle. Vienmēr viens un tas pats,mēs riņķojam kā Zeme ap Sauli,vienmēr noteiktā laikā un noteiktā orbitālē.
Paldies,man atkal ir labi,es atkal slīkstu savā apātiskajā un halucināciju pilnajā iztēlē,februārī noslīkšu jūras gaisā,tiekamies tur!
Tieši tajā dienā Saule griezīsies ap Zemi un es - ap Sauli. Ja kāds sāks degt, sadegs viss.

Vai krūmi ir koki?

Stāsts norisinās kādā gluži parastā miestiņā. Parastā nevis tāpēc,ka tā skan pietiekami labi,bet tāpēc,ka te kā vairums miestiņos pēc pusnakts visi,dzēruši vai nedzēruši,guļ,skatās Tv vai vienkārši mokās ar bezmiegu,kā jau pilnmēness naktīs notiek. Bet šajā miestiņā katru vakaru,līdz ko visi pārējie ļautiņi saritinājušies savās ērtajās vai pilnīgi pretēji ļoti neērtajās istabiņās,viena meitene dodas savā bezmērķīgajā pastaigā. Un tieši šonakt,kad ir pilnmēness,daudz zvaigznes bez mākoņiem,balts sniedziņš un pat degošas laternas,pastaiga vis nav parasta un bezmērķīgā,tā jau kopš iziešanas brīža ir satraukumpilna.
Ceļš. Balts sniegs un neviena cilvēkpēda. Bet ieskatoties vērīgāk var manīt,ka kāds jau pirms meitenes ir devies pastaigā,un tas kāds ir no ķēdes norāvies suns. Precizēšu,suns ir norāvies ar visu ķēdi,to var saskatīt atstātajos nospiedumos sniegā. Mazs satraukums,jo skatoties uz atstātajiem nospiedumiem,suns nav nekāds mazais. Satraukums,cik ātri uzradies,tik ātri ar pazudis,jo suņa ceļš ir aizgājis pa kreisi,bet meitenei ir vajadzīgs pagrieziens pa labi.
Miers un klusums,tikai ceļš un kaut kādas uzbāzīgas domas,kuras tāpat kā odus karstā vasaras naktī nav iespējams atgaiņāt.
Ceļš,kā jau katru nakti,ir novedis meiteni pie ēkas,kura ir kā lielisks balsts visam un visiem. Tajā mirklī,kad meitene tieši aizdomājās,cik lieliska sajūta ir būt vienai pašai naktī ārā,aizdomīga paskata un aizdomīgi lēnā tempā ripojoša mašīna pabrauca garām vienai no drošās ēkas sienām. Meitene paslēpās aiz ēkas pagarinājuma un cerēja,ka mašīnas vadītājs vienkārši ir ļoti piesardzīgs un ka patiesībā nav kāds maniakāls vīrietis,kas meklē tieši naktīs klaidojošos,mēness pusapēstos plānprātiņus. Bet mašīnas vadītājs tomēr kaut ko meklēja un tādā pašā lēnā tempā apbrauca visai ēkai apkārt,apstājās uz mazu brītiņu. Meitene pieplaka pie sienas,nobijās,ka tuliņ,tuliņ viņu ieraudzīs un ka nāks ar viņu "aprunāties". Pat tajās milisekundēs prāts visu jau bija paspējis izplānot,ka viņa atbildēs,ka iznāca apēst pašmājceptu smalkmaizīti,ka nezin,cik pulkstens un nezin kā tikt līdz tādai pilsētai,ka nē,tā nav viņas atombumbjg Sliktākajā gadījumā viņa iespers vīrietiem pa kājstarpi,iesitīs ar lādētāju,kurš nezināmu iemeslu dēļ atradās kabatā un tad bēgs. Bet neko nevajadzēja darīt,mašīna apgriezās un lēnām aizslīdēja augšupkalnā. Nostrādāja kaut kāds izdzīvošanas instinkts un meitene sāka skriet pāri apstādījumiem uz nākamo ēku. Bēga no savām slimajām iztēlēm. Nākamā ēka bija drošāka tikai tāpēc,ka tur apkārt nedega spožas laternas,bet tas dumjais mēnesis bija pietiekami gaišs,lai visu varētu redzēt. Un arī sniegs,nodevējs,atstāja nospiedumus. Bet meitene jau bija aiz sienas,bija savā drošībā. Bija ilggaidītais smēķēšanas mirklis. Aizdedzināšanas brīdī varēja dzirdēt kā smadzenes aiz triumfa salecas,bet tā bija tieši tāda pati ilūzija kā vēlme uzsmēķēt,ķermenis neņēma dūmus vairs pretī. Meitene nodzēsa kvēlojošo ogli,izņēma līdzpaņemto smalkmaizīti,sāka to gremot un doties uz mājupusi. Pa īso slēpšanās mirkli bija uzradušās jaunas suņu pēdas,bet tas vairs neuztrauca. Meitene gāja pa spilgti apgaismoto ielu,ēda savu ēdamo un smējās,jo iztēle padara visu daudz dzīvelīgāku un rosa daudz vairāk sajūtu kā plika dzīvošana. Iztēles labākā draudzene nakts pasmējās kopā ar meiteni.