nepierasti,ka man ir sociālā dzīvē un daudz cilvēki apkārt. esmu pārāk daudz sajaukusies ar svešām dzīvēm,un citreiz ir grūti atšķirt,kur ir robeža starp manām atmiņām un citu atstāstītajiem notikumiem. vienmēr šķiet,ka,uzzinot par citu pagātni,es varēšu tur paciemoties,taču realitāte ir skarbāka-es saņemu tikai nelielu apjausmu par sev nezināmu pasauli.
nezinu kāpēc es vispār cenšos uzzināt par citu dzīvēm,ja tik cītīgu cenšos noslēpt savējo. jā,vēljoprojām ceru,ka kādu dienu kāda cilvēka priekšā varēšu atritināt savu atmiņu kamolu,taču pagaidām es baidos. bailes,ka mani nesapratīs,iedzen gliemežčaulā un neļauj līst ārā skatīties saullēktu,saulrietu,dabu,zirnekļtīklus,reālo pasauli.
dažbrīd šķiet,ka esmu lemta pašiznīcībai,jo es mēdzu sevi dedzināt gan no iekšas,gan no āra. problēma slēpjas tajā,ka problēmu nav,kamēr es neuzlieku tām tādus salīdzinājumus. var taču ar visu samierināties,taču var arī domāt par to tik ilgi un skumji,ka tā kļūst par problēmu un jāmeklē risinajums.
nezinu.
ir pārāk agrs.
placebo-in the cold light of morning ir par mani,atā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru